Izķidāt irbi

Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 6

 «Tātad
paņem irbi un iespiež starp kājām
iespiež pavisam cieši
tu protams varētu to iespiest arī skrūvspīlēs
tad tā vairs nemaz nevarētu pakustēties»
«Bet mēs cienīsim tradīciju»
«Tieši tā
pareizi
prātīgi
tu mani iepriecini»
«Jā iepriecinu»
«Tātad
ieliek starp kājām
un tad izstiepj tai kaklu
un tad atpleš knābi un paskatās iekšā
un tur no pašiem dziļumiem ir jāizlaužas spožai saulei
redzi
kā tā spīd»
«Jā
skaista
zeltaina
kā tā tur izlauzusies spīd
ļoti skaista»
«Jā
ne vien skaista
bet veselīga
un ja tā ir veselīga
tad var to ņemt
tad var to ņemt priekšā
tad var to ēst
bet vispirms paņem dzeli
un tad tai no abām pusēm izdur acis
vajag mazliet pavingrināties, tad tās nāk ārā diezgan viegli
re
te tās ir
divi brīnišķīgi acu āboli
tos tu ieliec atsevišķā bļodiņā»
«Šādā»
«Jā
tieši tādā
tur tu tās ieliec
un tad pēc tam mums būs brīnišķīgs desertiņš
acu krēms
ar pienācīgi uzputotu olbaltumu un daudz cukura
bet līdz desertam mēs vēl neesam tikuši
vispirms izrauj tai visas spalvas
plucina to kā visu
ko var plucināt
tas padodas ļoti viegli
spalvas var satvert pa kušķiem
tā
un tad rauj tās vienkārši ārā
un tad pieliek dīrāšanas nazi
šeit
tieši aiz knābja
un velk smuki gareniski līdz astei
un tad no jauna nomēra divu pirkstu platumu iegriež un atkal velk līdz galam
un tā visapkārt
ādas strēmeles var ļoti viegli atdalīt
pēc tam tās var ielikt salātos
īsta delikatese
nekāds speķis vai šķiņķis tām nestāv līdzās
tāda garšiņa ir šai irbes ādai
un tad paņem sirpjveida nazi
tagad skaties
cik skaisti rozā ir
gaļa
ņem sirpjveida nazi un izgriež šeit limfu
limfa ir irbes sirds
atgriežot ir jāuzmanās
griež atkal uzmanīgi vaļā ar dīrāšanas nazi un atdala šo vīnogulāju kalnu
vai tagad redzi skaistos vīnogulājus
vakara gaismā
tumši zaļās lapas
tumši brūnie stumbri
un zeme
tik sulīga
tik augļaina
un vīnogu ķekari
jā
šeit rodas vīns
kas plūst irbei caur dzīslām»
«Vīnogas dod vīnu»
«Tā
un tagad rauj laukā stumbrus
no pašas apakšas
pie pašas zemes
tā lai neaplūst neviena sakne
izrauj tos ar saknēm
un tagad griežam stumbru nedaudz virs šīs vietas
kur saknes plešas uz visām pusēm
nost
te var ņemt palīgā dīrāšanas nazi
un tad ņem čemurus ar saknēm un mīca un groza
mīca tos un groza
līdz no tiem izveidojas smukas bumbiņas
un tad bumbiņas liek malā un labi pieskata
bumbiņas pašas pārtaps par oliņām
un tad jau būs gādāts arī par pēcnācējiem
negribas jau
ka pirmā irbe
ko izķidājām
ir arī pēdējā
un pie visa tā tev ir labi jāsaspiež šeit
pie kājām
tam vajag spēku
tādai irbei ir spēks
bet tad kad viņi šķiļas no oliņām
tie mazie
tad labāk jau pašā sākumā mazliet iespied viņiem acis un paplūkā mazliet spalvas
lai viņi mana
kas viņiem reiz stāv priekšā
un tad vairs lai neākstās tā
kad laiks būs klāt»
«Jā
bet tagad nu gan man tas sāk šķist mazliet nežēlīgi
viņi taču tik tikko ir nākuši pasaulē
viņi taču tik tikko ir piedzimuši un ir vēl tik maziņi»
«Nežēlīgi
kas te ir nežēlīgi
es tev varu vēl daudz ko nežēlīgāku pastāstīt
tāpēc
neāksties tagad
turpinām
tagad paņem to
aiziet
iespied to šeit»
«Jā gan
te patiešām vajag spēku
ja tā šādi spirinās»
«Redzi
tev tas vēl ir jāiemācās
kā tādu irbi ilgāk noturēt
tā
tagad tai kārtīgi apgriež
beidzot
kaklu
apgriež tai kaklu
tad tā arī tik traki vairs nespirināsies»
«Tā»
«Jā
vienkārši apgriež
šņikt»
«Šņikt»
«Jā
tieši tā
un atlikušo gaļu pēc tam izņem ārā
kā izņem gaļu no visa
kam ir gaļa»
«Jā
labi»

