Iedzīvotāji ir gatavi dalītajai tekstilizstrādājumu vākšanai. Kā ar pārējiem?

No 2025. gada Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs dalītā tekstilizstrādājumu savākšanas sistēma būs obligāta. Latvija, ņemot vērā iedzīvotāju lielo interesi, paudusi apņemšanos šādu sistēmu ieviest jau no 2023. gada. Trīs gadus esam īstenojuši pilotprojektu, kura laikā izmēģinājām, kā šāda sistēma varētu darboties. Cik tālu esam tikuši? Kaut arī iedzīvotāji atbalsta sistēmas ieviešanu un nozare trīs gadu laikā parādījusi veiksmīgus piemērus, valstiskā mērogā vēl ir gana daudz neatbildētu jautājumu.

Latvijas gatavība jaunās sistēmas ieviešanai ir jāskata divos aspektos. Viens ir normatīvie akti, kur tālāk par apņemšanos tā arī neesam tikuši. Vērtīgas detaļas ir ierakstītas Atkritumu apsaimniekošanas valsts plānā 2021.–2028. gadam, vēl kaut kas – arī citos plānošanas dokumentos. Tomēr konkrētu Ministru kabineta noteikumu, kas regulētu šādas sistēmas darbību un noteiktu iesaistīto pušu atbildības un pienākumus, tā arī nav apstiprināti valdībā. Tas ir saprotams nesen aizvadīto Saeimas vēlēšanu kontekstā, jo tādā laikā neviens negrib pieņemt lēmumus, kas saistīti ar izmaiņām uzņēmumiem. Un līdz ES prasību ieviešanai jau arī vēl laika netrūkst.

Tomēr pēc jaunās valdības apstiprināšanas šī jautājuma izskatīšanu vajadzētu sākt strauji virzīt uz priekšu – jau tagad ir skaidrs, ka tieši normatīvo aktu trūkums neļaus pilnvērtīgi un visaptveroši ieviest sistēmu no 1. janvāra, taču pastāv iespēja to īstenot no 1. jūlija.

Otrs aspekts ir iedzīvotāju gatavība sākt šķirot tekstilizstrādājumus. Šogad veiktajā pētījumā 91% aptaujāto jau pauduši atbalstu tekstila dalītās vākšanas sistēmas ieviešanai. Vienlaikus 33% sabiedrības tekstilizstrādājumus šķiro jau šobrīd, kas liecina, ka iesaiste būtiski augtu, strauji kāpinot konteineru pārklājumu un pieejamību Latvijā. To iespējams izdarīt tikai pie pilnvērtīgiem nosacījumiem un normatīvajos aktos skaidri atrunātām detaļām sistēmas izveidei. Jau trīs gadus atkritumu nozares  uzņēmumi ir pētījuši un rādījuši sekmīgu piemēru tam, kādai tekstila dalītās savākšanas sistēmai būtu jāizskatās. Līdz ar to nav nekādu nepārvaramu šķēršļu, kas kavētu pieņemt valstisko lēmumu par visaptverošas tekstila savākšanas sistēmas darbību.

Kādai tad sistēmai jābūt? Īsi to varētu raksturot kā visu iesaistīto dalībnieku līdzatbildību, kā tas veiksmīgi tiek praktizēts attiecībā uz virkni cita veida atkritumu dalītu savākšanu.

Pirmais līmenis ir ražotāju paplašinātā atbildība, kas jau daudzus gadus visā pasaulē tiek piemērota arī elektroiekārtu, iepakojuma vai videi kaitīgu preču ražošanā. Ražotāji ir tie, kas izlemj, ko, kā un no kā ražot, cik daudz ķimikāliju vai dabīgu izejvielu izmantot ražošanas procesā, ko darīt ar krāsvielām, kur nopludināt notekūdeņus, kurā valstī atvērt ražotni utt.

