Iecirkņi Latvijā jau bija slēgti, kad devos balsot. Tālu no dzimtenes — pāri okeānam un visai Amerikai — Losandželosas latviešu namā valdīja svētku gaisotne. Ienākot plašajā zālē, par likmju svarīgumu atgādināja prezidentu bilžu galerija, un es izvēlējos kabīni ar Vairu Vīķi-Freibergu fonā. Girl power!
Taču VVF nav vienīgais iedvesmas avots šajā namā — satiku brīnišķīgas dāmas, kas uzņēmušās svētdienas skolas vadību, lai latviešu kultūra zeļ līdz ar jauno paaudzi, un iepazinu lieliskus tautiešus, kuru viesmīlība no sirds aizkustināja.
Vēlēšanas man vienmēr ir īpašs notikums, bet, pirmo reizi balsojot ārpus Latvijas, atbildībai un rūpēm klāt nāk arī ilgas pēc mājām un piederības sajūta, kas tālumā liek justies pat vēl tuvāk.
Rezultāti gan nākamajā rītā piezemēja sarežģītajā realitātē. Saraksti atkal septiņi, bet vairums Saeimas nomainīts. Atšķirībā no premjera Kariņa vēlētāji grib citu koalīciju, jo puse esošās ir atlaista. Vietā, kā parasti, «jaunie spēki», šoreiz pat trīs. Krievu vēlētāji aprāvuši 30 gadus ilgo romānu ar Saskaņu, atdodot balsis kam tikpat skanīgam, bet nereālam — Stabilitātei!
Abi pārējie jaunpienācēji būs jāņem valdībā: progress Latvijai ir tiešām nepieciešams, bet šā tā sadiegtais «apvienotais saraksts» ir tik pilns veciem vilkiem, ka jāmēģina kaut cik nodrošināties, lai, spalvu metot, tie arī valdību nenomet. Lemberga saraksts lai sēž vien opozīcijā. Un arī Šlesers, kas atguvis desmit gadus kāroto mandātu, ko iepriekš tauta atņēma, atlaižot visu Saeimu.
Starp citu, vēlēšanu piedzīvojumu Losandželosā noslēdzu ar kokteili — uzrunāja nosaukums Accidental Crossing.
