Vieta, kur radīt

Radošie kvartāli ļauj atgriezties apritē mirušām teritorijām un kļūst par vērā ņemamu pilsētas daļu

Ražojoši uzņēmumi, mākslinieku darbnīcas, kultūras organizācijas, kafejnīcas, restorāni, industriālas ēkas bez eiroremonta un nepiespiesta atmosfēra — tas viss raksturo radošos kvartālus. To veidošanās ir salīdzinoši jauna tendence visā pasaulē. Radošas pilsētas koncepts pirmo reizi parādījās 80. gadu beigās britu pilsētplānotāja Čārlza Landrija grāmatā The Creative City: A Toolkit for Urban Innovators (Radošā pilsēta. Rīku komplekts pilsētu novatoriem).

«Pilsēta ir vieta, kur vairāk nekā citur satiekas sveši cilvēki, tāpēc ļoti svarīgs kļūst jautājums par pulcēšanās telpām, kur notikt kultūrai,» viņš saka intervijā, kas lasāma Eiropas Reģionālās attīstības fonda mājaslapā. «Klasiskās, vēsturiskās telpas mūsdienu cilvēkiem bieži šķiet biedējošas. Ironiskā kārtā lielāku interesi rada vecas vai rūpnieciskas teritorijas šausmīgā stāvoklī.» 

Pamestie industriālie objekti, kas laika gaitā kļuvuši par degradētu vidi, parasti atrodas ārpus pilsētas centra. Attīstot tajos radošā kvartāla ideju, rodas iespēja attīstīties arī mikrorajoniem kopumā. Tie vairs nav vieta, kur pilsētniekiem tikai nakšņot, bet arī strādāt, veidot biznesu un atpūsties. Turklāt radošie kvartāli dod iespēju apkaimēm piesaistīt tūristus. Viņi augstu novērtē iespēju vienuviet uztaisīt māla traukus, noklausīties koncertu, labi paēst un izdzert kausu vietējo brūvēta alus.

«Attīstītās Eiropas metropoles ir sapratušas — tā ir liela vērtība, ja sabiedrība līdzveido vietas un rada iekļaujošu vidi, kur darboties,» saka biedrības Free Riga valdes priekšsēdētājs Mārcis Rubenis. Viņa vadītās organizācijas mērķis ir «savest kopā» tukšās, neizmantotās ēkas un cilvēkus, kas realizē sabiedrisko darbību. 

«Pilsētas visā Eiropā top, rēķinoties ar finansiālo atdevi no nekustamā īpašuma. Taču, ja tās tiek attīstītas tikai no biznesa viedokļa, kļūst aizvien dārgākas, mājokļi — nepieejamāki, jauniešiem nav, kur pulcēties un izpausties.» Radošais kvartāls ir vieta, kur iespējams atrast līdzīgi domājošus cilvēkus, sadarboties, iedvesmoties un kopā veidot sev tīkamu vidi. 

Tas nepavisam nesaskan ar stereotipu par latvieti, kam piemīt viensētnieka domāšana. Patiesībā mums nav iebildumu pret darbošanos kolektīvā, saka Rubenis un atgādina, ka jau 20.—30. gados Latvijā bija ļoti attīstīta kooperatīvo sabiedrību kustība. Tajās iesaistījās gandrīz pusmiljons iedzīvotāju. Cilvēku ticību pašu veidotai sadarbībai salauza padomju laiks, kad notika kolektivizācija, tika veidoti kolhozi un sovhozi.  

Pēdējās divās desmitgadēs radošo kvartālu ideja Latvijā attīstās aizvien aktīvāk. Par celmlauzi šajā lauciņā uzskatāms Kalnciema ielas kvartāls, ko Rīgā attīstīja tūkstošgades sākumā. Tagad galvaspilsētā tādu vietu ir daudz — Spīķeri, Miera ielas republika, VEF kvartāls, Lastādija un citi. Pamazām šī tendence ienāk arī reģionos. Kaļķu ielas kvartāls Kuldīgā, Vecpiebalgas muižas komplekss netālu no Cēsīm un Krāslavas pils Amatu māja pat izpelnījušies atzinību Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras konkursā Eksporta un inovāciju balva.

