Krišjānis Kariņš: Mana darbība ir visiem zināma un prognozējama

Jaunā Vienotība iepriekšējās, 12. Saeimas laikā bija Latvijā ietekmīgākais politiskais spēks ar 23 vietām parlamentā, taču pašreizējās Saeimas vēlēšanās pirms četriem gadiem knapi pārvarēja 5% procentu barjeru un ar tikai 6,7% vēlētāju atbalstu ieguva astoņas deputātu vietas. Taču tās pārstāvja, tolaik Eiropas Parlamenta deputāta Krišjāņa Kariņa izveidotā valdība izrādījās tik stabila, ka ir kļuvusi par demokrātiskās Latvijas vēsturē visilgāk strādājušo. Pašlaik JV ir sabiedriskās domas aptauju līdere – par to būtu gatavi balsot no 13,3 (SKDS) līdz 22,6% (Factum) vēlētāju. Ar premjerministru sarunājāmies 15. septembrī Ministru kabinetā.

 

Gan jūs, gan A/Par!, gan Progresīvie solāt brīvību un drošību. Kāpēc vēlētājiem vajadzētu uzticēties jums, nevis viņiem?

Es četrus gadus esmu vadījis valdību. Mana darbība ir visiem zināma un, domāju, ļoti prognozējama, tāpat arī partijas darbība. Ne tikai es esmu vadījis valdību – pirms manis Laimdota Straujuma vadīja valdību, Valdis Dombrovskis daudzus gadus vadīja valdību. Man liekas, ka mēs kā politiskais spēks un kā komanda esam ļoti labi zināmi.

Kādas tad ir galvenās atšķirības starp jums un A/Par!? 

Ideoloģiskā ziņā, es domāju, ļoti daudzām partijām Latvijā ir ļoti līdzīgi uzskati. Ja es paņemu mūsu partijas koalīcijas četras partijas – niansēti katra atšķiras, bet varbūt citā vēlēšanu sistēmā tās visas būtu viena liela, plaša partija. Ideoloģiskās atšķirības ir varbūt niansētākas, bet atšķirības ir konkrētie cilvēki, kopīgo ideju nesēji, kuriem jūs uzticaties vairāk vai mazāk. 

Kādas ir galvenās atšķirības starp jums un Progresīvajiem?  

Par Progresīvajiem, jāatzīst, es vismazāk zinu, jo viņi nav bijuši Saeimā, viņi strādā Rīgas domē. Vismaz vārdos viņi sevi saredz vairāk kā tādu sociāldemokrātisku spēku. Es mūs saredzu vairāk kā centrisku spēku. Attīstībai/Par – īsti nav skaidrs, kur viņi iederas starp mums un Progresīvajiem, bet tas ir tāds spektrs, kuram nav ļoti skaidras robežšķirtnes. Es neesmu ar Progresīvajiem runājis vai lasījis, piemēram, kā viņi uzskata, kā nodokļu sistēmu vajadzētu veidot vai neveidot. Es nezinu, bet, iespējams, tur mums ir varbūt pat būtiskas atšķirības domāšanā. Es to vienkārši nezinu šobrīd, man nav bijis laika izlasīt visu partiju piedāvājumus. 

Progresīvie sevi dēvē par sociāldemokrātiem. A/Par! vai vismaz Latvijas Attīstībai, uzstāj, ka viņi esot liberāļi. Kur šajā spektrā iederaties jūs ar Vienotību?  

Lielā mērā tās rakstītās vērtības starp mums un A/Par! droši vien pārklājas. Es neesmu uzgājis kādu konkrētu jomu, kur būtu kāda radikāla atšķirība. Drīzāk atšķirība ir personībās un pieejā. Mēs esam labēji centriska partija. Bet jēdziens «labējs» Latvijā un Eiropā ir mainīgs un laika gaitā ir izmainījies. Eiropas kontekstā mēs esam ar Kristīgajiem demokrātiem, tātad Eiropas Tautas partijas frakcijā vai partiju apvienībā, kur tai skaitā ir arī zviedru moderāti, ar kuriem mums ir ļoti līdzīgi uzskati un sena, ļoti laba sadarbība. 

