Jelizaveta Fatajeva ar mammu Oksanu tagad dzīvo Frankfurtes piepilsētā. Foto — The New York Times
Mariupoles teātra sabombardēšana ir viens no šaušalīgākajiem Ukrainas kara noziegumiem, ko šogad pastrādāja Krievijas armija. Vairāki izdzīvojušie stāsta, kas tur īsti notika un kā viņiem pašiem izdevās izglābties
Jelizaveta Fatajeva sēdēja pagrabā uz segas blakus savam draugam, kad virs galvām atskanēja sprādziens. Nodrebēja visa ēka. Ausīs ietriecās milzīgs troksnis, viņa samiedza acis. Kad tās atkal atvēra, visapkārt bija apmetuma putekļu mākonis. Viņa ievilka elpu un aizrijās. Ausīs džinkstēja. Blakus sāka klepot cilvēki. Tad kliedzieni.
Viņa ar acīm meklēja draugu. No putekļiem iznira puiša seja. Drauga acis bija izplestas no šausmām. «Kā traka cilvēka acis,» viņa nodomāja.
Caur putekļiem parādījās vēl viena vīrieša seja. Tā bija nošķiesta sarkana. Viņš kaut ko kliedza. Sākumā Jelizaveta nespēja saklausīt, tad izdzirdēja: «Visi skrieniet augšā!»
Viņi piecēlās.
Meitenes kaķis bija pieplacis pie grīdas, ar nagiem iekrampējies klonā. Dzīvnieku paķēra Jelizavetas mamma, un trijotne virzījās uz kāpņu pusi. Putekļos knapi varēja saskatīt kustīgu ķermeņu aprises, taču iepriekšējo 10 dienu laikā viņi pa šo eju bija gājuši neskaitāmas reizes, tāpēc kāpnes varētu atrast arī ar aizvērtām acīm.
Priekšā bija bālu cilvēku mudžeklis. Daži apstulbuši un asiņojoši sēdēja uz kāpnēm, kamēr citi centās tikt viņiem garām. Uzkāpšana pa kāpnēm Jelizavetai šķita «kā vesela mūžība». Kāds vīrietis nākamajā kāpņu laukumā sāka kliegt. Viņu meitene saprata uzreiz. «Teātra vairs nav!»
Beidzot izdevās izkļūt ēkas austrumu pusē. Gaiss bija ledaini salts. Tur, kur agrāk bija galvenās skatītāju zāles jumts, tagad bija milzīgs caurums. Vēl pirms dažām minūtēm tajā vietā rosījās virtuve — ļaudis bija sapulcējušies pie plītīm, gatavojot pusdienu zupu. No turienes nupat ar dzeramo ūdeni bija atgriezusies Jelizavetas māte. Tagad virtuves vietā rēgojās dūmojošs gruvešu kalns. Pie tā stāvēja histēriski raudoši bērni.
Jelizaveta negribēja skatīties uz viņu pusi. Vispār negribēja skatīties apkārt, jo juta, ka zaudēs samaņu. «Es biju apstulbusi, sastingusi.» Viņa gribēja ar rokām aizspiest ausis, lai nedzirdētu vaimanas, bet padusē bija mammas padotais kaķis. Pati mamma bija pazudusi.
Atskanēja jauni sprādzieni. Šķīda stikli un svilpa šrapneļi. Krievi turpināja apšaudīt teātri. Kāds iekliedzās: «Gulties!» Jelizaveta un viņas draugs pieplaka pie zemes, aizsedzot galvas. Kad atkal piecēlās, mamma bija atgriezusies, un visi trīs aizskrēja līdz teātra galvenajai ieejai, kur sāka pulcēties haotisks pūlis.
Vēlāk Jelizaveta jautāja mātei, kur viņa bija pazudusi. Māte negribīgi pastāstīja: ejot laukā no ēkas, viņa gruvešos pamanīja kādas sievietes asiņojošu seju. Sieviete bija iespiesta zem kaļķakmens plāksnes. Jelizavetas māte un kāds zēns centās pacelt plāksni, bet tā bija pārāk smaga. Viņa ielūkojās saspiestās sievietes izmisušajās acīs. «Piedod!» viņa pačukstēja un steidzās prom.
