Kara balsis. * Kā mana pilsēta astoņus mēnešus bija spīdzināšanas kamera

Darja Meļņičenko ar vīru Pāvelu. Foto no privātā arhīva
Anastasija Ringis

Krievijas karaspēka uzbrukums Hersonai sākās vienlaikus ar 24. februāra raķešu triecieniem. Tonakt no okupētās Krimas garās kolonnās izbrauca gan tanki, gan bruņumašīnas, un jau 1. martā Hersona bija pilnībā okupēta.

35 gadus vecās Darjas Meļņičenko ģimene, tāpat kā daudzi citi šīs pilsētas iedzīvotāji, pilna mēroga karam nebija gatavi ne fiziski, ne psiholoģiski. «Es strādāju par someljē labākajā Hersonas vīna veikalā. Mans vīrs Paša, sportists, bija treneris fitnesa zālē. Tēvs, 62 gadus vecs jūrnieks, atpūtās pēc kārtējā reisa. Mamma, kurai bija 55 gadi, strādāja brīvprātīgo centrā. Mums ir arī divas vecas vecmāmiņas, tāpēc neplānojām braukt prom.»

Darja un viņas vīrs 24. februāra naktī pamodās, kad Krievijas armija saspridzināja dzelzceļa tiltu. Sievietes vecāki dzīvo Hersonas centrā, un no viņu mājas logiem bija redzams, kā krievi iebrūk vietējā Ukrainas Drošības dienesta birojā. Savukārt tuvs draugs dzīvo pilsētas nomalē netālu no Čornobajivkas lidostas, kur nolaidās krievu desantnieki. Iebrucēji no Antonivkas tilta ar tankiem nošāva Darjas draugus, kuri tikai dažas nedēļas pirms kara bija iestājušies Hersonas teritoriālajā aizsardzībā.

Darja okupāciju raksturo kā nebeidzamu šausmu filmu. «Mūsu pilsētā dzīvo 250 000 cilvēku, un pirmais aizbraukšanas vilnis sākās uzreiz pēc pilsētas okupācijas — prom devās aptuveni 30 tūkstoši cilvēku. Daudzi palikušie sāka masu protestus. Mēs kopīgi skandējām: «Hersona ir Ukraina!» Vēlējāmies parādīt pasaulei, ka Hersona ir Ukraina, ka mēs neesam Donecka vai Luhanska un nevēlamies būt Krievijas Federācijas sastāvā,» stāsta Darja.

Viņas vīrabrālis bija viens no mītiņu organizatoriem un ar megafonu koordinēja to norisi. Visus šos mītiņus Krievijas Federālais drošības dienests filmēja. Kad ikdienas mītiņi bija turpinājušies jau divas nedēļas, protestētājus sāka iebiedēt, metot uz viņiem trokšņa granātas un šaujot gaisā.

Pēc viena mītiņa vīrabrāli aizveda uz komandantūru. Kad trīs dienas vēlāk atbrīvoja, brālis bija piekauts un psihiski salauzts. «Viņš mums nestāstīja, kā viņu spīdzināja, bet pēc tam sāka baidīties no visa, vairs negāja uz mītiņiem un pārtrauca piedalīties pagrīdes aktivitātēs,» stāsta Darja.

Darja ar vīru paslēpa visas ukraiņu grāmatas, karogus un simboliku no Hersonas aizbraukušo draugu dzīvoklī. Staigāt pa ielām kļuva bīstami, jo pilsētā tika ievesti par melno sotņu iesauktie kaujinieki no «Doneckas Tautas Republikas» un «Luhanskas Tautas Republikas». Viņi jebkurā brīdī varēja uz ielas apturēt jebkuru vīrieti un piespiest izģērbties. Meklēja tetovējumus ar ukraiņu simboliku un, ja tādus atrada, aizveda «uz pagrabu». Darjas vīram Pāvelam uz pleca ir ietetovēts Ukrainas ģerbonis — viņam izdevās sarunāt tetovētāju, kurš dažu nedēļu laikā to nomaskēja.

Līdz ar okupāciju Hersonā sākās piegādes problēmas, kuru dēļ cēlās pārtikas cenas. No Ukrainas puses nevarēja saņemt arī humāno palīdzību. Darjas māte Viktorija Karpova kopā ar citiem aktīvistiem brīvprātīgo centrā atvēra ēdnīcu cilvēkiem ar zemiem ienākumiem, lielākoties pensionāriem un daudzbērnu ģimenēm. Šis centrs arī vāca ziedojumus un pirka medikamentus tiem, kuriem tie bija nepieciešami.

Darja stāsta, ka okupācijas varasiestādes mudināja Hersonas iedzīvotājus ziņot par saviem proukrainiski noskaņotajiem līdzpilsoņiem. Prokrieviski hersonieši bija sastopami visos pilsētas mikrorajonos, un sākās kaimiņu denunciēšana.

Nosūdzēta tika arī Darjas mamma. Agrā 2. septembra rītā astoņi bruņoti vīrieši uzlauza Karpovu dzīvokļa durvis un aizveda Viktoriju.

«Mēs ar vīru manu mammu meklējām 18 dienas. Bijām komandantūrā, citās institūcijās un atklājām, ka gandrīz katrā administratīvajā ēkā ir ierīkotas spīdzināšanas kameras. Es pati metos ceļos čečenu priekšā, Maskavas un Sanktpēterburgas virsnieku priekšā, lūdzot atbrīvot manu mammu. Viņiem sagādāja baudu redzēt, cik ļoti es pārdzīvoju un nevaru viņu atrast.»

19. septembrī Viktoriju Karpovu atbrīvoja. Viņa joprojām baidās sīkumos stāstīt meitai, kā tikusi spīdzināta. Izvarošanas nebija, taču fiziski grūti bija izturēt visu pārējo — kamerā visu nakti vajadzēja stāvēt kājās, viņai nedeva ēst un dzert, neļāva iet uz tualeti. Spīdzināja ar elektrošoku.

Tagad Viktorija strādā ar psihologu, taču pārdzīvotā dēļ joprojām nesazinās ar savu vīru, ar kuru precējusies jau 37 gadus. (62 gadus vecajam Darjas tēvam jau jūlijā atļāva izbraukt uz ārzemēm, taču viņš nespēja pierunāt sievu doties līdzi.)

Darja stāsta, ka okupācijas laikā viņu visvairāk pārsteidza okupantu bezjēdzīgā nežēlība. Piemēram, iebrucēji naktīs braukājuši pa pilsētu, spīdinājuši logos gaismu un šāvuši, tiklīdz kādu pamanījuši. Tā tika nogalināti divi Darjas draugi, no kuriem viens vienkārši bija izgājis uz balkona smēķēt. Savukārt uz kādas draudzenes automašīnu melnā sotņa sāka šaut viņas dzimšanas dienā, kad sieviete aizkavējās uz ielas desmit minūtes pēc komandantstundas sākuma. Brīnumainā kārtā izdzīvoja.

Darja saka, ka vēl ilgi sēros par saviem draugiem un visu pilsētā notikušo. No Hersonas nebrauca prom principa dēļ. Ticēja, ka Ukrainas bruņotie spēki to atbrīvos. «Septembra beigās jau jutām, ka pilsēta tiks atbrīvota līdz Jaungadam, tāpēc mūsu uzdevums bija noturēties. Pāris nedēļas pirms 11. novembra klīda baumas par gaidāmajām ielu cīņām un to, ka okupanti ir mīnējuši ceļus un administrācijas ēkas. Taču mums bija sajūta, ka ļaunāko jau esam pārdzīvojuši. Klusi gaidījām Ukrainas bruņotos spēkus. Trūkst vārdu, lai izteiktu, cik mēs bijām laimīgi, kad ieraudzījām mūsu karavīrus.»

Tagad Darja kopā ar vīru plāno doties uz Šveici pie savas māsas. Vismaz lai pārziemotu, jo Hersonā, visticamāk, siltuma nebūs, kā arī gaidāmi elektrības un ūdens padeves pātraukumi.

* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu

 

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu