Branda lomā Ieva Segliņa, Agnus — Kārlis Arnolds Avots. Foto — Mārcis Baltskars.
Viestura Kairiša izrādes centrā ir izcila Ievas Segliņas aktierspēle
Henrika Ibsena lugu mūsdienās iestudēt nav viegli. Tā sarakstīta 1865. gadā, bet kopš tā laika pasaule ir ļoti mainījusies, kaut vai — kļuvusi sekulāra. Lai arī Ibsens uzstāja, ka viņa literārais darbs nav reliģiozs un Branda kristīgās aizrautības vietā var iedomāties jebkuru ideju, teksts tomēr runā par ticību tieši reliģijas izpratnē. Kurš ticības veids ir pareizais, tas lugā burtiski ir dzīvības vai nāves jautājums, jo — kas gan ticīgam cilvēkam var būt svarīgāks par dvēseles glābšanu? Bet galvenais — tā ir liela ideja, ne velti lugas beigās, kas gandrīz jau nekaunīgi atgādina Gētes Fausta finālu, Brands tiek tēlots līdzīgs Kristum.
Kas ir nāves vērts 21. gadsimtā — laikā, kas netic Dievam un tāpēc arī dvēseles eksistencei? Nākas pieņemt vienu no diviem: vai nu to, ka Brands ir viscaur negatīvs tēls — fanātiķis, viltus pravietis —, vai arī atrast tādu ideju, kuras vārdā varoni būtu iespējams kaut vai saprast, ja ne attaisnot. Kāpēc Brandu vispār iestudēt — lūk, jautājums, uz kuru jāatbild vispirms, un, manuprāt, režisoram Viesturam Kairišam tas īsti nav izdevies.