«Ieradušies mūs nogalināt»
Neviens nezina, cik daudz cilvēku gāja bojā sprādzienā, palika iesprostoti drupās, sadega vai nosmaka teātrī. Es pats no izdzīvojušajiem dzirdēju aplēses, kas svārstījās starp 60 un 200 bojāgājušajiem. Ziņu aģentūra The Associated Press noskaidroja, ka reālais skaitlis varētu būt 600. Mariupole aizvien ir Krievijas armijas rokās, tāpēc ir maz ticams, ka tiks veikta jelkāda izmeklēšana un bojāgājušo uzskaite.
Doneckas reģiona akadēmiskais drāmas teātris bija lielākā cilvēku patvēruma vieta Mariupolē. Šī improvizētā un pašu iedzīvotāju izveidotā patvertne darbojās aptuveni trīs nedēļas. Laukumos abos ēkas galos viņi ar lielie baltiem burtiem bija uzrakstījuši «BĒRNI». Šos uzrakstus varēja redzēt pat satelītu uzņemtajos attēlos, un ir grūti iedomāties, ka to neredzēja krievu lidotāji. Amnesty International teātra sabombardēšanu savā ziņojumā nosaukusi par «acīmredzamu kara noziegumu».
«Tajā dienā mēs sapratām, ka krievi ir ieradušies mūs nogalināt,» teica viens no izdzīvojušajiem. «Viņi nebija ieradušies karot ar ukraiņu karavīriem. Viņi vienkārši gribēja nogalināt mūs.»
Drāma, kā mariupolieši ikdienā sauca šo ēku, tika uzspridzināta trešdien, 16. martā, starp plkst. 10 un 11. Precīzs laiks nav zināms, tāpat kā precīzs spridzeklis. Amnesty International veiktā fotogrāfiju analīze mudina domāt, ka Krievijas kara lidmašīna uz teātra nometa divas 500 kg smagas bumbas. Tās gandrīz vienlaikus caursita jumtu un eksplodēja galvenajā skatītāju zālē, aptuveni skatuves līmenī, iespējams, ar aizkavēta darbības laika detonatora palīdzību.
Bojājumu apmērs liecina par divām detonācijām, kas teātrī esošajiem cilvēkiem varēja izklausīties kā viena.
Iespējams, bumba bija tikai viena, taču izmētāto atlūzu lauki uz ziemeļaustrumiem un dienvidrietumiem no teātra liek domāt par pirmo versiju. Mazāk ticams skaidrojums ir Krievijas armijas palaista spārnotā raķete.
«Šodien konvoju nebūs»
19 gadus vecā enerģiskā Jelizaveta piedzima un uzauga Mariupolē. Kopā ar mammu dzīvoja nelielā mikrorajonā pilsētas rietumu daļā un strādāja lielveikalā, krājot naudu augstskolai. Brīvajā laikā spēlēja teātri.
Kad februārī sākās Krievijas iebrukums, Jelizaveta uzskatīja, ka krievi vienkārši žvadzina ieročus. Jau kopš 2014. gada, kad Krievija anektēja Krimu un atbalstīja īslaicīgu separātistu dumpi Mariupolē, šī pilsēta principā atradās uz frontes līnijas starp Ukrainu un pašpasludināto «Doneckas Tautas Republiku». Vairāk nekā pusi no savas dzīves Jelizaveta piedzīvoja regulāras apšaudes starp abām pusēm, taču nekas vairāk nenotika.
Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu viņa uzskatīja par tirānu, taču ne pārgalvīgu. Katrā ziņā ne tik pārgalvīgu, lai tiešām sāktu masīvu iebrukumu Ukrainā.
Marta pirmās nedēļas beigās Mariupole jau bija pilnībā ielenkta. Krievi virzījās uz pilsētas centru, apšaudot galveno dzelzceļa staciju, spēkstacijas, policijas un ugunsdzēsēju posteņus, ūdens un gāzes piegādes uzņēmumus, mobilo sakaru torņus un citus infrastruktūras objektus. Viņi apšaudīja arī daudzdzīvokļu namus, privātmājas un veikalus. Drīz vien lielākajā pilsētas daļā nebija dzeramā ūdens, elektrības, gāzes, telefonsakaru un interneta.
Pilsētas mērs mierināja, ka pilsētas vadība paliks savās vietās un aizsargās iedzīvotājus. Taču viņš drīz vien pameta Mariupoli, un pilsētā iestājās «vakuums», kā izteicās kāds izdzīvojušais.