Tomēr — vai var pienākt brīdis, kad radošo kvartālu ir par daudz un tie konkurē cits ar citu? Rubenis uzskata: ja radošais kvartāls ir vieta, kur kultūru ne tikai patērēt, bet arī radīt, vismaz vienu tādu vajadzētu katrā apkaimē. «Vietās, kur ienāk radošais kultūras kapitāls, daudz straujāk attīstās nekustamo īpašumu vērtība, jo apkaimē vairs nav tukšu, neiznomātu objektu, pamestu ēku ar izsistiem logiem.» Kā piemēru viņš min Andrejostu. Tās attīstītājs Valters Māziņš reiz teicis, ka gribētu, lai šī vieta kļūst par daļu no pilsētas. Un tagad Andrejosta tiešām ir daļa no pilsētas. 

To, vai radošā kvartāla attīstīšana var būt arī veiksmīgs bizness teritorijas īpašniekam un kas nepieciešams, lai tā notiktu, Ir Nauda skaidroja, iztaujājot trīs nozarē strādājošu uzņēmumu pārstāvjus.

Īstajā laikā īstajā vietā

Juliannas pagalms ir tieši tāda vieta, kādas Liepājā ļoti trūka. Smalka un demokrātiska vienlaikus. Siltos vasaras vakaros te mudž dzīvība. Uz miniskatuves uzstājas vietējie mūziķi. Pie āra galdiņiem sēž gan liepājnieki, gan tūristi no Rīgas un ārzemēm. Vieni bauda smalkus restorāna ēdienus, citi tukšo krodziņos piedāvātās dažādās alus garšas. Rudenī te ir daudz klusāk, lai gan dienā, kad tiekamies ar teritorijas līdzīpašniecēm Zani Sauku un Līgu Eglīti, pagalmā atkal valda rosība. Tomēr tā ir pavisam citāda nekā vasarā. Tiek stādīts jauns, jau pieaudzis koks — liepa, un sarunas laikā abas pagalma īpašnieces ar acīm seko līdzi notiekošajam.

To, ka Juliannas pagalms kļuvis par iecienītu atpūtas vietu, var uzskatīt par sava veida fenomenu. Liepājā brīžiem grūti pastāvēt pat kafejnīcām, kas atrodas klusākās centra šķērsieliņās. It kā doma laba, bet cilvēki neiet. «Mēs neesam nākuši klajā ne ar ko oriģinālu. Vienkārši trāpījāmies pareizā vietā pareizā laikā,» uzskata Līga. «Sākām darboties brīdī, kad Liepājā bija nobriedusi vajadzība pēc atjaunota, bet joprojām nepieradināta industriāla kvartāla. Daudzi nāca un teica — šis ir tieši tas, ko mēs ļoti gribētu.» Zane papildina, ka liela daļa nopelnu pienākas nomniekiem, kas vietu veido tieši tādu, kāda tā ir, — demokrātisku un pieejamu dažādiem sabiedrības segmentiem. Tas uzņēmumiem, kas darbojas vienuviet, ļauj savā starpā nekonkurēt un uzturēt draudzīgas attiecības. 

Konkrētu nosacījumu, kāda profila nomnieki tiek uzņemti kvartālā, pagalma saimniecēm gan nav. To regulē pati vide un sinerģija ar viņu personību. Tie, kam patīk eiroremonts, parasti neizvēlas telpas, kuru sienas nav perfekti taisnas. Nepieradinātība viņos rada diskomfortu. Bet tieši tādas ir Juliannas pagalmā piedāvātās telpas — bez rīģipša un iekārtajiem griestiem. To atjaunošanā būtisku artavu deva Zanes vīra arhitekta Jāņa Saukas redzējums. Tika pielikti visi spēki, lai saglabātu vietas un ēku autentiskumu. 

Agrāk Juliannas pagalma teritorijā atradās tipogrāfija un šūšanas darbnīcas. «Kad īpašumu iegādājāmies, tas bija ļoti sliktā stāvoklī. Teritorija pamesta un iežogota,» atceras Līga. Gan viņa, gan Zane ikdienā dzīvo un strādā Rīgā. Interese par Liepāju radās secīgi. 

