Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 6
Tāds varens krāšņums Senāta laukumā sen nebija redzēts. Pāri visam plašumam mugurām pret Admiralitātes ēku taisnā līnijā stāvēja seši leibgvardes pulki. Augusta saule pienainajās ziemeļu debesīs spoguļojās trīsstūreņu zeltītajās pīnēs, augsto cepuru emblēmās, misiņa sprādzēs, zobenu rokturu pušķos un tresēs pāri dažādu krāsu formas tērpiem. Saule bija dāsna, un ķeizarienes galma dāmas smagos, vēl krāšņākos tērpos uz goda postamenta piesardzīgi kustināja vēdekļus, bet kungi nemanāmi mēģināja paplest svīstošās kājas un elkoņus. Atskanot lielgabalu zalvei, visi atgāza galvu un sastinguši aizturēja elpu. Vienīgi Kronštates dragūnu pulka ogļu melnie zirgi turpināja nepacietīgi mīņāties un šķindināt iemauktus. Pilsēta vēl bija ļoti jauna, un todien atklāja pieminekli tās dibinātājam. Šo svinīgo brīdi visi bija gaidījuši četrus gadus, bet kopš statujas pasūtīšanas bija pagājuši jau divpadsmit. Pats skulptors bija apvainojies un aizbraucis atpakaļ uz Parīzi.
Lielgabalu šāvienu dūmi izklīda, pārsegs noviļņoja, tad negribīgi slīdēja lejup, un krāšņo pūli uz paaugstinājuma pāršalca nopūta. Pats bronzas tēls bija piecdesmit sešas pēdas augsts un slējās uz 15 000 birkavu smaga akmens, kas astoņas verstis līdz Senāta laukumam bija ceļojis pusgadu. Milzīgais bronzas zirgs bija saslējies pakaļkājās, un pirmais Krievijas imperators ar roku bargi rādīja pāri jūrai uz rietumiem. Pie zirga kājām, vēl spītīgi sliedama galvu, gulēja mūžam sastingusi bronzas čūska. Vienā akmens sānā bija iekalts uzraksts «Petro primo Catharina secunda», otrā sānā tas pats bija iekalts krievu valodā.
Nepilnus divus mēnešus pēc šī svinīgā notikuma un sešdesmit piecas jūdzes uz rietumiem kādā nelielā muižā ieradās ģenerālgubernatora sūtnis. Tas bija jauns dragūnu rotmistrs ar diviem zaldātiem. Pavadoņi palika pie zirgiem, bet jaunais virsnieks drošiem soļiem devās uz pārvaldnieka māju. Muižkunga sieva bailīgi burzīja priekšautu un sūtīja mazo dēlēnu pēc tēva. Pārvaldnieks bija vēl vairāk nobijies nekā sieva, taču centās to neizrādīt. Viņš pie vāgūža bija labojis ratus un tagad steidzās pāri pagalmam, mīcīdams netīrajās rokās salmu vīkšķi, un jau iztālīm pakalpīgi māja ar galvu zaldātiem. Tie viņa sveicienu izlikās nemanām, vien nevērīgi uzmeta skatu un turpināja tērgavot savā starpā. Viņiem garām ejot, pārvaldnieks vēl nopriecājās, ka suņi aizskrējuši līdzi vecākajiem bērniem. Suņi un zaldāti mājas pagalmā bija bīstami visiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.