Marija Linarte. Foto - Ieva Salmane
"Būt kareivim nozīmē, ka karā vari iet bojā. (..) Tas nav iemesls necīnīties un nemēģināt palīdzēt savai valstij. Manā iztēlē daudz biedējošāka šķiet doma, ka, piemēram, Krievija iekarotu Latviju un mēs atgrieztos okupācijā. Vai tā būtu dzīve, kuru vērts dzīvot? Tad labāk mirt, lai to novērstu," intervijā žurnālam Ir saka Jaunā RĪgas teātra aktrise un zemessardze Marija Linarte.
Zemessardzē viņa iestājusies 26. februārī, pāris dienas pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Iestāšanās Zemessardzē radījusi sajūtu, ka viņa tā palīdz Ukrainai: "Kad sākās karš, mana omīte pirmo mēnesi visu laiku raudāja, jo viņa piedzīvojusi Otro pasaules karu un ar šīm atmiņām turpina dzīvot. Man negribas, lai viņai būtu jāraud."
Marija piedalījusies zemessargu mācībās laukā un pilnā ekipējumā. Par dienestu Zemessardzē viņai ir vislabākie iespaidi: "Šī apmācība iedod ne tikai prasmi tēmēt un šaut. Tā dod zināšanas, kā izdzīvot mežā un ārkārtas apstākļos: kā sniegt pirmo palīdzību, pasargāt sevi un citus, kā ātri reaģēt un precīzi rīkoties briesmu situācijā. Mēs daudz runājam par NATO aizsardzību, bet ko tā dos, ja paši nemācēsim sevi sargāt?"
Linarte uzskata, ka katram latvietim iekšā sēž viensētnieks, vairumam obligātais dienests joprojām asociējas ar padomju armiju: "Ilgstoši dažādas varas viņam visu ir atņēmušas, sūtījušas svešos karos un svešās armijās, tāpēc armiju uztveram kā piespiedu pasākumu. Mums jāmaina domāšana — jāpaiet pretim tam kopējam labumam, ko sauc par valsts drošību. Jāskaidro, ko nozīmē dienests demokrātiskā valstī. Tās nav nepanesamas šausmas vai dzīvei un svarīgām lietām nozagts laiks." Viņa arī teic, ka mūsdienu armija ir mainījusies, tur nav ģedovščinas un rupjas attieksmes. "Un kurš teicis, ka dienestam jāilgst gadu no vietas? Varam sekot Somijas modelim, kas ir ļoti elastīgs un cilvēcīgs, tomēr daudz iemāca," saka aktrise.
Vairāk lasiet žurnālā Ir šeit.