Abas aizraujas ar burāšanu un vasaras pavada Pāvilostā. Saukas tur darbojas arī tūrisma biznesa jomā — izveidojuši viesnīcu Peldmāja. Ideja par sabiedriskā kvartāla izveidi Zanei, Jānim, Līgai un viņas vīram Paulam Cālītim radās, četratā tērzējot pēc tam, kad cits no cita neatkarīgi bija uzgājuši īpašuma pārdošanas sludinājumu portālā Ss.lv. «Mani un manu vīru ļoti uzrunā industriālās celtnes, vecās fabrikas. Pa pasauli ceļojot, daudz redzēts, kā šādi kvartāli tiek atjaunoti — tā ir pēdējās desmitgades pasaules tendence,» stāsta Līga. Tā kā Rīgā šāda veida īpašumi jau 2015. gadā maksāja ļoti dārgi, uzmanības lokā nonāca Liepāja. Tā atrodas aptuveni 50 kilometru attālumā no Pāvilostas un līdz ar to rīdziniecēm nebija gluži sveša. «Mūsu ģimenē noteicošais, kāpēc iesaistījāmies, bija tas, ka mans vīrs ir arhitekts,» Zane piebilst. «Interese bija ne tikai personīga, bet arī profesionāla — ko var izdarīt ar šādām celtnēm.»

Pirmos nomniekus Juliannas pagalms sagaidīja jau 2016. gada nogalē. «Bieži cilvēkiem ir grūtības graustā saskatīt potenciālu, bet mums bija pietiekami dulls draugs Olafs Saulriets, kurš redzēja, ka šeit var būt viņa foršais restorāns MO,» saka Līga. Pamazām pieteicās nākamie iemītnieki, līdz pēc pieciem gadiem varēja teikt: Juliannas pagalma sakārtošana ir pabeigta. «Taču mēs nekad neesam sevi īpaši reklamējuši,» atklāj Zane. «Mums vienkārši paveicās satikt divus trīs cilvēkus, kas saredzēja vietas potenciālu, un pārējie viņiem sekoja, noticot — ka te būs!» 

Uzklausot katra vajadzības un palīdzot risināt problēmas, īpašniecēm izdevies panākt, ka nomnieku mainība ir ļoti maza. «No tā, cik veiksmīgs ir viņu bizness, atkarīgs arī tas, cik labi veicas mums,» piebilst Zane. Grandiozu nākotnes plānu Juliannas pagalma īpašniecēm nav. Pats galvenais — noturēt līdzšinējo kvalitātes latiņu.

Juliannas pagalms

• Liepājā, Friča Brīvzemnieka ielā
• Iznomājamā platība 1600 m²
• Nomnieku skaits 16

Saglabājot industriālo smeķi

«Sākotnēji VEF kvartāls bija hipsterīga teritorija, bet mēs cenšamies pakāpeniski izveidot mūsdienu prasībām atbilstošāku vidi un ēkas atjaunojam fundamentāli,» stāsta VEF Kvartāla valdes loceklis Māris Alberts.
Foto no uzņēmuma arhīva

Valsts elektrotehniskā fabrika jeb VEF savulaik bija viena no lielākajām rūpnīcām Latvijā. Uzņēmumā ražoja telefona centrāles un aparātus, radioaparātus un daudz ko citu. Tagad tā kļuvusi par vietu biznesam un pasākumiem. 30 000 kvadrātmetru plašā teritorija pieder nekustamo īpašumu attīstītājam STATS grupa. Braukājot pa pasauli un redzot jaunākās tendences, tā īpašniekiem jau pirms 20 gadiem bija radusies doma par radošā un industriālā kvartāla izveidi. 

Kad 90. gadu beigās akciju sabiedrība VEF tika gandrīz pilnībā likvidēta, teritorija Brīvības gatvē sadalīta daudzās sīkās vienībās un nodota privatizācijai, STATS grupa kļuva par vienu no lielākajiem ēku īpašniekiem. «Mēs saredzējām iespēju šo teritoriju attīstīt, piedalījāmies Privatizācijas aģentūras rīkotajās izsolēs, ņēmām kredītus un pirkām īpašumus citu pēc cita,» atceras kompānijas dibinātājs un SIA VEF Kvartāls valdes loceklis Māris Alberts. Savu zvaigžņu stundu gan tā sagaidīja tikai aptuveni 15 gadus vēlāk.

