«Bezpartejisko bloka» bezdarbība kompartijas slavināšanā

Piemineklis Krievijas dzejniekam Aleksandram Puškinam Rīgā. Foto - Ieva Lūka, LETA
Didzis Šēnbergs

Devītajā gadā kopš Krievijas-Ukrainas kara sākuma 2014. gadā Volodimira Zelenska vadībā noris plaša dekomunizācija un derusifikācija publiskajā telpā, likvidējot tādus Kremļa maigās varas instrumentus kā pieminekļu un ielu nosaukumus. Sākot no Puškina pieminekļiem, beidzot ar Mihaila Bulgakova un Andreja Saharova ielām.

Ukrainas saprātīgajam piemēram seko daudzas Latvijas pašvaldības, piemēram, Ogres, Talsu, Saldus, Alūksnes, Preiļu, Līvānu, Krāslavas, Rēzeknes, Valkas novadu un citas domes. Daļa pašvaldību likvidē ielu nosaukumus tādiem boļševiku varoņiem kā Viskrievijas Centrālās izpildu komitejas Prezidija loceklis Fricis Roziņš, Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja Vjačeslava Molotova vietnieks Jānis Rudzutaks, par darbību pret Latvijas Republiku tiesātais nelegālās Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) revolucionārs Leons Paegle, LKP Rēzeknes apriņķa funkcionārs Jānis Zvīdra, LKP Rīgas apriņķa komitejas pirmais sekretārs Otomārs Oškalns, LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Upīts. Likvidētas ielas, kas tieši godināja PSRS uzvaru Otrajā pasaules karā un Latvijas prettiesisko inkorporāciju PSRS. Plānots atbrīvoties no vietvārdiem PSRS militārpersonām, piemēram, Ivaram Sorokinam Preiļu, Lidijai Samuilovai Rēzeknes, PSRS Augstākās Padomes (AP) Prezidija loceklei, ģenerālmajorei Valentīnai Tereškovai Krāslavas novados. Dažas vietvaras neizvairījās no atbildības un izbeidza arī Krievijas impērijas rusifikācijas perioda sekas, piemēram, Pleskavas iela pazudusi Alūksnes novadā, līdzīgi kā Ukrainā izbeigta dzejnieka un impērijas militārpersonas Aleksandra Puškina slavināšana, tas noticis Ogres un Valkas novados. Sarakstu varētu turpināt.

Ievērojot, ka šis nav pirmais gads, kad Rīgas domi aicina pārdēvēt ielas, īstenojot Satversmē noteikto komunistiskā totalitārā režīma nosodījumu, arvien grūtāk uz darbīgo novadu pašvaldību fona ir attaisnot Rīgas domes priekšsēdētāja Mārtiņa Staķa neieinteresētību un teju pilnīgo bezdarbību vietvārdu derusifikācijā un dekomunizācijā.

Rīgā divos gados no kadastra nav izslēgts neviens PSRS kolaborantu ielu nosaukums.

Kontekstā jāmin, ka ar komunistisko režīmu slavinošu objektu demontāžu jau Staķim veicies tikai par grasi labāk. Atklāti runājot, novākt Pārdaugavas, Mežaparka un Ķīšezera okupekļus Rīgas domes priekšsēdētāju piespieda Saeimas pieņemtais likums. Bez likuma netika novākts pat mazais obelisks netālu no Dziesmusvētku estrādes. Taču viss, ko PSRS gribētu atstāt, ir atstāts. Nav novākts ne pie LKP Centrālās komitejas Politiskās izglītības nama celtais piemineklis LPSR AP Prezidija priekšsēdētāja vietniekam, kas pats personīgi devās pie Staļina lūgt uzņemt Latviju PSRS 1940. gada okupācijā, ne biste šajā braucienā no Maskavas uz Latviju nepārvestam staļinistam, ne nelikumīgi uzliktais piemineklis imperiālistam Puškinam, ne arī PSRS AP un Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas locekļa, Staļina atombumas līdzautora krūšutēls pie universitātes, kur okupētās Latvijas vadība to atklāja tikai tāpēc, ka funkcionāram piemita trīskārtējā Sociālistiskā Darba varoņa zvaigznes par kodolieroču un ballistisko raķešu, ar ko tagad Putins šantažē pasauli, izgudrošanu.

