Elektrība ir tumša lieta, kas gaiši spīd

Studējot Rīgas Politehniskā institūta Elektroenerģētikas fakultātē, studentiem uz jautājumu, kas ir elektrība, bija gatava atbilde, kas minēta virsrakstā. Arī tagad tā ir aktualitāte, tikai citā kontekstā. Cik tad īsti maksā elektrība? Mums tīklu pārvaldītāji cenšas iestāstīt un pamatot, ka elektrības cena, ko maksā mājsaimniecības, iestādes un komercsabiedrības, ir par zemu. Tai jāmaksā vairākas reizes dārgāk. Kas tad ir noticis, ka nevar patērētājiem piegādāt šo produktu par līdzšinējām cenām?

Ražošana. Man ir bijusi iespēja būt daudzos dažāda profila elektroenerģijas ražošanas uzņēmumos. Uzņēmuma pārstāvji ne bez lepnuma stāstīja par zemo pašizmaksu, kas svārstījās no 0,5 līdz 2,5 centiem par kilovatstundu. Tad ir jautājums – kas radījis un ar kādu nolūku tādu elektroenerģijas pārdošanas biržas sistēmu, kurā patērētājam atsevišķās stundās par vienu KWh jāmaksā 400 centi un būšot vēl vairāk līdz pat 500? Pat Eiropas Savienības galvenie lēmēji bija spiesti iejaukties un noteikt biržām griestus, ka prasīt vairāk par 400 centiem/KWh nebūtu smuki. Objektīva pamata šādām cenām nav nekāda. Tikai vēlme nopelnīt pēc iespējas vairāk. Vietā atcerēties kāda ekonomikas klasiķa rakstīto par kapitālisma plēsīgo dabu, “kur var gūt 500% peļņu, neviens noziegums nav svešs”.

Šeit peļņa ir vēl lielāka. Ne velti dažās valstīs jau domā, kā šo superpeļņu aplikt ar papildus nodokļiem.

Loģisks secinājums ir, vai Latvijas elektroenerģijas ražotājiem ir šajā biržā jābūt? Vai paši nespējam sevi nodrošināt ar lētu enerģiju un kas to traucē?

Saule, ūdens, vējš, koksne, salmi un siens – tie ir Latvijas resursi enerģijas ražošanai, faktiski tie ir neierobežoti un paši pēc saviem fizikas likumiem eksistējoši, kamēr Zeme pastāvēs. Vai ir atbalstoša valsts politika, lai šie resursi tiktu pienācīgi izmantoti? Iedīgļi ir, bet līdz pilnbriedam tālu.

Ūdens enerģijas izmantošana elektroenerģijas ražošanai ir pati lētākā un gada laikā vienmērīgākā. Vai šeit ir rezerves enerģijas ražošanai? Protams. Tehnoloģijas ir attīstījušās, lai izmantotu pat nelielu straumes spēku elektroenerģijas ražošanai un nenodarītu postu dabai.

Vēja izmantošanai tikpat lielas perspektīvas, jo ir radīti arī nelieli vēja ģeneratori, kas izmantojami lokāli.

Saule ir neizmērojams enerģijas avots un apsveicami ir tas, ka aktivizējušies arī šie enerģijas ražotāji, pārveidojot saules doto enerģiju.

Koksne, salmi un siens visefektīvāk noder koģenerācijas režīmā strādājošām katlumājām, kad tiek ražots vienlaicīgi gan siltums, gan elektrība.

Vai šo resursu izmantošanai ir atbilstoša un atbalstoša valsts politika? Vārdos atbalsts ir, bet praktiskos darbos ne visai. Kas tad traucē?

Manuprāt, atbilde ir meklējama atsevišķu grupu savtīgumā un alkatībā, un nepietiekamā politiķu izpratnē situācijas nopietnībai. Tas bija vērojams gan pie mazo HES izbūves, gan koģenerāciju sistēmu izveides un to naudas plūsmu nosacījumiem.

Tika pat izveidots OIK, kas tiek dēvēts par afēru un veiksmīgi paslaucīts zem paklāja, lai ļaudīm mierīgs prāts, nenorādot šo komponenti patērētāja rēķinā, bet naudas plūsma mainījās maz. Negatīvisms arī vērojams pie saules paneļu sistēmas izveides. Arvien vairāk dzird, ka nav iespējams saņemt atļaujas Saules parku izveidei, jo it kā neesot pieslēgumu jaudu. Jautājums – kur tad tās pazuda? Bet par to pie elektroenerģijas pārvades problēmām.

