Ja par dārzu, parku un publiskās ārtelpas radīšanu tiktu piešķirtas medaļas, uzņēmuma Gartens dārznieki Latvijas mērogā būtu olimpiskie čempioni
Ar uzņēmuma īpašnieku Vari Sprancmani tiekamies Ķemeru parkā. Ir neparasti siltas oktobra beigas. Baltie parka soliņi, greznie paviljoni un čalojošā Vēršupīte mirdz saulē. Miķelīši zied pilnā sparā, rozes aizvien ir smaržīgu pumpuru pilnas. «Kad paaugsies košumaugi, šī būs otra Rundāle,» Varis norāda uz parku, kas ir vairāk nekā 20 hektārus plašs un patiesībā neietilpst ne cilvēka rokas vēzienā, ne skatienā. Ķemeru parks ir valsts nozīmes kultūras un arhitektūras piemineklis un SIA Gartens pēdējā laika vērienīgākais veikums.
Dārznieki šeit iestādījuši 51 020 ziemcietes, 5000 rozes un hortenzijas, 180 liepas un 395 skuju kokaugus. Mulčētās dobes aizņem 7560 kvadrātmetru, zālieni 91 000 kvadrātmetru, bet pastaigu celiņi tiek mērīti kilometros.
Varis ļoti lepojas ar unikālo celiņu segumu, kas nav no grants, bet veidots ar īpašu tehnoloģiju no Vācijā iepirkta materiāla. Viņš ar nelielām šausmām atceras šķeltā granīta bruģa izlikšanu gar celiņu malām — katram mazajam klucītim jābūt vienādā attālumā no blakus esošajiem, viss mērāms uz milimetriem!
Parka atjaunošana un ierīkošana ilga divus gadus, tagad Gartens turpina par savu lolojumu rūpēties visa gada garumā. Varis mīļi uzrunā darbinieci, kas strādā pie ziemciešu dobes, un novēl «turēt buru». Vēlāk piebilst: «Viņa ir dārzniece pēc sirds aicinājuma. Cilvēks savā īstajā vietā. Tādi darbinieki ir zelta vērti.»
Staigājot gar hortenziju stādījumiem, atceros, kā šī teritorija izskatījās agrāk — aizaugusi, nobēdājusies, ar izdemolētiem, piečurātiem paviljoniem un brūkošiem tiltiņiem. Tagad tas šķiet slikts sapnis, no kura parks pamodies.
Ziņa par parka pārvērtībām gājusi no mutes mutē un cilvēki speciāli brauc no Rīgas, Tukuma, Jelgavas un citām pilsētām, lai izbaudītu garas pastaigas šajā plašajā paradīzē. Parkā tika uzņemtas epizodes seriālam Sisi par Austroungārijas imperatori Elizabeti — tātad tas ir gana labs pat karalienēm.
Vienīgais atgādinājums par bijušajām nedienām ir tukšā Ķemeru viesnīcas ēka, kas kā balts spoku kuģis dreifē zaļās oāzes malā. No ārpuses ēka pagaidām izskatās pieņemami, tikai jautājums — cik ilgi tā būs, ja pamestība turpināsies? Arī Sprancmanis raizējas par viesnīcas likteni, jo šis nams ir parka koptēla nozīmīga daļa. Ēka un dārzs viens otru papildina, ceļ viens otra estētisko vērtību. Šis princips ietverts arī Gartens sauklī: «Katra māja dzīvo dārzā.»
Pirmie asni
Uzņēmums dibināts 2001. gadā, taču patiesībā tā pirmsākumi meklējami 1996. gadā, kad Varis kopā ar bijušo kursabiedru no Bulduru dārzkopības tehnikuma sāka ierīkot privātmāju dārzus. «Draugs piezvanīja un vaicāja, vai negribu nopelnīt. Protams, gribēju! Sākām darboties divatā un pilnīgā nulles punktā, bet jaunība jau baiļu nepazīst. Savu pirmo uzņēmumu reģistrēju dienā, kad piedzima mans pirmais dēls.»
90. gadu beigās pie turības tikušie ļaudis pierīgā būvēja milzīgas privātmājas ar baseiniem un pirtīm. Ko iesākt ar savu zemes pleķi, viņi nezināja. Arī Varis par košumdārzu ierīkošanu un ainavu arhitektūru daudz nezināja, jo Bulduros bija apguvis agronomiju un viņam par kartupeļu ziediem bija lielāka saprašana nekā par dzīv-
žogiem. Meklēja informāciju un literatūru, sadarbojās ar jomas profesionāļiem, mācījās no paša pieredzes un kļūdām: «Mani dzina uz priekšu ambīcijas un degsme, gribēju būt savā nozarē lielākais un labākais, pelnīt daudz naudas. Nekautrējos atzīt, ka peļņa bija svarīgs dzinulis. Man bija materiāli grūta bērnība. Savai ģimenei vēlējos sarūpēt labu dzīvi.»
Tagad viņš ar smaidu atceras savas emocijas, kad uzņēmums ieguva tiesības apzaļumot pirmo sešu Rīgas Statoil degvielas uzpildes staciju teritorijas un pat McDonald’s teritoriju — tādi slaveni klienti!
Zināmas grūtības tolaik sagādāja ierobežotā košumaugu izvēle, un tika nolemts, ka uzņēmums paplašinās darbību un stādus audzēs paši. Vienubrīd Varis audzējis pat telpaugu stādus. Tomēr pamazām lielās dārzniecības un stādu audzētāji attīstījās un veidoja sīvu konkurenci, tāpēc Gartens stādus vairs neaudzē, bet dara to, ko prot vislabāk, — tos iestāda un kopj.
Zelta griezums
Gartens pastāv vairāk nekā 20 gadus — nez, kuri uzņēmumam bijuši labākie laiki? Varbūt jaunās tūkstošgades pirmie astoņi gadi, kad Gartens kļuva par vadošo savā jomā un algoja 200 darbiniekus? «Uzrāviens tiešām bija varens, bet es vairs negribētu atgriezties tajā laikā. Biju uz izdegšanas robežas. Atskatoties pagātnē, mans lielākais gandarījums ir par to, ka tik daudziem cilvēkiem devu darbu. Toreiz darbaspēks vēl masveidā neaizplūda uz ārzemēm, cilvēki ļoti gribēja strādāt. Mēs varējām rīkot darbiniekiem konkursus — tagad par to pat nesapņotu,» stāsta uzņēmējs.
Pēc 2008. gada ekonomiskās krīzes uzņēmumam nācās krietni pacīnīties, lai neaizietu pa skuju taku. Viņi izdzīvoja un no jauna atspērās. Tāpēc var teikt, ka zelta gadi bijuši arī pēdējie septiņi.
Ķemeru parks nav vienīgais nozīmīgais projekts uzņēmuma pieredzes bilancē. Gartens rūpējas par Jelgavas pilsētas zaļo un ziedošo krāšņumu un Jūrmalas publiskā parka zālieniem, izbūvējuši Jūrmalas laipu taku uz jūru. Viņi veikuši Salaspils Botāniskā dārza dekoratīvo dobju ierīkošanu, Rīgas pils dārza labiekārtošanu, Latvijas Nacionālās bibliotēkas teritorijas apzaļumošanu un Mežaparka Lielās estrādes plašo zālienu ieklāšanu un kopšanu.
Pēdējie nosauktie ir ne vien lieli pasūtījumi, bet valstij un tautai, visai sabiedrībai nozīmīgi objekti — publiskās ārtelpas zelta griezums. Taču Varis par to stāsta bez lepnības, jo uz uzņēmējdarbību raugās filosofiski: «Uzņēmums ir kā cilvēks, kuram dzīvē jāsaskaras ar kāpumiem, kritumiem un dažādām grūtībām. Reizēm ir gan veiksme, gan laba veselība, reizēm nākas slimot un pat nonākt līdz reanimācijai… Esmu šo gadu laikā piedzīvojis gan negodīgu attieksmi no pasūtītājiem, gan sāpinošu rīcību no kolēģu puses. Ir bijušas kļūdas un pat katastrofas, par kurām gribētos aizmirst. Dārznieka dzīve nav tik rožaina un relaksēta, kā daudzi domā.»
