Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 6
* * *
Mana eksistence ir plence.
Mētājas šur un tur.
Spēcīgā lietū pēdējo čināru kur.
Gribu, negribu
es negribu zināt balsenes anatomiju zvirbulim,
kurš čiepst man aiz loga, jo tas, kurš
liek viņam čiepstēt, ir svešs man, bet mīļš, jo tikai
pavasaris ir klāt
es negribu saslaucīt lauskas krūzītei,
kura tev izkrīt no rokām, jo katrā
vissīkākā gabaliņā ir tavas elpas nospiedums,
kuram nebūs miskastē nonākt nekad, jo
tikai pavasaris ir klāt
es gribu smuki nolikt ķebli pie virtuves palodzes,
atvērt logu, pakāpties, izrāpties, lēkt un nenokrist zemē
nekad, jo tikai, skaidra lieta,
pavasaris ir klāt
lidot pār deviņi novadi klāt pie tavējā loga,
lai kur tas tagadiņ būtu,
paslepen lūrēt un redzēt, kā saulainā svētdienas dienā tu
pilnībā atdevusies
mīlējies, un to čali, pardon, pēc dibena nepazīstu, bet,
protams, pavasaris,
tikai pavasaris ir klāt
es negribu ieslēgt ziņas
mana māte kārtējo reizi man izšķaida smadzenes
Klāva tēvs bija ukrainis
kas viņiem tur nesanāca?
kāpēc nebija kopā?
ja būtu bijuši, manis šai pasaulē nebūtu
man vajadzētu ienīst to sūda Ukrainu, bet es viņu mīlu
tās trīs reizes, cik būts, Odesa, Ļviva, Kijiva, Donecka,
Jenakijeva
Mariupole brīnišķīgā
dievīgais kuģīša izbrauciens Azovas jūrā,
gludā kā spogulis,
saulainā maija dienā
pirms 20 gadiem
pavasaris tad bija klāt, ne pa jokam
es negribu, lai Balzaks, Pumpurs un Tarass Ševčenko
naktī lien laukā no grāmatu plauktiem, kā viņi to
bieži dara, un grābstās gar mani ar mikliem, aukstiem,
kaulainiem pirkstiem, lai
Anna Ahmatova uzliek man dirsu uz sejas un
pirž, cik ir spēka, jo
tikai pavasaris ir klāt
es negribu rakstīt nevienu burtu, papīram nepieskaros,
bet dators ir nepārvarams
automātiski — debesis zilas, stulbums, esmu no ļotenes
pačolējis, nav viņas zilas, tikai izskatās, īpaši tad,
kad pavasaris ir klāt
sniegpulkstenīte, mana mīļotā sniegpulkstenīte
mana mīļotā meitene, kura man rakstīja —
nāk pie manis ar visu savu
sniegpulkstenītes mīlestību
un nepietika manī zemes, kur sniegpulkstenītei augt
un pavasaris tad bija klāt
un izgaisa tukšumā
un tagad, simts gadus vēlāk, joprojām
kā nocirsta roka sāp, jo tikai
jo tikai pavasaris ir klāt
un izejas nav
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.