Jelizavetas dzīvokļa logi bija izsisti. Kad atskanēja kārtējās gaisa trauksmes sirēnas, viņa kopā ar māti skrēja uz kāpņu telpu, lai izvairītos no lauskām un šrapneļiem. 5. marta rītā dzīvoklī ieradās Jelizavetas draugs, universitātes students. Bija dzirdējis, ka Krievija un Ukraina ir vienojušās atvērt humānās palīdzības koridoru izbraukšanai no pilsētas. Autobusu konvoji pulcējoties laukumā pie teātra. Viņas māte nelielās somās salika dažas drēbes un sauso pārtiku. Jelizaveta savā somā iecēla arī kaķi Žmeņu.
Ejot pa Mariupoles ielām, viņi knapi atpazina savu pilsētu. Pilnībā izdeguši kvartāli, automašīnu un autobusu vraki. Veikali izlaupīti. Daži drosmīgi cilvēki pulcējās ap ugunskuriem. Pārējie drūzmējās pagrabos. Raķešu apšaudes nemitējās.
Jelizaveta drāmas teātrī agrāk bijusi daudzas reizes, taču, kad pēc trīs stundu gājiena beidzot to sasniedza, viņa neticēja savām acīm. Priekšlaukumā starp automašīnām drūzmējās milzīgs pūlis, gaidot solīto humāno koridoru.
Neviena konvoja autobusa gan tur nebija. Cilvēki turpināja stāvēt stundām ilgi. Pēcpusdienā ieradās policija: «Šodien konvoju nebūs. Varbūt rīt.»
Tie, kas varēja, atgriezās mājās. Bet daudzi citi, tajā skaitā Jelizaveta, apzinājās, ka savas mājas ir pametusi uz visiem laikiem. Tā 5. martā par viņas pagaidu patvērumu kļuva teātris. Līdzīgu cilvēku bija simtiem. «Es tik tikko varēju kustēties,» atceras jauniete.
Te vērts paskaidrot, cik liela ir teātra ēka. Padomju laikā nopostītas baznīcas vietā uzcelto namu atklāja 1960. gadā. Padomju monumentālā klasicisma stilā celtais teātris bija viena no lielākajām un grandiozākajām būvēm Mariupolē. Ēkas mūros izmantots Krimas kaļķakmens. Pie galvenās ieejas trīs stāvus augstas korintiešu stila kolonnas. Virs tām metalurgu, zemnieku un viņu mūzu skulptūras. Iekšpusē caur grandiozu ātriju varēja ieiet galvenajā skatītāju zālē ar 800 sēdvietām, tajā skaitā ložās. Pie griestiem karājās 700 kg smaga lustra ar 121 spuldzīti. Mazo uzvedumu zāle bija paredzēta 60 skatītājiem. Pagrabstāvā un augšējos stāvos atradās garderobes, kostīmu un butaforiju darbnīcas, administrācijas telpas un noliktavas.
Kad teātrī iegāja Jelizaveta ar draugu un māti, ātrijs, gaiteņi, ģērbtuves un kabineti jau bija cilvēku pilni. Viņi sēdēja vai gulēja uz grīdas. Lielajā zālē bija izjaukti krēsli, polsterējumu izmantojot kā matračus un spilvenus. Gaisā virmoja sviedru un nemazgātu drēbju smaka. Arī teātra drošākā daļa — pagrabs — jau bija pārpildīta, taču Jelizavetai palaimējās atrast nelielu, ar metāllūžņiem piebāztu nišu. Jelizaveta ar draugu tos izvilka, vietā noliekot koka paleti. Apklāja ar vecu makulatūru un segām.
Atrast kādu vietiņu sev
Mihailo Hrebeneckis un viņa sieva Nataļija teātrī ieradās tajā pašā dienā, kad Jelizaveta. Viņi atbrauca no Mariupoles ziemeļu piepilsētas, kur Nataļija strādāja dzelzceļa stacijā. Mihailo jeb Mišam nesen bija izoperēts audzējs, un viņš vēl nebija atguvis spēku, lai atgrieztos taksometra vadītāja darbā.
Kad kara pirmajās dienās viņu mājas tuvumā sākās apšaude, Miša un Nataļija negribēja nogaidīt, kas notiks tālāk. Devās uz Mariupoli, kur viņu dēls Jevgens strādāja par mašīnista palīgu Azovstaļ tērauda rūpnīcā. Apmetās dēla dzīvoklī netālu no rūpnīcas.