Ēkas ilgi stāvēja tukšas, jo nekustamo īpašumu nomas cenas nebija «vajadzīgajā līmenī» un trūka resursu to sakārtošanai. Kad pakāpeniski tika savesta kārtībā kvartālam piegulošā teritorija, sāka augt pieprasījums arī pēc iespējām nomāt telpas bijušajā VEF. «Katrā atjaunotajā ēkā, katrā sakārtotajā korpusā mēs cenšamies saglabāt industriālo piegaršu,» saka uzņēmējs. «Cenšamies neizmest ārā nevienu veco ķieģeli, saglabāt katru dēļa galu, katru dzelzs gabalu. Tādā veidā mēs saglabājam vēsturi, samazinām būvizmaksas un radām arhitektonisko smeķi. Cilvēkiem jau svarīgas ir sajūtas.»

Ēkas tiek rekonstruētas pēc ilgtermiņa būvniecības principiem. Tām ieliktas jaunas durvis un logi līdz grīdai, telpās ieklātas siltās grīdas, ierīkota gaisa kondicionēšanas un ventilācijas sistēma. Uz jumtiem plānots likt saules paneļus.

Pirmo nomnieku vidū bija Igora Pecēviča zobārstniecība, Tiesu administrācija, meža apsaimniekošanas kompānija Dižozols un kredītu pārvaldības uzņēmums Intrum — VEF kvartālā atrodas kompānijas IT nodaļa, kas apkalpo filiāles visā Eiropā. Sadarbība turpinās joprojām.

Šādām nopietnām iestādēm un uzņēmumiem mierīgi līdzās pastāv kamerzāle ar 250 apmeklētāju vietām, pie tās — āra telpa pustūkstotim cilvēku un labiekārtota promenāde, kuras ietilpība ir 3000 cilvēku.  

Kovida laikā kultūras dzīve šeit bija apsīkusi, taču kopš vasaras kvartāla iedzīvināšanai pievērsta lielāka uzmanība. Promenādē notikuši divi vērienīgi koncerti, sadarbībā ar nomnieku Feja dara tiek piedāvāts izdekorēts mansards uzņēmumu svinībām, bet decembrī trīs sestdienas pēc kārtas gaidāms mājražotāju produkcijas Ziemassvētku tirdziņš. «Kvartāla iemītnieki ir priecīgi, ja notiek kāds burziņš,» apgalvo Alberts. «Daudzi strādā attālināti, un sociums cilvēkiem tomēr ir vajadzīgs.» 

Teritorijas attīstītājs par nomnieku intereses trūkumu nesūdzas un atzīst, ka tagad, pēc sešiem gadiem, ieguldījumi sāk atmaksāties. «Cilvēkiem patīk industriālās ēkas, lielie logi, loftiskums. Tas rada pieprasījumu un līdz ar to — samērīgu nomas maksu, kas mums dod iespēju ieguldīt jaunu korpusu sakārtošanā,» stāsta Alberts. «Tajā pašā laikā VEF kvartāls mums ir dvēselisks pasākums. Iespējams, cilvēki to jūt, tāpēc arī esam pieprasīti.» 

Lai pieaugošo pieprasījumu apmierinātu, tuvākajā laikā plānots atjaunot vēl 2000—3000 kvadrātmetru iekštelpu, atvērt pastāvīgas ēšanas vietas un nelielus koncepta veikalus. Savukārt tālākā nākotnē VEF kvartālu iecerēts padarīt daudz aktīvāku pakalpojumu un sabiedrisko aktivitāšu ziņā. Šobrīd komanda strādā pie idejas par jaunas koncertzāles izveidi. Tajā varētu būt 500—600 sēdvietu un apmēram 800 stāvvietu. Alberts gan uzsver, ka centīsies saglabāt balansu starp radošo un biznesa vidi.