Sveču gaismā

Es sēžu pie liela
apaļa galda
galds ir uzklāts man vienam
es sēžu uz krēsla
kas ir nopulēts
uz spilvena
kas ir sasukāts
pie naža dakšiņas karotes
kas spīguļo
uz galda ir galdauts un galdauts ir gludināts
uz galdauta stāv liels svečturis un svečturī karājas mazi kristāla karuļi
kas laistās visās varavīksnes krāsās
svečturī ir svece un tā deg ar mazu liesmiņu
Un pavārs stāv pie plīts un trin nazi uz savām ūsām
uz plīts ir katls
zem katla ir uguns un katlā jau vārās buljons
no tā ceļas tvaiki
un uz virtuves dēlīša guļ čūska
tā grib pretoties
bet pavārs to ir spēcīgi satvēris
zibenīgi ar nazi viņš uzšķērž tai muguru visā garumā
mugura atveras
viņš izņem čūsku no ādas un tā gaužas un vaimanā
«Ko tu ar mani dari»
«Liecies mierā
tā jau gan ir
tik tuvu ugunij tādai biezai ādai taču ir par karstu»
saka pavārs
«Nē
laid mani vaļā»
«Nē
noteikti ne
tāda no ādas izvilkta
tu taču tagad vairs nevari staigāt»
«Jā
tur tev taisnība
bet ko tad man darīt»
«Re te
katlā iekšā
nāc šurp
es tevi tur iemetīšu»
«Jā nu
ir bijis vēl trakāk
bez ādas tur iekšā vismaz būs patīkami silti»
«Noteikti
es jau saku
tāda karsta vanna tev nāks tikai par labu
skat
cik puravam tas ir tīkami un burkāniņiem un jo īpaši kartupeļiem
paskaties
cik līksmi viņi lēkā
tāpēc tagad marš iekšā
un pavārs iemet čūsku katlā
«Au
man te ir par karstu»
iekliedzas čūska
«Nu izbeidz
netaisi tagad tādus pigorus
tur ir tik patīkami silti
ne puravi, ne burkāniņi un arī neviens no kartupeļiem nesūdzas
paliec vēl mazliet iekšā
kamēr būsi izvārījusies»
saka pavārs
«Nu labi
bet vai tu mani tad atkal izņemsi ārā»
«Jā
protams
īstajā laikā»
tad čūska paliek katlā un daudz vairs nekustas
un pēc brīsniņa pavārs nopūš uguni
viņš pliku roku iebāž katlā
kas vēl nedaudz turpina vārīties
izņem čūsku ārā un tā nokarājas abās dūres pusēs un no mutes tai ir izkārusies mēle
viņš noliek to uz virtuves dēlīša un sagriež visu labi sakožamos gabaliņos
«Ak nē»
vaimanā čūska
«Ko tu tagad dari»
«Nu beidz māžoties
tā taču ir patīkamāk
tā tu visur tiec iekšā»
saka pavārs
«Bet kur tad man ir jātiek iekšā»
«Tur mūsu viesī
tur būs pavisam patīkami
iedomājies vien»
«Nu labi
varu jau pamēģināt
ja tu tā domā
bet man ir pavisam neomulīgi»
un pavārs uzliek to uz šķīvja
kas spīguļo
un klāt vēl pieliek nedaudz smukā kaudzītē sakārtotus dārzeņus
viņš pienes šķīvi pie galda un noliek man to visu priekšā
es ar dakšu paņemu galvu
pilnībā iebāžu to mutē
divas trīs reizes uzkožu un no manas mutes kādu brīdi šaudās čūskas mēle
bet tad es saņemos un noriju
Es sēžu pie liela
apaļa galda
galds ir uzklāts man vienam
es sēžu uz krēsla
kas ir nopulēts
uz spilvena
kas ir sasukāts
pie naža dakšiņas karotes
kas spīguļo
un pie šķīvja
kas tāpat spīguļo
uz galda ir galdauts un galdauts ir gludināts
uz galdauta stāv liels svečturis un svečturī karājas mazi kristāla karuļi
kas vizuļo visās varavīksnes krāsās
svečturī ir svece
svece ir tas kas palicis pāri
stumbenis
un uz tā šaudās maza liesmiņa

Iekarotājs un imperators

Viss
kas mani redz
domā
ka es
būdīgs
tankzābakos
ar vaļa stilbiem
kolosāliem krustiem
resnvēderis
vingru krūškurvi
druknu skaustu
stūrgalvis
āžapiere
stingru skatienu
balamute
vēl kā trollis ar lauvas ķepu gāžu skaistu koku
no stumbra taisu divas nūjas
visam
kam āda
to dīrāju
ar nūjām kapāju
kuļu
raustu
dauzu
vēršādu
citas zvērādas zvetēju
līdz plīst
Tomēr pēc jaunības es alkstu tikuma
rāpjos debešos
lai apdomātos
viss domā
ko es brīnos
kad es tur augšā miglāju atrodu tukšu
tukšāku par tukšu
atrodu skaitļotāju
rakstītāju
citus aparātus
citu ārprātu
apmaldījušos cilvēkus
maldījušos
kas nezina
ko dara
tāpat es nezinu
kas man jādara
piedzeros ar medvīnu līdz nemaņai
sadrūmis nokaru galvu
pēc grūtsirdības rāpjos pa nomākto pieri lejā uz laukiem
tomēr vēl gribu ap zemeslodi mēteli dauzīt
atrodu pilsētu blakšu apsēstu
kurā mudž no salašņām
saspārdu visu
ar nenosvērtiem pārbēdzējiem
kas runā
bļauj
smilkst
neauklējos
cilvēkus pasaudzēt
nav manā dabā
noslānu tos krupjus zemē
dzīdams ar galvām uz leju
viss
kas šķērsām pār lauku brien
redz pilsētas atmosfērā kurpes izslejamies no zemes
Vēl kā koloss
Rībecāls
lapsīgs
viedīgs
sentimentāls
vienkārši gudrinieks
gribu izkauties
sadodu visam
kam ir spalvas
kažoks
mētelis
pa ādu
letāli rauju nost valim
āzim
lauvai
blaktij
krupim skalpu
spiežu sulu no porām
staipu ādu krusteniski
atrodu milzīgu dimensiju
ietvarus
kā man tas patīk
ar katru dīrāto ādu nostiepju apļus
sāku zvetēt ar nūjām
viss domā
kas tur šķīst
šķind
brīkšķ
kamēr es mēbeles lupatās situ