Par spīti garām un pāri lidojošām raķetēm, šajā mājoklī viņi noturējās nedēļu. Tad kāds policists pastāstīja par humāno koridoru. Apģērbu un nedaudz pārtikas sakrāva Mišas taksometrā. Piebraucot pie teātra, automašīnai pārplīsa dzesēšanas šķidruma caurule. Kamēr Miša pūlī mēģināja atrast kādu mehāniķi, ieradās policija un paziņoja par koridora atcelšanu. Mišas ģimene savu bagāžu ienesa teātrī. Un cerēja, ka tiks prom nākamajā dienā.
Jaunpienācējus brīdināja nepalikt skatītāju zāles centrā, kur plašie griesti varētu iebrukt pat kaut kur tuvumā notikuša sprādziena rezultātā. Taču, nespēdams atrast neko citu, Miša nolēma riskēt. Atrada vietiņu mazliet tuvāk kādai sānu izejai, cerot, ka varēs aizbēgt, ja tas būs nepieciešams. Jevgens nopētīja lustru — kas tā būtu par katastrofu, ja tā nokristu…
Pagrabstāvā blakus Jelizavetai apmetās Vira Ļebedinska, teātra muzikālā vadītāja un vokālā pasniedzēja Mariupoles mūzikas augstskolā. Viņa nāk no Doneckas, kur kādu laiku dzīvoja Krievijas atbalstīto separātistu okupācijā, bet pēc tam atbēga uz Mariupoli.
Jau kara pirmajā dienā kāds draugs piedāvāja izvest Viru no Mariupoles. Viņa atteicās, jo nevarot tik īsā laikā braucienam sagatavot savu kaķi. Tās pašas dienas rītā devās uz darbu teātrī un, līdzīgi saviem kolēģiem, ticēja, ka kaujas drīz beigsies.
Trīs dienas vēlāk viņa sāka sev pārmest, ka atteikusies no drauga piedāvājuma. Vispirms ar savu kaķi Gabrielu nakšņoja gaitenī, pēc tam pārcēlās uz teātra skaņu ierakstu studiju.
Dmitro Plaksins sev vietu atrada noliktavā. Arī viņš pēc izglītības ir mūzikas pedagogs. Eiromaidana protestu laikā 2014. gadā viņš sniedza bezmaksas koncertus ielās, bet šā kara sākumā nesekmīgi mēģināja pievienoties Ukrainas teritoriālās aizsardzības spēkiem. Dienā, kad viņš ieradās teātrī, netālu nokrita šāviņš, un cilvēki panikā metās bēgt. «Es viņu acīs redzēju bailes un apjukumu,» atceras Dmitro. «Un sapratu, ka varu palīdzēt šiem cilvēkiem.»
Tā viņš iepazinās ar Jevgēniju Zabogonsku, teātra gaismu mākslinieci. Jevgēnija ar meitu teātrī ieradās jau pirmajā iebrukuma naktī, jo zināja, ka tā būs viena no drošākajām vietām pilsētā. Tonakt tur bija tikai daži cilvēki. Nākamās dienas sākumā pilsētas pašvaldība internetā publicēja patvēruma vietu sarakstu: skolas, kinoteātri, sporta zāle, filharmonija un arī drāmas teātris.
Sava virtuve
Sāka ierasties arvien vairāk cilvēku. Daļai nebija nekā vairāk par mugurā esošajām drēbēm. Nekādas pilsētas organizētas palīdzības nebija. To uzņēmās menedžēt Jevgēnija, lai gan viņai šajā jomā nebija nekādas pieredzes. Taču teātrī viņa strādā jau kopš pusaudzes gadiem — zināja katru istabu, skapi, gaiteni.
Viņai pievienojās vīrs aktieris Serhijs Zabogonskis. Arī teātra apkopēja, galvenais inženieris, biroja administrators, divi apsargi, vairāki aktieri un arī Dmitro. Tagad Jevgēnijai bija savs personāls — aptuveni 40 cilvēku. Teātra direktors pirms uzbrukuma sākuma bija izbraucis no pilsētas un palika iesprostots krievu okupācijas zonā.
