Latvijas Republikas oficiālais izdevums Latvijas Vēstnesis, atzīmējot Valodu likuma pieņemšanas desmitgadi, 1999. gada 5. maijā publicēja Ainas Blinkenas rakstu “Par latviešu valodu kā laipu no sirds uz sirdi, te Latvijā”. Aina Blinkena 1989. gadā bija Latvijas PSR Valodu likuma sagatavošanas komisijas priekšsēdētāja.
Rakstā līdztekus jau zināmajiem faktiem, argumentiem un idejām ieraudzīju kaut ko savu, mūsu tagadējai būšanai noderīgu. Tāpēc izcelšu Ainas Blinkenas rakstā divus tematus: par Valodu likumprojekta apspriešanu 1989. gadā, kā arī pārsteidzošus faktus par valodu politiku PSRS 20. gadsimta 30. – 40. gados.
Likumprojekta apspriešana Latvijas PSR. Saīsinājumam “PSR” ir būtiska nozīme, lai izprastu tā laika sabiedrību, mūsu vecāku un mūsu pašu domāšanu un rīcību. Citāts: “Pēc valodu likumprojekta publicēšanas sākās ļoti aktīva tā apspriešana gan DARBA KOLEKTĪVOS (šī un turpmāko vārdu savienojumu izcēlums mans – aut.), gan presē. Tika pausti dažādi viedokļi – tiklab atbalsts un papildu ieteikumi, kā arī pilnīgs noliegums un pārmetumi par “krievvalodīgo” cilvēktiesību aizskaršanu; komisijas locekļi tikās ar DARBA KOLEKTĪVIEM, izskaidroja likumu, un tika saņemti gandrīz 7000 vēstuļu ar 27 606 priekšlikumiem. (..) Komisijai gan nebija iespējams ņemt vērā Interfrontes destruktīvās akcijas, jo tajās nebija pozitīva kodola un objektīvu argumentu. Tas, ka naidīgu attieksmi pret valsts valodas nostiprināšanu Interfrontes vadība ar melīgiem apgalvojumiem centusies izplatīt mazāk informētos DARBAĻAUŽU KOLEKTĪVOS, bija bīstams šķērslis sabiedrības konsolidācijai un patiesai demokrātijai. (..) viens no priekšlikumiem bija 7. pantu papildināt ar rindkopu, ka latviešu vai krievu valodas lietošanu nosaka, ievērojot šī likuma principus un DARBA KOLEKTĪVU PADOMJU PRIEKŠLIKUMUS. (Divkāršs – Ainas Blinkenas un mans – izcēlums.)
Mans secinājums – DARBAĻAUŽU KOLEKTĪVS un demokrātija nav savienojami. Tāds daudzgalvainis šodien nevar pastāvēt nedz tiesiski, nedz cilvēciski. Un tomēr tas pastāvēja un lēma ne tikai par šo konkrēto likumprojektu, bet arī par daudziem citiem, tajā laikā augšā svarīgiem, bet apakšā traucējošiem, pat traumējošiem jautājumiem – sociālistiskās saistības un sacensības, partijas lēmumu atbalstīšana un pirmstermiņa izpilde. Bet ne tikai…. krievu kultūras pētnieks, akadēmiķis Dmitrijs Ļihačovs kādā no savām atmiņām ir rakstījis, ka Lielā terora laikā darba kolektīvi piesprieda nāves sodus “tautas ienaidniekiem”. Arī skolās de facto iemita darba kolektīvu gars: pionieros un komjauniešos uzņēma uzreiz visu klasi. DARBA KOLEKTĪVI bija tie, kas zinātniekus izdzina no institūtiem, māksliniekus – no radošajām savienībām…. BALSOJOT?!
PSRS 30. – 40. gados valodu politika tika realizēta tā, ka mūsdienu latviešu valodas nīdējiem, kā arī viņu “kolēģiem” citās valstīs tas šodien pat prātā neienāktu. Citāts: “Savā ziņojumā par jauno Valodu likumu atsaucos arī uz PSRS vēstures faktiem, kas liecināja, ka savulaik Padomju Savienībā bijušas vēl stingrākas prasības pret nacionālo republiku valodu prasmi, piemēram, 1929. gada Maskavā izdotajā “Darba likumu komentārā” doti pielikuma paragrāfi, kas noteic valsts iestāžu kalpotāju pienākumu prast un lietot nacionālo valodu attiecīgās republikas teritorijā. 598.paragrāfā teikts: “Nacionālās (savienotās vai autonomās) republikas un apgabali, pārkārtojot lietvedību attiecīgajās nacionālajās valodās, šajā sakarā izvirza īpašas prasības valsts darbiniekiem. Svarīgākie šīs jomas pasākumi ir izvirzīt darbiniekiem prasību iemācīties to vai citu valodu un noteiktā termiņā nokārtot eksāmenu, prasīt no jaunpienākušajiem vietējās valodas pārvaldīšanu un ATLAIST (izcēlums mans – aut.) tos darbiniekus, kuri noteiktajā termiņā nav iemācījušies vajadzīgo valodu.” Ukrainā ar 1927. gada 6. jūlija lēmumu bija aizliegts pieņemt darbā personas, kas neprot ukraiņu valodu. Valoda bija jāiemācās tikai uz pašu rēķina. Baltkrievijā 1924. gadā valoda bija jāiemācās 6 mēnešu laikā.”
“Nacistiskajā” Latvijā valsts valodas apgūšanai paredzētie trīs gadi un pašvaldību, kā arī valsts un ES apmaksātie latviešu valodas apguves kursi daudzu profesiju darbiniekiem bija gan indulgence iepriekšējai vienaldzībai, gan avanss romantiskām cerībām. Pagaidām diemžēl!
LPSR Augstākās padomes 11. sesijas sēdē, kas notika 1989. gada 5. maijā un kurā tika pieņemts Valodu likums, piedalījās arī Imants Ziedonis. Viņa izteikto protestu tagad lasu kā daudz plašāku un dziļāku, īpaši aktuālu tagad: “”Uzskatu, ka nosacījums “ievērot DARBA KOLEKTĪVU priekšlikumus” ir jāsvītro, jo tas pazemo likumu, atņem likumam likuma cieņu un spēku. Tas paredz iespējamību, ka atsevišķi DARBA KOLEKTĪVI it kā varētu būt ārpus visiem pieņemtā likuma un likumam varētu uzstādīt savus grupu noteikumus. Kaut kas līdzīgs divvalodībai vai divlikumībai.”” (Ainas Blinkenas raksta citāts)
Tā ir sirreāla aina – padomju laika darba kolektīva rēgs vēl šodien klīst pa Latviju, tās varas gaiteņiem, sabiedriskajām organizācijām. Liela daļa kādreizējo darba kolektīvu nekur nav pazuduši, tikai ieguvuši citu veidolu, pielāgojušies, mutējuši… Un daudzi joprojām BALSO, kaut gan formāli balso savā vārdā. Ir tā, ka joprojām mums ir darīšana nevis ar cilvēka prātu un jūtām, bet KOLEKTĪVO SIRDSAPZIŅU viņā.
Autors ir latviešu valodas un literatūras skolotājs
Pagaidām nav neviena komentāra