Staķis 20. oktobra raidījumā Krustpunktā tiešā tekstā atzina: “Mēs gaidījām, ka būs likumprojekts, kas uzliks vairāk ielu [pārdēvēšanu] un piešķirs tam finansējumu”, kaut ko solot par 9. novembri, kas arī, protams, netika īstenots. Atzīšanās, ka paša iniciatīvas nav? Latvijas Republikas proklamēšanas dienu 18. novembrī domes vadītājs Staķis ir sagaidījis ar Staļina PSRS Savienības Padomes locekles Annas Abzalones, Staļina marionešu Latvijas okupācijā Kirhenšteina valdības locekļa Pauļa Lejiņa, Staļina ģenerāļa Detlava Brantkalna, Staļina un Vorošilova personības kulta vizuālā tēla autora, propagandista Gustava Kluča un vēl padsmit tamlīdzīgām ielām Eiropas galvaspilsētā.

Diemžēl pēc šiem diviem gadiem ir jāsecina, ka Staķa haotiskajā attieksmē pret totalitārisma mantojumu ir arī sava sistēma. Nav bijis ne drosmes novākt Tipogrāfijas ielu Pārdaugavā, kas slavē par pretvalstisko darbību 1934. gadā notiesātās Annas Raņķes-Dekantes izveidoto nelegālās Komunistu partijas Centrālās komitejas orgāna pagrīdes tipogrāfiju 1930. gadā, ne ielu Mežaparkā, kas slavē šī orgāna nodaļas vadītāju okupācijas īstenošanā 1940. gadā, ne arī pat plāksni Čiekurkalnā, kas slavē vēl citu šī orgāna nelegālo tipogrāfiju 1935., 1936. gadā.  Ja objektu demontāžas likuma 3. pants paredz, ka «Publiskajā ārtelpā [..] aizliegts eksponēt,  piemiņas plāksnes, kas slavina PSRS varu, ar to saistīto notikumu vai personu vai totalitārismu» un 4. pants paredz, ka lēmumu par šā likuma 3. pantā noteiktajiem kritērijiem atbilstoša objekta demontāžu pieņem attiecīgā pašvaldība, tad cita vainīgā pie tā, ka šim eksistē gan imperiālā propagandista Pikuļa aleja Daugavgrīvā, gan viņa plāksne Vesetas ielā, bet vienu no galvenajiem Rīgas bulvāriem rotā goda plāksne LPSR AP deputātam, kura darba augļus vainago trimdas vēsturniekiem veltīts Staļina varas izdevums «Buržuāziskie nacionālisti – Latvijas vēstures viltotāji», kā domes priekšsēdētājs grūti atrast. Par domes kā institūcijas darbību ir atbildīgs tās vadītājs. Līdz ar to būtu ļoti nepareizi novelt priekšsēdētāja rīcības vai tās neesības seku slogu uz citiem deputātiem vai birokrātiem.

Granīta plāksne godina nelegālās Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas orgāna slēptuvi 1935., 1936. gadā Rīgā. Publicitātes foto

Lai nenovērtētu par zemu telpas objektu nozīmi propagandā, jāatgādina, ka Ukrainas vēstnieks Latvijā Oleksandrs Miščenko 5. septembra konferencē nodēvēja ielu nosaukumus par ieročiem. Kā pilsonis, kurš šajā lietā ir daudz reižu vērsies pie galvaspilsētas vadītāja, bet vispār nav saņēmis atbildes pēc būtības, uzskatu par nepieciešamu secinājumu, ka pazemojošā lūgšanās Staķim jāizbeidz. Rīcībā pret Rīgas domes priekšsēdētāju ir trīs ceļi – judikatūras veidošana, leģislatīvi paņēmieni un politiskā neitralizācija.

Par pirmo, tiesu – esmu vērsies Administratīvajā rajona tiesā, lai tā sniedz vērtējumu neatbildēšanai pēc būtības par atomieroču autora Keldiša ielu un apstrīdēšanas iesnieguma neizskatīšanu par viņa pieminekļa nojaukšanu. Garš process, taču sabiedrībai būs vērtīgi uzzināt, kāda ir tiesu varas pozīcija. Par likumdošanu – politiskajiem spēkiem ir pieejams Tieslietu ministrijas izveidotais Komunistiskā totalitārā režīma un rusifikācijas nosaukumu aizlieguma likumprojekts, acīmredzot tas nepieciešams ne tikai Daugavpils, bet arī Rīgas jautājuma konstitucionālai atrisināšanai. Trešais jeb politiskais vērtējums ir pilnībā ārpus maniem spēkiem, taču, paužot dziļi individuālu un subjektīvu viedokli, varu aicināt izvērtēt, vai pārstāvnieciskajai demokrātijai ir veselīgi, ka galvaspilsētu vada dažādi koķetējošs, bet formāli «bezpartejisko bloka» biedrs. Neviena partija politiski neatbild par šī biedra bezdarbību.

 

Autors ir Publiskās atmiņas centra padomes loceklis

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu