Izrādē iesaistīti gandrīz visi JRT jaunie aktieri. Pie galda Agata Krista un Jānis Grūtups, stāv Elvita Ragovska un Toms Harjo, uz ķeblīšiem — Marta Lovisa. Foto — Jānis Deinats.
Alvja Hermaņa jaunākā izrāde Dzimšanas dienas kūka ir kā bezkaislīgs lugas lasījums
Būtu es nēģeru dzejnieks… — pirms gandrīz simt gadiem skumji dzejoja Aleksandrs Čaks, sapņojot par krāšņajām dzīves formām, kuras apdziedātu, ja būtu kāds cits. Ar mani ir līdzīgi. Būtu es feministiska kritiķe, uh, kādu recenziju par Alvja Hermaņa jauno izrādi uzmargotu. Bet ir, kā ir, un arī bez feminisma nākas atzīt — Dzimšanas dienas kūka ir labs dramaturga teātra piemērs, kura spožums un posts slēpjas tā lēnajā plūdumā.
Hermaņa jaunā izrāde ir netipiski «nerežisoriska», tas ir, tā šķiet nostādām galvenajā — autora — pozīcijā nevis režisoru, bet gan dramaturgu, kā tas ierasts angļvalodīgajā komercteātra pasaulē. Un šķiet, ka Hermanim tas ir apzināts solis. Vismaz programmiņā viņš ierakstījis, ka gribējis iestudēt pavisam vienkāršu izrādi, «bez ironijas un snobiska cinisma» par galvenajām vērtībām dzīvē — ģimeni.