VEF kvartāls

• Rīgā, Vidzemes priekšpilsētā
• Iznomājamā platība 6000 m²
• Nomnieku skaits 60

Pagaidu risinājums

Laiks mūs izmaina, bet mēs nespējam tam izsekot, vēsta ieraksts Lastādijas kultūras kvartāla Facebook kontā. Kvartālu veido trīs 200 gadus vecas «kocenītes», liels iekšpagalms un bijusī akciju sabiedrības Rīgas Dzirnavnieks administrācijas ēka. Te satiekas vēsture un mūsdienas, vecais un jaunais — ne tikai simboliski, bet arī reāli. Kamēr Brīvbodē brīvprātīgo darbu veic seniori, turpat pagalmā jaunieši pulcējas uz alternatīvās mūzikas koncertiem.

Teritorija pieder SIA Buone, kas ir Linstow AS grupas uzņēmums un darbojas nekustamo īpašumu attīstīšanas jomā. Kompānija 2017. gadā iegādājās vairākus zemesgabalus un ēkas teritorijā starp Puškina, Maskavas un Turgeņeva ielu, jo saskatīja perspektīvu kontekstā ar projektu Rail Baltica. Tur plānots attīstīt kultūras un darījumu kvartālu ar ilgtspējīgu un daudzfunkcionālu apbūvi, vienlaikus saglabājot kultūrvēsturiski vērtīgās ēkas. Kad tieši tas notiks, pagaidām nav zināms.

Iegādes brīdī teritorija bija nolaista. Tajā atradās bēdīga paskata dzīvojamās mājas, veci koka šķūnīši un garāžas. Parasti šādā situācijā nekustamo īpašumu attīstītāji teritoriju pilnībā izņem no aprites, ieskaujot ar žogu. 

«Vispārējā pilsētvides attīstības politika pasaulē ir vērsta uz to, ka vispirms jāmēģina darīt dzīvas tās vietas, kur kaut kas jau atrodas, nevis iet uz zaļām pļavām un būvēt jaunu saules pilsētu,» stāsta Linstow Baltic projektu direktors Andis Kublačovs.
Foto — Raivis Justs

Linstow nolēma rīkoties citādi. «Lai teritoriju, kurā pagaidām nekas nenotiek, iesaistītu pilsētas dzīvē, izvēlējāmies tai piemērot ēku aizgādņu konceptu,» stāsta uzņēmuma Linstow Baltic projektu direktors Andis Kublačovs. Ideja aizgūta Šveicē un Vācijā. Tur gan šāds koncepts parasti tiek piemērots valsts un pašvaldības īpašumiem. Privātīpašuma gadījumā risinājums ir diskutabls. «Mēs kā īpašnieks šajā projektā neko nepelnām. Visu laiku ir tikai zaudējumi, jo investējam ēku un vides kvalitātes uzlabošanā,» atzīst Kublačovs. «Taču — jo vairāk vietas vārds izskanēs saistībā ar aktivitātēm un vizuāliem uzlabojumiem, jo labāk. Ir lielāka varbūtība, ka īpašums kļūs pazīstamāks un tam pamazām pieaugs vērtība.»

Par Lastādijas kvartāla aizgādnību noslēgts līgums ar biedrību Free Riga. Tas ļauj ne tikai saglabāt vietu apritē, bet arī rīkoties sociāli atbildīgi un saņemt nekustamā īpašuma nodokļa atlaidi 90% apmērā. Rīgas domes saistošie noteikumi šādu iespēju paredz, ja zemi un ēkas pastāvīgi lieto sabiedriskā labuma organizācija. Teritorijas īpašnieks rūpējas par ēku drošību un sakārtošanu, bet visa pārējā atbildība, piemēram, par vides labiekārtošanu, komunālo rēķinu samaksu, aktivitāšu organizēšanu, gulstas uz nevalstiskās organizācijas pleciem.

Vai šāda darbošanās nerada risku, ka brīdī, kad Linstow Baltic sāks būvdarbus, kāds būs neapmierināts un mēģinās protestēt? Tāda iespēja, protams, pastāv, atzīst Kublačovs. Taču, pirmkārt, īpašnieks nekad nav slēpis savus nodomus lielāko daļu ēku nojaukt, otrkārt, par telpu izmantošanu netiek slēgts īres, bet specifisks sadarbības un nekustamā īpašuma lietošanas līgums.

Lastādijas kultūras un darījumu kvartāls

• Maskavas priekšpilsētā
• Lietojamā platība 1200 m²
• Rezidentu skaits 80—90

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem