Dzejnieks un interneta žurnāla Satori.lv redaktors Henriks Eliass Zēgners par dzejoļu krājumu Paradīze nupat saņēmis Ojāra Vācieša literāro prēmiju dzejā. Dzejnieks saka — spēju rakstīt apturēja karš. Tagad tā palēnām atjaunojas. Bet sēru periods par notikušo vēl tikai priekšā. Mums visiem
Ar Henriku Eliasu Zēgneru tiekos dienu pirms viņa lidojuma uz Milānu. Tur uzstāsies dziedātāja Džūlija Džeklina no Austrālijas. Dzejnieks jau gadiem ir viņas klausītājs un šobrīd, kad Džeklinai ir Eiropas tūre, to nedrīkst laist garām.
Henrika Eliasa dzīvoklī smaržo pēc vīraka un vienpatības. No viņa krūzes smalki garo kafija un nosūcējā ielokās paštītu cigarešu dūmi. Fonā, protams, skan Džūlijas Džeklinas balss.
Mūsu saruna ir gara, un daudz kas paliek aiz borta. Piemēram, Henrika Eliasa pārdomas par to, ko mūsdienās nozīmē vīrišķība. Vai vīrietis drīkst raudāt un koncertā notraust aizkustinājuma asaras? Vai nenotraust un vienkārši ļaut tām ritēt? Bet par to viņš noteikti uzrakstīs Satori.lv.
Tikšanos esam sarunājuši divas dienas pēc Spēlmaņu nakts balvas pasniegšanas. Plašu rezonansi sabiedrībā radījusi gada aktrises titula piešķiršana Čulpanai Hamatovai par lomu Jaunā Rīgas teātra izrādē Post scriptum, kas tika raksturota kā stāsts par Krievijas (un ne tikai) apziņu, sirdsapziņu un zemapziņu kara kontekstā. Arī mēs pieskaramies šai tēmai, un Henriks Eliass saka — lai arī izrāde ir spēcīga un aktuāla, iespējams, tai vispār nevajadzēja tapt.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.