Otrais līmenis ir tirgotāju atbildība. No vienas puses, tirgotājs var pārdot tikai to, ko ražotājs ir saražojis. Katru gadu Latvijā tiek ievestas 24 000 tonnas apģērba, un vairāk nekā puse no tā ir lietots apģērbs, tātad būtībā bieži vien tekstils no citām valstīm jau tiek ievests tuvu atkritumu stāvoklim. Nevar aizliegt tirgotājiem tirgot un pircējiem iegādāties lietotu apģērbu, bet nodokļu politikai gan būtu jābūt tādai, ka par lietota apģērba ievešanu no ārvalstīm un to tirdzniecību jāmaksā lielāks dabas resursu nodoklis nekā par nelietota apģērba tirdzniecību. Tas veicinātu gan jauna apģērba ražošanu un otrreizējo apriti tepat, Latvijā, gan ierobežotu lietotu tekstila izstrādājumu, kas faktiski ir gandrīz jau atkritumi, ievešanu  Latvijā. Patlaban citām Eiropas valstīm izdevīgāk ir izvest lietoto tekstilu uz citām valstīm, nekā nodrošināt to pārstrādi vai noglabāšanu atkritumu poligonā.

Trešais lielais ķēdes posms ir iedzīvotāji ar saviem apģērba iegādes un tekstila šķirošanas paradumiem. Jo tieši no iedzīvotājiem ir atkarīgs tas, vai viņi izlems aiziet līdz tekstila šķirošanas konteineram. Kā liecina projekta LIFE Waste To Resources IP ietvaros veiktais pētījums, vairāk nekā piektā daļa Latvijas iedzīvotāju apģērbu un apavus iegādājas biežāk nekā reizi mēnesī, turklāt teju katrs ceturtais to dara spontāni – tātad bez reāla pamatojuma, un vairāk nekā puse ļaujas atlaižu un izdevīgu piedāvājumu vilinājumam. Katrs ceturtais nevajadzīgo apģērbu izmet sadzīves atkritumu konteinerā. Likumsakarība ir vienkārša – nevajag radīt atkritumus, tad nebūs jānodrošina to savākšana un pārstrāde. Pirms kaut ko iegādāties, katram būtu vērtīgi pajautāt sev: vai pirkt bieži, lēti un pēc trīs mazgāšanas reizēm apģērbu izmest, vai arī iegādāties dārgāku preci, kas izskatīsies lieliski, izmazgājot arī 30 reizes?

Atkritumu šķirošana un savākšana ir cīņa ar sekām. Un arī jutīgs sabiedrības ilgtspējas jautājumu izpratnes termometrs. Latvijas Zaļā punkta un Eco Baltia vide, kā arī citu atkritumu apsaimniekošanas operatoru izvietotie tekstila šķirošanas konteineri nav nekas jauns un nesaprotams pēc būtības. Jau kopš neatkarības atjaunošanas iedzīvotājiem ir iespēja ievietot nevajadzīgo, bet labi saglabāto apģērbu speciālos konteineros, uz kuriem parasti izvietots aicinājums ziedot, nodot labdarībai. Uz jaunajiem šķirošanas konteineriem tādu uzrakstu nav, un tas cilvēkos raisa nepamatotu vēlmi tajos samest visu, kas saplēsts, netīrs, nelietojams un kam patiešām ir vieta tikai atkritumu poligonā. Taču jāsaprot, ka arī no jauna izvietotajos tekstila konteineros ievietotie tekstilizstrādājumi nonāk atkārtotā lietošanā Latvijā, citās valstīs vai pārstrādē, t. sk. arī tiek novirzīti labdarībai. Un atšķirībā no ziedojumu vākšanas konteineriem speciālie šķirošanas konteineri tiek ieviesti ar mērķi samazināt nevajadzīgo tekstīliju nonākšanu atkritumu poligonos. Ja audums ir notraipīts ar eļļu vai krāsām, to nevar ne vilkt mugurā, ne pārstrādāt. Tekstila savākšanai labdarībai nav vajadzīgas ne atkritumu savākšanas, ne pāršķirošanas atļaujas, kas līdz ar to padara šīs darbības nekontrolētas un nepārskatāmas no uzraugošo dienestu puses. Tāpat arī no Eiropas ievesto lietoto tekstila izstrādājumu aprite nav uzraudzīta, kā rezultātā ievērojama daļa no ziedotā ievestā tekstilizstrādājumu apjoma nonāk sadzīves atkritumos vai no jauna uzstādītajos tekstila šķirošanas konteineros.

