Āmurs bez sirpja

Galvaskauss, ielauzts ar āmuru… Vorhola stilā ieturētu, tādu varētu iztēloties šonedēļ notikušo ASV vēlēšanu emblēmu. Kaut atšķirīgu motīvu dēļ, tā derētu abās divpartiju sistēmas ierakumu pusēs un efektīgi izceltos uz nozīmītēm vai krekliņiem. Cepurēm derētu plīša vai plastmasas āmura kāts, kas rēgojas laukā no galvas, līdzīgi kā vikingu ragi.

Šīs vēlēšanas ASV, protams, ir galvas mežģis, taču āmura un galvaskausa sakrustošana nav mana ideja. To padsmit dienas pirms vēlēšanām izdarīja kāds sazvērestības teorijas pārlasījies radikālis, kurš agrā rītā ielauzās parlamenta apakšpalātas spīkeres mājās un, nesastapis viņu, uzbruka vīram. Par laimi, upuris ir dzīvs. Gluži kā ASV demokrātija, vismaz pagaidām.

Mana skarbā ironija vēl atpaliek no apokaliptiskajām nākotnes prognozēm, ko dzirdu šeit no pašiem amerikāņiem. 71% vēlētāju nesenā aptaujā atzīst, ka ASV demokrātija ir apdraudēta. Kamēr republikāņi berzē rokas par tuvo uzvaras «vilni» un demokrāti iespringst tradicionālajam starptermiņa zaudējumam, mediji uzsver šokējošo faktu — valsts lielākajā daļā uz vēlētiem amatiem pretendē kandidāti, kas… netic vēlēšanu likumībai! Proti, vairākums republikāņu kandidātu uztur Trampa melu teoriju, ka viņš esot uzvarējis 2020. gada vēlēšanās.

Daudziem ir bažas — ja vēlēšanu rezultātu noliedzēji nonāks amatos, tad mierīga varas nomaiņa ASV turpmāk būs tiešām apdraudēta. Iespējams, ar ieročiem rokās. Tikko Arizonā federālajam tiesnesim nācās apturēt bruņotus radikāļus, kas dežurēja pie iepriekšējās balsošanas vietām, iebiedējot vēlētājus. Vērojot šo briestošo haosu, galva var sākt sāpēt pat bez āmura pieskāriena.

Reklāma

Līdzīgi raksti

Dusmu ēsma

Vai šodien internetā jau uzdūries kādam tīši tracinošam tekstam, kas sacerēts klikšķu piesaistīšanai? Izrādās, tam ir pat oficiāls termins — dusmēsma. Bet angliskais oriģināls rage bite nupat atzīts par gada vārdu. Pēdējo 12 mēnešu laikā jēdziena lietojums trīskārši pieaudzis, fiksējis Oksfordas vārdnīcas izdevējs.Pro

Vīrišķības sāpe

Nesen klausījos raidierakstu, kurā intervētājs uzdeva jautājumu — kāds ir laimīgs cilvēks? Nav viegli uzreiz atbildēt, vai ne? Jāpadomā. Turklāt jautājums it kā jau paredz, ka atbildei jāattiecas uz visiem cilvēkiem. Kaut labi zinām, ka esam ne tikai līdzīgi, bet arī atšķirīgi.

Pamati un mēsli

Neatkarības svētki aizvadīti, un ir sajūta, ka esmu sasildījusies! Skaistu brīžu bija daudz, bet sirsnīgākā sajūta pārņēma jau pirms 18. novembra. Laukos. Dziedot valsts himnu Vecpiebalgas kultūras namā pēc ražena svētku koncerta, kur tautiskos rakstus izdejoja ķipari un seniori, bet noslēgumā visi kopā vienojāmies senajā tautas lūgšanā. Latvijas stipro pamatu sajūta reizēm šķiet pazudusi lielpilsētas anonīmajā pulsā vai soctīklu troksnī, bet to var tik skaidri sajust mazākās kopienās, kur paaudzes turas cieši blakus kā ķēdes gredzenu vijums. Visiem pārkarsušajiem prātiem vērts aizbraukt uz laukiem sazemēties! Piedevās būs svaigs gaiss un plašs apvārsnis.Varbūt izbrauciens u

Jā, es arī!

Atmodas laikā uz skolas dienasgrāmatas vāka uzlipināju Brīvības pieminekļa bildi — atceros skaisti zilo debesu fonu, kas priecēja visu gadu, arī apmākušās dienās. Bet galvenais iemesls, protams, bija milzīgās cerības atgūt Latvijas valsti. Dzīvojot Madonā, uz Rīgu braukt nesanāca bieži, bet bilde uz dienasgrāmatas ļāva Brīvības pieminekli redzēt ik dienu. Man tas bija svarīgi. Toreiz pat nenojautu, ka pēc daudziem gadiem — laikā, kad pieminekli ieskaus remonta sastatnes — man laimēsies uzkāpt līdz pašai augšai un ielūkoties Brīvības statujas sejā, kas tuvumā izskatās tik dīvaini neproporcionāla…Šajā novembrī mūsu

Jaunākajā žurnālā