Teātrī bieži ieradās ukraiņu policisti un teritoriālās aizsardzības spēku karavīri. Piegādāja pārtiku, medikamentus, matračus, apģērbu, tualetes papīru, rotaļlietas bērniem — visu, ko vien varēja atrast. Sirojumos ielās devās arī brīvprātīgo komanda no patvertnes, kas sevi iesauca par meklētājiem — viņi klīda pa ielām, pārbaudot uzlauztos veikalus un aptiekas.
Kurināt uguni teātra telpās bija pārāk bīstami, un sākotnēji varas iestādes neļāva iekurt ugunskurus arī ārpusē. Galvenais inženieris nesa pārtiku uz savu netālo dzīvokli, pagatavoja maltītes un tad nesa atpakaļ.
Kad cilvēku skaits teātrī pieauga, ugunskuru aizliegums tika mīkstināts. Izlaužot bruģi, brīvprātīgie ierīkoja plītis, virsmai izmantojot nolauztā metāla žoga pinumu. Parkā vāca zarus un salauza blakus esošās slidotavas koka apmali. Pagrabstāvā atrastie dokumenti, aktieru CV un fotogrāfijas kļuva par iekuru.
Turpat pagrabā atradās arī jau gadiem ilgi plānotā, bet tā arī neatvērtā restorāna iekārtas. Kādā netālu esošā restorānā Serhijs atrada pāris saldētavas. Ēstuves īpašnieks tās atdeva pats, arī visus virtuves piederumus.
Savus pakalpojumus piedāvāja kāds pavārs. Ukraiņi ir lieli zupas cienītāji jebkurā gadalaikā un jo īpaši ziemā, turklāt patvertnē. Tā silda un nodrošina ķermenim nepieciešamo šķidrumu. Tajā var iemērkt maizi, ko pavārs cepa uz ugunskura, ja vien izdevās atrast miltus. Reizēm viņa rokās nonāca arī saldēta gaļa, kādu dienu pat kastes ar kalmāriem. Palīdzēja vēl kāds pavārs, kurš savulaik strādājis Francijā un Itālijā. Tur viņš nevarēja pielāgoties apstākļiem un atbrauca mājās.
Butaforiju noliktavā brīvprātīgie atrada 200 litru metāla mucu — rekvizītu no iestudējuma Maidana elle par protestu kustību. To iznesa ārā un tajā sāka dedzināt atkritumus. Tas bija viegls uzdevums, salīdzinot ar tualešu uzkopšanu. To bija pārāk maz, lai apmierinātu visu cilvēku vajadzības, it īpaši bez tekoša ūdens. Brīvprātīgie apkopēji vāca sniegu plastmasas pudelēs, nesa to iekštelpās atkausēt un skaloja podus. «Tualetes vienmēr bija pilnas ar sūdiem,» skarbi pasaka kāds no izdzīvojušajiem brīvprātīgajiem.
Aukstumā un netīrībā sāka izplatīties slimības, tajā skaitā koronavīruss. Kad teātrī ievācās kāds ārsts, viņš vienā no garderobēm izveidoja lazareti. Trīs nedēļu laikā no kara sākuma līdz teātra sabombardēšanai tur nenomira neviens cilvēks, cik man izdevās noskaidrot. Gaitenī dzīvojošās Viktorijas Dubovickas divus gadus vecā meitiņa saindējās ar pārtiku (tā saindējās daudzi) un pēc tam saslima ar pneimoniju. Viņa varēja nomirt. Taču ārsts atrada antibiotikas un rūpīgi uzraudzīja mazo. Meitenīte izdzīvoja.
Teātrī ieradās arī cilvēki ar hroniskām saslimšanām, piemēram, sirds slimībām un diabētu. Lai gan audzējs bija izoperēts, taksistam Mišam joprojām bija maz spēka. Tomēr viņš uzstāja uz brīvprātīgo darbu virtuvē un, kad vien varēja, atnesa papildu ēdienu sievai Nataļijai un dēlam Jevgenam. Šī ģimene tikmēr jau bija ievākusies ložā pa labi no skatuves, kuru dalīja ar citu saimi.
Kad Miša nestrādāja virtuvē, viņš rosījās pie automašīnas — pats mēģināja salabot dzesēšanas šķidruma caurulīti un aizdzīt pa Mariupoli klejojošos degvielas zagļus. Cerēja, ka no pilsētas izkļūs pašu spēkiem.
