Balsis un rīkles

Vēlēšanas ASV beidzās pirms divām nedēļām, taču Arizonā kampaņa turpinās augstos toņos… «Jūs esat vēzis, kas saēd nāciju,» satracināts aktīvists pilnā rīklē nesen kliedza uz vēlēšanu pārraudzības komisiju, pieprasot balsu pārskaitīšanu.

Biļeteni beidzot ir apkopoti, un demokrātu kandidāte Hobsa ar 50,3% ir uzvarējusi gubernatora vēlēšanās, taču konkurente no Republikāņu partijas, visā Amerikā slavenā trampiste un vēlēšanu likumības apšaubītāja Leika neatzīst sakāvi.

Pirmdienas vakarpusē aizgāju paskatīties jaunievēlētās gubernatores pasākumu Fīniksā, kur Hobsa pateicās kampaņas aktīvistiem. Uzvara nāca par mata tiesu — to izšķīra tikai 17 tūkstošu pārsvars no 2,6 miljoniem nodoto balsu —, tāpēc katram brīvprātīgajam zvanītājam vai mājokļu apstaigātājam tiešām bija nozīme.

Tikmēr Leika tajā pašā dienā atkal apšaubīja rezultātus, uzturot cīņu pret «neglābjami sabojātajām» vēlēšanām, jo «padoties tagad nozīmētu zaudēt valsti». Nebūs pārsteigums, ja Leika turpinās Trampa pēdās — bez apstājas atkārtos, ka vēlēšanu uzvara «nozagta», un uz šiem meliem būvēs nākamo kampaņu.

Kā sašķeltā ASV sabiedrība izturēs nākamos indēšanas gadus? Nezinu. Bet vērot to tuvplānā ir skumji un biedējoši. Lai gan vēlētāji nupat izbrāķēja virkni fanātiskāko Trampa melu kampaņas sekotāju, mani uztrauc, ka trešdaļa jaunievēlēto parlamenta deputātu noliedz vai apšauba iepriekšējo prezidenta vēlēšanu rezultātus. Tāpēc mēs Latvijā nedrīkstam zaudēt laiku bezjēdzīgos politiķu kašķos — jāizmanto katra diena savas valsts stiprināšanai, jo nestabilitāte un neprognozējamība pasaulē tikai vairojas.

Reklāma

Līdzīgi raksti

Pamati un mēsli

Neatkarības svētki aizvadīti, un ir sajūta, ka esmu sasildījusies! Skaistu brīžu bija daudz, bet sirsnīgākā sajūta pārņēma jau pirms 18. novembra. Laukos. Dziedot valsts himnu Vecpiebalgas kultūras namā pēc ražena svētku koncerta, kur tautiskos rakstus izdejoja ķipari un seniori, bet noslēgumā visi kopā vienojāmies senajā tautas lūgšanā. Latvijas stipro pamatu sajūta reizēm šķiet pazudusi lielpilsētas anonīmajā pulsā vai soctīklu troksnī, bet to var tik skaidri sajust mazākās kopienās, kur paaudzes turas cieši blakus kā ķēdes gredzenu vijums. Visiem pārkarsušajiem prātiem vērts aizbraukt uz laukiem sazemēties! Piedevās būs svaigs gaiss un plašs apvārsnis.Varbūt izbrauciens u

Jā, es arī!

Atmodas laikā uz skolas dienasgrāmatas vāka uzlipināju Brīvības pieminekļa bildi — atceros skaisti zilo debesu fonu, kas priecēja visu gadu, arī apmākušās dienās. Bet galvenais iemesls, protams, bija milzīgās cerības atgūt Latvijas valsti. Dzīvojot Madonā, uz Rīgu braukt nesanāca bieži, bet bilde uz dienasgrāmatas ļāva Brīvības pieminekli redzēt ik dienu. Man tas bija svarīgi. Toreiz pat nenojautu, ka pēc daudziem gadiem — laikā, kad pieminekli ieskaus remonta sastatnes — man laimēsies uzkāpt līdz pašai augšai un ielūkoties Brīvības statujas sejā, kas tuvumā izskatās tik dīvaini neproporcionāla…Šajā novembrī mūsu

Nebaidies, man pašam bail

Aizņēmos slejas virsrakstu no sava vectēva. Tā viņš man bērnībā jokojot teica. Tomēr, domājot par naudu, diemžēl šajā jokā ir arī daļa patiesības. Lai gan īstenas labklājības pamatā ir gan uzcītīgs darbs un savu talantu apzināšanās, gan veiksme, nozīme ir arī mūsu attieksmei pret naudu. Lasot šī žurnāla rakstus, pie tā nonācu atkal un atkal.Pre

Atmīnēšana

Triju meitiņu tēvs ar sievu, kas norūpējušies par bērnu nākotni. Jauns čalis, kurš vēl nevar balsot vēlēšanās, bet uzskata par pilsoņa pienākumu paust viedokli un gribētu, lai ikviens paņem un tiešām izlasa slaveno Stambulas konvenciju. Trīs bērnu māte, kas izšķīrusies no vardarbīga vīra un grib iemācīt meitai, ka sevi ir jāaizstāv. Jauna sieviete, kas tīņa gados piedzīvojusi izvarošanu un zina, cik grūti tolaik bija saņemt palīdzību. Pusmūža vīrs, kas uzaudzis bez tēva un negrib, lai viņa trim meitām jebkad būtu jābaidās no vīra vai no savas valsts.Tik dažādi ir pe

Jaunākajā žurnālā