Varis joko, ka cilvēki dārznieku parasti iztēlojas kā vīriņu ar lielu cepuri un pīpi zobos, mierpilni apgriežam ziedošus rožu krūmus. Viņu aplido bites, koku zaros vītero putni — īsta idille! Taču rozēm ir utis un koki mēdz slimot. Dažādi kaitēkļi vai postoši laikapstākļi vienmēr ir kaujas gatavībā uzbrukt tam, ko esi gadiem veidojis un kopis. Mūsdienu dārzniecībā, īpaši publiskajā ārtelpā, vajadzīga moderna tehnika, efektīvi risinājumi un stipri nervi. Tā pati zālienu ieklāšana, dekoratīvo dobju un gājēju celiņu radīšana prasa milzīgu precizitāti un apdomu, jo aplami veidotu ārtelpu vēlāk ir grūti kopt. Dārzā un parkā, tāpat kā savvaļā, daba nepiedod kļūdas.
Dārznieka garoza
Kad 1996. gadā Varis dibināja pirmo uzņēmumu, tas Latvijā kļuva par vienu no savas jomas aizsācējiem. Varis labvēlīgi ironizē, ka daudzo gadu laikā ir izaudzinājis sev konkurentus: «Daudzi ainavu arhitekti un dārznieki, kas savulaik pie manis strādājuši, vēlāk dibināja savus uzņēmumus un kļuva par mūsu konkurentiem. Mēs viņiem bijām kā otra augstskola, kur iegūt reālas prasmes un pieredzi.»
Katra vērtīga darbinieka zaudējums uzņēmumam ir trieciens, no kura jāspēj atkopties, tomēr par dažiem «aizgājējiem» Varis no sirds priecājas. Piemēram, par bijušo biznesa partneri Ansi Birznieku, kurš nodibināja savu uzņēmumu Galantus dārzu māksla: «Viņš atradis savu nišu, kurā izcili darbojas un jūtas kā zivs ūdenī.»
Diemžēl ir arī bijušie kolēģi, kas atstājuši rūgtas atmiņas, bet tāda ir dzīve. Starp citu, lai labāk izprastu sevi un citus cilvēkus, Sprancmanis ieguvis profesionālo psihoterapeita izglītību psihoorganiskajā analīzē. Viņam ir arī Latvijas Universitātē iegūts bakalaura un maģistra grāds biznesa vadībā.
Par vienu no savām biznesa veiksmes atslēgām viņš uzskata spēju iet laikam pa priekšu gan domāšanas, gan darbu veikšanas metožu ziņā. Gartens vienmēr bijuši pionieri modernas dārza tehnikas un jaunāko tehnoloģiju izmantošanā: «Tā sanācis, ka parasti esam pirmie, kas iepērk un sāk lietot jaunākos tehnikas modeļus, vēlāk pārējie uzņēmumi mums seko.» Varis norāda uz neparastu zāles pļaušanas traktoriņu, kas neticamā ātrumā virtuozi virpuļo pa Ķemeru parka zālienu. Tam stūres vietā ir divas sviras, kas ierīci padara īpaši mobilu. Drīz tādi būs visur, viņš pasmaida.
Apbrīnojamā atklātībā viņš stāsta arī par kļūdām un grūtībām biznesā. Par kļūdu uzskata to, ka savulaik izvēlējies iet vieglāko ceļu un kļūt par apakšuzņēmēju, kas izpilda pasūtījumus. Piedalīšanās iepirkumu konkursos ir nogurdinoša, turklāt izšķirošais faktors nereti ir zemākā cena, kuru nākas piedāvāt, ja nevēlies palikt aiz borta. Gadās, ka esi paveicis milzu darbu un realizējis vērienīgu projektu, bet gada beigās nākas ņemt kredītu, lai samaksātu darbiniekiem algas, jo visi pasūtītāja piešķirtie līdzekļi izkūpējuši skurstenī, projektu īstenojot.
Pietrūkstot arī atgriezeniskās saites un emocionālā gandarījuma sajūtas: «Es kā apakšuzņēmējs saskaros tikai ar mūsu darba uzraugiem un pieņēmējiem, kuru uzdevums ir norādīt uz nepilnībām, nevis pateikt kaut vienu labu vārdu — ka ir skaisti. Bet uzslava tomēr ir mūsu otra alga.»
Varis neslēpj, ka pēc vairāku gadu raušanās melnās miesās uz krāšņā Ķemeru parka svinīgo atklāšanu pat nav bijis uzaicināts. Viņam nevajagot skaļus aplausus, bet vienkāršu paldies un cieņpilnu Gartens vārda pieminēšanu gan gribētos. Ja šis paldies neizskan, pamazām sāc psiholoģiski izdegt kā sportists, kas gadiem gandē veselību smagos treniņos, bet čempionātos vienmēr paliek ceturtajā vietā.
Es gan iebilstu, ka Gartens dārzu, parku un publiskās ārtelpas projekti ir kā olimpisko zelta medaļu izlase, par kādu pārējie jomas kolēģi var tikai sapņot. Varis atbild: «Jā, esmu apkāries ar medaļām. Bet ikdienā lauzu galvu, kā saviem darbiniekiem nodrošināt darbu visa gada garumā. Šobrīd pasīvajā sezonā no vēla rudens līdz pavasarim varu nodarbināt tikai pusi savu cilvēku, riskējot zaudēt otru pusi.»
Mēģinājis papildus uzņemties celiņu un ietvju tīrīšanu ziemā sniega laikā, taču tad šis līgums jāpilda arī vasaras sezonā un rodas pārslodze. Pagaidām burvju nūjiņu šīs problēmas gaisināšanai neesot izdevies atrast.
«Rūpes par darbiniekiem man nozīmē daudz. Apziņa, ka varu viņiem samaksāt algas un iemaksāt nodokļus savas valsts maciņā, ir svarīga. Arī tas ir gandarījums un motivācija.»
Pārdomu brīdis
Šobrīd Gartens turpina darbu pie jauna projekta — Bērnu slimnīcas teritorijā veido zālienus, pastaigu celiņus un jaunu rotaļu laukumu mazajiem pacientiem. Tas ir uzdevums, kas sniedz emocionālu piepildījumu. Tomēr Varis ir lielu pārdomu priekšā par tālāko nākotni. Katram uzņēmējam vajag sapni, par kuru cīnīties un degt. Dārznieka sapni viņš piepildījis un jūt aicinājumu doties jaunā virzienā. Neatklājot visas kārtis, atzīst, ka vēlas sākt ražošanu celtniecības nozarē un radīt produktu, kas palīdzētu realizēt citu cilvēku sapņus par savu māju.
«Nebaidos teikt, ka ārtelpas labiekārtošanas un dārzu mākslas jomā esam sasnieguši profesionālos griestus. 26 gadu laikā izdarīts tik daudz, ka ambīcijas un kāre pēc izaicinājumiem ir izdzīvotas papilnam. Līdz šim esmu bijis lielu projektu izpildītājs. Man ir 49 gadi, un jūtu, ka vēlos beidzot kaut ko radīt pats no oriģinālas idejas līdz realizācijai. Katra māja dzīvo dārzā, bet katrā dārzā arī jādzīvo mājai — tikai tā veidojas tas, ko saucam par mājvietu.»
Uzņēmuma Gartens labiekārtotais Ķemeru parks. Foto – Ieva Salmane
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Ambīcijas, neatlaidība, gandarījums un atbildības sajūta. Arī peļņa, jo naudai ir nozīme. »
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Izvēle kļūt par apakšuzņēmēju, kas realizē pasūtījumus. Ir grūti saglabāt radošo dzirksti, ja pats neesi idejas radītājs. »
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Dari to, kas tev no sirds patīk! Ja jūti, ka bizness stagnē vai agonē, nospied bremžu pedāli un veic lielas pārmaiņas. Nebaidies sadegt, lai ar jaunu ideju atdzimtu kā Fēnikss no pelniem!»
Pagaidām nav neviena komentāra