Zombiji
Teātrī apmetās arī cilvēks, kurš studējis psiholoģiju un centās palīdzēt cilvēkiem ar neizbēgamajām panikas lēkmēm, depresiju un bezmiegu. Taču arī viņš sāka izdegt.
Brīvprātīgais Dmitro Plaksins atceras, ka kādu dienu viņu redzējis satriektu un trīcošām rokām.
Tad Dmitro nolēma, ka pats centīsies palīdzēt citiem nomāktajiem. Pēc savas dabas viņš vienmēr ir mierīgs un sirsnīgs. Šķiet, ka viņam nekad nav slikta garastāvokļa. Kad pajautāju, kā tas izdodas, viņš paskaidro, ka pirms 18 gadiem aizgāja no pareizticīgās baznīcas un kļuva par krišnaītu. «Es ticu karmai, mūžīgajai dzīvei un reinkarnācijai.»
Dmitro skaitīja lūgšanas kopā ar cilvēkiem. Palīdzēja atrisināt strīdus. Spēlēja ģitāru un uz skatuves palikušās pusgadsimtu vecās klavieres Estonia. Viņš pierunāja vīriešus atstāt drošākās vietas teātra daļās, piemēram, pagrabā vai pie nesošajām sienām, lai ļautu tur apmesties sievietēm un bērniem. Palīdzēja apsargiem, kas uzraudzīja naktīs slēgtās teātra durvis. Daži tumsā atnākušie uzvedās kareivīgi, daži bija iereibuši, bet vēl citi uzdeva pārāk daudz jautājumu. Dmitro prātoja, ka tie varētu būt krievu spiegi. Kādu dienu viņu atkal izsauca uz galveno ieeju. Laukumā stāvēja dīvaini ģērbtu cilvēku grupa. Izrādījās, ka atnākuši pacienti no tuvējās psihiatriskās slimnīcas.
Patvertnē bija arī daži iemītnieki, kurus citi sauca par zombijiem, jo jau vairākus gadus viņi uzmanīgi sekoja Krievijas propagandai. «Prokrieviski patvēruma meklētāji bija skaļi un rupji,» atceras Jelizaveta. Viņi nepārtraukti sūdzējās par apstākļiem teātrī. «Daži no viņiem teica: ja Ukraina būtu padevusies pirmajā dienā, mums nebūtu jācieš.»
Marta otrās nedēļas beigās Krievijas spēki bija pārņēmuši kontroli lielākajā daļā pilsētas. Kaujas tuvojās arvien tuvāk teātrim. Kad kāda no raķetēm nokrita teātra parkā, izsitot logus ēkas austrumu pusē, Jevgēnija noliktavā atrada bundžu ar baltu krāsu. Brīvprātīgie uz bruģa uzrakstīja «BĒRNI». Burti bija kādus 6—7 metrus gari.
Aptuveni tajā pašā laikā, kad raķete trāpīja parkā, patvertnes uzskaites vedēju sarakstā jau bija gandrīz 1500 uzvārdu. Pārtikas rezerves sāka izsīkt. Katru rītu cilvēki modās ar cerību, ka beidzot tiks atvērts humānās palīdzības koridors. Taču autobusi tā arī neieradās.
«Pirmā reize, kad raudāju»
Otrdiena, 15. marts, bija dīvaina. Iepriekšējā vakarā liela cilvēku grupa izsprieda, ka nekādu izredžu sagaidīt humāno koridoru vairs nav. Tāpēc nolēma organizēt savu konvoju. Viņi apzinājās, ka maršruts, kas no teātra vispirms aizved uz austrumos esošo Primorsku, lai pēc tam nokļūtu aptuveni 100 km attālajā Berdjanskā, ir nāvīgi bīstams. Taču šķita, ka viņu izredzes izdzīvot šajā braucienā ir lielākas nekā teātrī.
Laukumā sāka veidoties automašīnu rindas. Uz vējstikliem un sānlogiem bija ar roku rakstītas norādes «Bērni» vai «Cilvēki». Kopā ar šiem brīvprātīgajiem prom devās vienīgais ārsts.
Aizbraukt piedāvāja arī Jevgēnijai, taču viņa atteicās. Vērojot prombraucējus, palikušie jutās vēl vairāk izmisuši. «Tā bija pirmā reize, kad es raudāju,» pastāstīja kāds no izdzīvojušajiem.