Ražošanā viens no jautājumiem – cik kopumā Latvijā bija fizisko un juridisko personu, kas vēlējās attīstīt elektroenerģijas ražošanu, bet cikiem tas tika liegts un kādu iemeslu dēļ? Vai kāds ir paskaitļojis, cik MW, neatbalstot jaunus tirgus dalībniekus, esam zaudējuši? Varbūt jau tagad nevajadzētu biržā elektroenerģiju pirkt no spekulantiem?

Par elektroenerģijas piegādi līdz patērētājiem. To mums nodrošina divas valsts akciju sabiedrības Augstsprieguma tīkli un Sadales tīkli. Pamatā mūsu elektropārvades sistēmas tika izveidotas līdz 1990. gadam, lai nodrošinātu ļoti, ļoti energoietilpīgo Latvijas ražošanas sistēmu, gan rūpniecisko, gan lauksaimniecisko. Neliela daļa gan pa šiem 30 gadiem ir demontēta, bet vadu, kabeļu diametri, kā arī transformatori ir palikuši, lai pārvadītu lielas jaudas.

Kālab tāda pretestība, lai tie, kuri var atļauties uzstādīt saules paneļus pat bez valsts atbalsta, tādejādi vairojot Latvijas enerģētisko neatkarību, “tiek atšūti”?

Un tādu ir daudz. Atteicēji kā iemeslu min, ka jaudas ir jau rezervētas. Tad kas un pa kuru laiku to ir izdarījis? Vai atkal jauns OIK?

Par piegādes tarifiem. Pārvades sistēmām un transformatoriem ir pilnīgi vienalga, vai pa tiem plūst lēta vai dārga elektroenerģija. Kā viens no ieganstiem, lai palielinātu piegādes izmaksas, tiek apgalvots, ka tas jādara dārgās elektroenerģijas dēļ. Tā nevajadzētu būt. Tas ir metodikas un naudas plūsmas jautājums. Kam tad a/s Sadales tīkli šie zudumi būs jākompensē? Vai ne a/s Augstspriegumu tīkli? Kam viņi maksā? Vai ne a/s Latvenergo? Un kam tad visi šie uzņēmumi pieder? Atgādināšu – Latvijas valstij, lasi tautai. Vai tad koncernam peļņas vēl par maz? Ja var ticēt statistikai, šā gada pirmajā pusgadā 142 milj. eiro. Varbūt tomēr strukturālas un pārvaldības problēmas?

Tauta 2000. gadā pauda savu gribu, lai šis stratēģiskais uzņēmums Latvenergo paliek tautas īpašumā un kalpotu Latvijas valstij!

Iespējams, ka kādam Rīgā vai Briselē tas nav pa prātam. Šeit ir neizmērojamas peļņas iespējas, tāpēc arī izskan tādi ierosinājumi, ka vajadzētu pilnībā atdalīt a/s Sadales tīkli no a/s Latvenergo, ka vajadzētu līdz pat 20% akciju pārdot biržā. Gribas iekliegties – zeme atveries! Vai tad par maz jau pārdots un izputināts?

Var saprast, bet ne attaisnot pārvades uzņēmumu vadību, ka visvieglākais ceļš tikt pie peļņas, ir likt maksāt visiem patērētājiem fiksēto maksājumu par pieslēgumu. Varētu samierināties, ja šīs izmaksas palielinātu par inflācijas tiesu, bet ne jau līdz pat astoņām!!! reizēm. Par ko?

Kā konkrētās mājsaimniecības un uzņēmumi ir veicinājuši šādu cenas pieaugumu? Tā jau jebkura darbība, kas saistīta ar piegādi un tiek veikta pēc patērētāja iniciatīvas, ir jāapmaksā pašam pasūtītājam un tās nav mazas summas. Cilvēkiem nekas cits neatliek, jo bez elektrības grūti iztikt.

Vispārēja elektrifikācija veicina jebkuras valsts attīstību, tas ir neapstrīdams fakts. Bet tad, ja tā ir lēta un pieejama. Ja dārga, tad tēlaini izsakoties, veļasmašīna jānomaina atkal pret veļas dēli.

Vai piedāvātā elektroenerģijas tarifu politika un ideoloģija, iesaistīšanās elektroenerģijas biržā veicina valsts attīstību? Manuprāt, nē.