Starp citu, es priecājos, ka mans draugs [Ulfs] Kristersons, izskatās, būs nākamais Zviedrijas premjers. 

A/Par! šobrīd tajā Eiropas kontekstā saredz sevi vairāk ar liberāļiem, bet tās praktiskās atšķirības, ja tiešām ir jāvelk, es nezinu, kur ideoloģiski novilkt. Manuprāt, mūsu politikā viss ir personālajā – kuri ir tie cilvēki, kuri pārstāv tās vērtības, un vai tie cilvēki ir konsekventi un spējīgi tās vērtības arī īstenot.

Kāpēc balsot tieši par jums, nevis par viņiem? 

Jo ar mani jūs ļoti labi zināt, ko dabūsiet. Es četrus gadus esmu varējis nemitīgos krīzes apstākļos vadīt valdību, noturēt kopā plašu koalīciju, kur ir ļoti daudz aizkadra domstarpību un personību nesakritības. Ne tikai saturēt kopā, bet arī panākt, ka mēs īstenojam reformu pēc reformas. Es esmu atbalstījis un veicinājis, manuprāt, ļoti labas idejas un domas. Administratīvi teritoriālā reforma bija mūsu programmā – tas viss faktiski bija mūsu partiju programmās pirms vēlēšanām –, un mēs to kopīgiem spēkiem īstenojām. To konkrēti kā ministrs izvirzīja Juris Pūce, cepuri nost, un es viņu ļoti atbalstīju. Viņam citu iemeslu dēļ bija jāatkāpjas no valdības, kas nebija saistīts ar viņa politisko darbību, bet varbūt ar viņa personīgo vērtību sistēmu, kas ir grūti samērojama ar darbu politikā. Bet es esmu labās idejas atbalstījis, un tad, kad ir bijis nepieciešams nomainīt kādu ministru, kurš nespēj veikt savus pienākumus, esmu arī nomainījis. Tātad – ļoti zināma vērtība.

Arvils Ašeradens pirms gada teica, ka JV mērķis esot dubultot vietu skaitu Saeimā. Cik vietas tagad cerat iegūt? 

Es domāju, ka Ašeradena kungs kā partijas vadītājs droši vien skatās uz vietām Saeimā, uz to, cik un kā. Es esmu visus šos četrus gadus koncentrējies uz darbiem un, manuprāt, vēlētājam ir iespēja tagad tos darbus novērtēt vai nu pozitīvi, vai negatīvi. 

Tie ir priekšvēlēšanu saukļi. Mēs visiem prasām konkrētu skaitu, un visi konkrēti saka. Gribētu arī no jums dzirdēt. 

Vienīgais konkrētais, ko varu teikt – vairāk nekā iepriekšējā reizē. 

Deviņas? 

(Smejas) Es ceru, ka vēlētāji būs ļoti labi novērtējuši manu un manas komandas kopējo darbu.

Tātad no deviņām līdz trīsdesmit? 

Es varu tikai atkārtot to, ko esmu teicis.

Kas ir jūsu sarkanās līnijas koalīcijas veidošanā? 

Es sāktu otrādi – kādu es vislabprātāk saredzētu nākamo koalīciju. Visvieglākais un visloģiskākais būtu šī pati koalīcija vienā vai otrā proporcijā. Mēs jau esam kopā strādājuši un pierādījuši, ka mēs varam, neskatoties uz vienu vai otru grūtību. Tas būtu visvieglākais un visloģiskākais. 

Ar ko es neredzu iespēju sadarboties, ir nemainīgi jau nez cik gadus – tie ir tā sauktie prokremliskie spēki. Īpaši kopš 24. februāra tik brutāli redzam, cik tas mūsu valstij ir tiešām bīstami. Tā ir tā lielā plaisa, kas mums politikā vēl diemžēl pastāv.