Tovakar teātrī palika aptuveni 600—700 cilvēku, lēš Dmitro. Bija vairāk vietas gulēšanai, taču aizmigt nespēja, jo pilsētas centra apšaude kļuva arvien intensīvāka.
Jevgēnija līdz pat šai naktij nekad nebija uztraukusies, viņa stāsta. Esot bijusi pārāk aizņemta, lai uztrauktos. Tagad nevarēja gulēt un staigāja pa teātri. Šķita, ka arī visi pārējie ir nomodā. Viņi lūdzās sveču gaismā un klausījās raķetes. «Pat bērni jau mācēja pazīt dažādu veidu raķetes,» atceras Jevgēnija.
«Teātra vairs nav»
Nākamajā rītā pirms Mišas došanās uz virtuvi viņš ar dēlu Jevgenu vēlreiz apsprieda bēgšanu no Mariupoles.
Jelizaveta gulēja ilgāk nekā parasti. Tikmēr viņas māte izgāja ārā, lai iestātos rindā pēc karstā ūdens. Kad atgriezās pagrabā, Jelizaveta jau bija pamodusies un ar savu draugu dalījās ar vārītas zivs pārpalikumiem.
Mūzikas režisore Vira ierakstu studijā sarunājās ar apkopēju. Uzmeta skatienu kaķim Gabrielam, kuram uz muguras pēkšņi sacēlās spalvas. Kaut kur virs galvas lidoja lidmašīna. Tad ass svilpiens un blīkšķis. «Pēc tam viss man bija kā miglā,» atceras Vira.
Šķīda stikli, un atsprāga ierakstu studijas smagās metāla durvis. No sienām krita apmetums. Gaiss kļuva balts. Vira sēdēja sastingusi. Nākamais, ko viņa atceras, ir tas, ka telpā ieskrēja apkopējas vīrs. Pa putekļiem klāto seju tecēja asaras: «Teātra vairs nav.»
Vīrietis mudināja nekavējoties bēgt laukā, jo ēka dega. Vira lūkojās apkārt, meklējot Gabrielu. Kaķis bija pazudis.
Jevgēnija bumbas krišanu sadzirdēja aizkulišu noliktavā. Tam sekoja uzliesmojums un sajūta, ka deg viņas vaigs. Viņa bija notriekta no kājām, pāri bira šķembas. Blakus esošajam Serhijam sāpēja plecs, jo pa to trāpīja no eņģēm izrautās durvis.
«Dzīva?» viņš jautāja sievai.
«Jā.»
Viņu pirmais uzdevums bija atrast meitu. Pēdējo reizi bija redzējuši viņu pagrabā, nepabeigtā restorāna virtuvē. Pašķīrās katrs uz savu kāpņu telpu, jo nezināja, kura ir brīva. Jevgēnija varēja redzēt tikai dažus metrus priekšā un skatījās uz grīdu, lai nepakluptu. Pagāja garām kādam uz muguras gulošam vīrietim, kuram blakus šņukstēja sieva.
Savu meitu Zabogonski atrada virtuvē. Izejot teātra austrumu pusē, Jevgēnija uzmeta skatienu uz dūmojošajām drupām, kur pirms īsa brīža darbojās āra virtuve.
«Aizver acis,» viņa teica meitai.
Cilvēki, ieraudzījuši Serhiju, jautāja, kas viņiem būtu jādara. Kur iet?
«Es nezinu,» viņš atbildēja.
Mišas sieva Nataļija un dēls Jevgens sprādziena brīdī atradās operas ložā. Viņu acu priekšā iebruka griesti ar visu 700 kg smago lustru, nogāžoties uz nez cik daudziem cilvēkiem.
«Uzliesmojums, un viss kļuva balts,» stāsta Nataļija.
Izslaucījis acis, Jevgens izstreipuļoja gaitenī. Pamanīja sienā izsistu caurumu un izbāza galvu, lai ieelpotu tīru gaisu. Tad atgriezās ložā pēc mātes. Sadevušies rokās, abi lēnām virzījās uz priekšu. Ātrijā kliedza cilvēki. Nataļija uz galvas sajuta kaut ko mitru. Pataustīja, un uz pirkstiem bija asinis. Taču lielākās bažas bija par to, kur ir vīrs Miša. Neilgi pirms sprādziena viņš bija āra virtuvē, jo šī tur bija rosīgākā stunda, kad brīvprātīgie vārīja pusdienas.