Uzskatīt, ka simtiem tūkstošu patērētāju (garāžas, vasaras mājas, kūtiņas, sezonāli izmantotās lauku mājas) ir aizņēmuši jaudas un maz patērē elektrību, ir vismaz dīvaini. Un to apgalvo, tautai piederošas a/s pārstāvis. Vai tad atslēgs no elektrības? Nē! Uzliks tādu fiksēto maksu, ka paši patērētāji lūgs, lai atslēdz.

Vai paredzētas atlaides tiem, kuri dažādu objektīvu iemeslu dēļ patērē daudz elektroenerģijas? Tarifi to neparedz.

Vai tiek veicināta jaunu enerģijas ražošanas jaudu pieslēgšana tīkliem? Nesaskatu, jo pats, iegādādamies saules paneļus mājsaimniecībai, rēķinājos ar pavisam citu iekārtu atmaksāšanās laiku un ikmēneša maksājumu par pieslēgumu. Tas noteikti nobremzēs zaļās enerģijas potenciālos ražotājus un investīcijas šajos projektos.

Vai tas veicinās Latvijas tautsaimniecības konkurētspēju un attīstību? Manuprāt, nē. Tieši pretēji, jo tiks vēl vairāk iegriezta inflācijas spirāle, jo katras preces un pakalpojuma pašizmaksā ir samērā liela enerģijas komponente. Daudzi komersanti būs spiesti krietni paaugstināt savas cenas vai pārtraukt darbību.

Liela daļa mājsaimniecību būs šokā, jo nebūs gaidījušas tādu izdevumu palielinājumu, kas daudziem sasniegs 10-15% no ieņēmumiem.

Ko darīt?

1. Visas trīs a/s Latvenergo, Augstsprieguma tīkli un Sadales tīkli apvienot kā vienu komercsabiedrību. Uzraudzību nodrošina ministru prezidenta līmenī.
2. Līdz uzņēmumu apvienošanai nemainīt elektroenerģijas piegādes tarifus un nosacījumus.
3. Latvenergo, jaunveidojamos saules un vēja parkus, lai mazinātu elektrības zudumus, paredzēt izveidot pēc iespējas tuvāk lielajiem patērētājiem, t.i., valsts pilsētām.
4. Veicināt visa veida zaļās enerģijas ražošanu uz “pašpietiekamības” principiem, t.i., vietējā enerģijas ražošana gan mājsaimniecībās, gan komercsabiedrībās, gan valstij un pašvaldībām piederošās iestādēs.

Ideāla kombinācija būtu, ja varētu vienlaicīgi izmantot enerģijas ieguvei gan sauli, gan vēju, gan ūdeni. Kā enerģijas akumulācijas ierīces, kamēr nav izgudrotas jaunas, varētu noderēt elektroauto akumulatori, jo pāreja no iekšdedzes dzinējiem uz elektroauto ir tikai laika jautājums.

5. Modernizēt pārvades sistēmas, lai kritiskā infrastruktūra (katlumājas, ūdens apgādes sistēmas un kanalizācijas sistēmas u.c. svarīgi objekti) tiktu nepārtraukti nodrošinātas ar elektroenerģiju no tuvākā ražotāja.
6. Veidot dažāda izmēra enerģijas “pašpietiekamas” teritoriālās vienības, lai mazinātu elektroenerģijas apgādes riskus stihisku nelaimju gadījumā vai X stundā.

Vērts ieklausīties arī atzīta enerģētikas eksperta Jura Ozoliņa viedoklī, ka šāda tarifu politika neveicinās Latvijas enerģētikas pašpietiekamību un neatkarību. Un viņa jautājums – vai Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai būs pietiekama kompetence (lasīt – gudrība) atspēkot piedāvāto tarifu projektu? Pēc būtības šis ir valdības jautājums.

Lūgums Rīgas Tehniskās universitātes Elektrotehnikas un vides inženierzinātņu fakultātes mācībspēkiem uzdot studentiem sagatavot kursa darbus un diplomdarbus par šīm tēmām, lai tā tumšā lieta kļūtu gaišāka. Atsevišķas tēmas varētu būt pat doktora disertāciju cienīgas, piemēram, par elektroenerģijas zudumiem.

 

Autors ir valsts a/s līdzīpašnieks, Rīgas Politehniskā institūta Elektroenerģētikas fakultātes 1975.gada absolvents