Skaidrs, ka tekstila pārstrāde nav gluži tas pats, kas kartona pārstrāde, kur jātiek galā ar pārsvarā viendabīgu materiālu, kam varbūt pamainās tikai slāņu skaits vai apdrukas veids. Tekstīlijas reti kad tiek izgatavotas no viendabīgas šķiedras – dabiskajām šķiedrām parasti ir poliestera, polipropilēna, elastāna u. tml. piemaisījums, kas pārstrādei ir lielāks izaicinājums nekā iepakojuma kompozītmateriāls. Šobrīd tekstila pārstrāde nav plaši attīstīta ne tikai nelielā savāktā apjoma, bet arī nepietiekama finansējuma dēļ. Turklāt tekstila pārstrāde ir sarežģītāka, energoietilpīgāka un attiecīgi – dārgāka. Paredzams, ka tas varētu mainīties 2025. gadā līdz ar obligāto prasību ieviešanu visā ES, parādoties arī lielākai tekstilatkritumu un naudas plūsmai. Bet tas nozīmē arī to, ka jau apģērba iegādes brīdī mums visiem nāksies nedaudz piemaksāt, lai pēc tam civilizēti un maksimāli saudzīgāk dabai atbrīvotos no nevajadzīgā un veicinātu pārstrādi. Tas, par ko iedzīvotāji lielākoties nepadomā, – lielākas izmaksas ir par atkritumu noglabāšanu poligonā, kur viss materiāls aiziet nebūtībā un vēl nodara kaitējumu videi. Aprites ekonomikā mums tomēr jāiemācās pārstrādāt un atgriezt apritē otrreizējo materiālu. Var jau, protams, visu tikai noglabāt, nemitīgi atrast  jaunus naftas krājumus un iegūt atkal jaunus resursus pirmreizējā apģērba ražošanai, taču atkritumu apjoms ar katru gadu palielinās. Tāpēc atkritumu neradīšana un lietu atkārtota izmantošana ir daudz tālredzīgāks risinājums.

Aptaujas liecina, ka iedzīvotājiem konteineru gribas pie savas mājas durvīm. Taču, kā rāda pieredze, itin bieži tas ir stāsts nevis par ārējiem apstākļiem, nepietiekamu vietu šķirošanai, sliktu infrastruktūru utt., bet gan par izpratni un paša vēlmi iesaistīties. Mūsdienu cilvēks reti grib kaut ko darīt par brīvu, taču varbūt ir vērts padomāt, ka jau šobrīd tekstila šķirošana ja ne ienes taustāmu naudu nodošanas brīdī, tad krietnu ietaupījumu ģimenes gada budžetā gan. Proti, par nešķiroto sadzīves atkritumu izvešanu ir jāmaksā, un paredzams, ka šī maksa tikai turpinās augt, kamēr sasniegs Eiropas vidējo līmeni, kur izmaksas ir vairākas reizes lielākas nekā Latvijā. Turklāt ar tekstilu un iepakojumu vien nekas nebeigsies. Mūsu ikdienā netrūkst arī citu materiālu, ko ar vieglu roku nopērkam uz atlaidēm un tikpat vieglu roku izmetam – piemēram, dažādi plastmasas izstrādājumi, kas būtu pelnījuši pienācīgu ceļu uz pārstrādes iekārtām. Atkārtotas lietošanas un atkārtota iepakojuma tradīcijas Latvijā ir bērna autiņos. Un te īstais stāsts nav par sistēmām un infrastruktūru, bet gan par vēlmi mainīt savus paradumus. Ar pātagu vai ar burkānu? Parasti tie abi viens otru lieliski papildina.

Autors ir Latvijas Zaļā punkta direktors