«Miša! Miša!» izgājuši laukā, sauca Nataļija un Jevgens.
Jevgens zem gruvešiem pamanīja kāju pāri. Viņš tās pazina. Izmisīgi sāka rakties kaudzē. Uzdūrās rokai, bet tā nebija viņa tēva roka. Raka vēl. Beidzot pamanīja tēva seju.
«Kas tas ir?» prasīja Nataļija.
«Nenāc šurp!» uzkliedza dēls.
Bet viņa tik un tā pienāca. Ieraudzīja vīra bālo seju. Pāri lūpām tecēja asinis. Raudādama sieva izkliedza Mišas vārdu. Viņš neatbildēja. Jevgens atbrīvoja tēva roku un paņēma plaukstu. Nekā. Izmisumā tīrot gruvešus, pēc katra izceltā gabala pār tēvu sabira vēl vairāk drazu. Dēls apstājās, negribēdams vēl vairāk traumēt ķermeni. Apkārt teātrim krita jauni šāviņi. Ugunsgrēks ēkā pieņēmās spēkā.
«Mums jāiet!» Jevgens mudināja māti.
«Ardievu!» viņa pēdējo reizi atskatījās uz vīru.
Kur kurais
Lielākā daļa teātrī izdzīvojušo, ar kuriem runāju, Mariupoli pameta nākamajā dienā. Mašīnu konvojs pa piekrastes ceļu līdz Berdjanskai bijis kilometriem garš. Pēc tam liela daļa pagriezās uz Zaporižju, kas atrodas aptuveni 220 km uz ziemeļiem. Bija jātiek cauri vairākiem Krievijas armijas kontrolposteņiem. Ceļā pagāja vairākas dienas. Pārsvarā viņi pārnakšņoja degvielas uzpildes stacijās.
Mariupole krita 17. maijā, tas ir, pēc 82 aplenkuma dienām.
Jevgens un Nataļija devās uz pilsētu Ukrainas vidienē, kur Jevgens atradis darbu tērauda rūpnīcā. Nataļija šuj formas tērpus Ukrainas armijai.
Viktorija Dubovicka ar divām meitām atrodas Ukrainas centrālajā daļā.
Serhijam joprojām sāp plecs no metāla durvju trieciena. Viņa sievai Jevgēnijai ir kreisās auss kontūzija. Pēc bēgšanas no Mariupoles sieva ar meitu devās uz Krieviju, kur dzīvo Jevgēnijas tēvs un kur meita varētu pabeigt mācību gadu. Serhijs aizbrauca uz Čehiju. Meita centās ignorēt savus jaunos klasesbiedrus, kad viņi tincināja par karu un slavēja Putinu. Galu galā Jevgēnija vairs nejutās droši Krievijā un jūlijā pievienojās vīram Čehijā.
Vira Ļebedinska atrodas Užhorodā, Karpatu kalnu pakājē, kur atkal apvienojusies daļa teātra trupas. Jūlijā viņi iestudēja pirmo izrādi.
Užhorodā uzturas arī Jelizavetas draugs. Bet viņa pati ar mammu Oksanu tagad dzīvo Frankfurtes priekšpilsētā, kur Jelizaveta sākusi strādāt elektronikas rūpnīcā.
Dmitro Plaksins sprādzienā bija zaudējis samaņu. Kad pēc vairākām dienām atjēdzās, ap viņu stāvēja grupa nepazīstamu cilvēku un paskaidroja, ka tā ir bumbu patvertne zem kādas daudzdzīvokļu mājas. Dmitro bija smags smadzeņu satricinājums, dziļas grieztas brūces rokās un kājās, vairāki izsisti zobi.
Pēc divām dienām viņš atguva spēkus staigāt. Pa izpostītajām ielām devās uz savām iepriekšējām mājām. Uz ietvēm gulēja līķi. Viņa dzīvokļa griesti bija daļēji iebrukuši, logi izsisti un virtuve izlaupīta. Atnāca kaimiņš un atzinās: «Man vajadzēja.» Dmitro mierināja, lai neuztraucas. Viņš saprata situāciju.
Tagad Dmitro dzīvo Kijivā, bet vēl ilgi visur nēsāja līdzi ģērbtuves atslēgu, kurā viņš dzīvoja pēdējā nedēļā pirms Mariupoles teātra sagraušanas.
0 / 0
Foto: TODO : REWORK