Vai Saskaņa arī pieskaitāma pie tiem? 

Es neredzu, ka Saskaņa šobrīd būtu īpaši mainījusies.

Un Šlesers? 

Šlesers kopš ienākšanas politikā visu laiku argumentējis, ka mūsu galvenās intereses ir Austrumos, nevis Rietumos.

Un Zaļo un Zemnieku savienība ar premjerministra kandidātu Lembergu? 

Zaļo un Zemnieku savienība ir savienība, kuras priekšnieks ir izteicies par NATO kā okupācijas spēku, kurš nav nosodījis, vismaz sākumā  ļoti svārstījās par Krievijas nosodīšanu pēc 24. februāra, ir mūsu galvenā stratēģiskā partnera [ASV] personīgi sankcionēts un mūsu tiesā notiesāts par korupciju. 

Jūs teicāt, ka vislabākā būtu tāda pati koalīcija. Bet jūsu koalīcijas partneris, Aizsardzības ministrs Pabriks priekšvēlēšanu reklāmas rullīšos dēvē jūs par bremzi. Ko jūs atbildētu jūsu esošās un varbūt nākamās koalīcijas partnerim?  

Es par savu koalīcijas partneri, par A/Par, nekomentēšu. Mēs ar viņiem esam strādājuši,  saredzu arī iespēju nākotnē strādāt. 

Par Pabrika kungu – esmu ar viņu strādājis un arī simtprocentīgi atbalstījis kā aizsardzības ministru. Viņš ir vienīgais ministrs, kas nekad nav piedalījies budžeta veidošanas sarunās, jo viņam es naudu garantēju un teicu, ka par to vispār runas nevar būt – aizsardzībai mēs liksim klāt naudu. Bet varu pateikt, ka mana pieredze ar viņu rāda, ka izšķirīgos brīžos viņš diemžēl nav spējīgs uzņemties atbildību. 

Es divus gadījumus atceros. Viens, ja es nemaldos, bija 2007. gadā, kad Pabriks bija Tautas partijas ārlietu ministrs. Viņš bija tas, kas sagatavoja visus līgumus, lai atdotu Abreni Krievijai. Bet pie līguma parakstīšanas viņš atteicās, manā uztverē, sabijās, un lika Kalvīša kungam, toreizējam premjeram, parakstīt. Visu cieņu Kalvītim. Es nepiekritu tam lēmumam, toreiz es un mana partija Jaunais laiks iesūdzējām Satversmes tiesā. Bet Pabriks to [līgumu] bija sagatavojis kā ministrs, taču sabijās parakstīties un lika premjeram to darīt.

2019. gada janvārī, pēc iepriekšējām Saeimas vēlēšanām, ko es arī atceros kā šodien – kad nāca kārta Pabrikam veidot valdību, viņš atteicās. Viņš vēl pie tam man piezvanīja un lūdzās, lai es to atbildību uzņemos, teica – Krišjāni, es nevaru, tev ir jāiet, tev jākļūst par premjeru!

Tātad, kad bija jāuzņemas atbildība, šajās divās konkrētās reizes viņš nebija spējīgs. Manuprāt, tas izsaka visu. 

Nerunājot par to, ka viņš no Tautas partijas pārgāja uz Sabiedrību citai politikai, kas kļuva par daļu no Vienotības, bet, kad Venotībai bija grūti laiki, viņš nolēca no kuģa, aizgāja pie Attīstībai/Par. Es secinu, ka, ja A/Par neies labi, es nebrīnītos, ja Pabrika kungs censtos atkal uz nākamo spēku aiziet. 

Daudzi politiķi ir staigājuši pa partijām, bet, ja runā konkrēti par atbildības uzņemšanos, tā lielā atšķirība starp mums ir, ka es uzņēmos šo atbildību bez jebkādām garantijām, ka tas varētu izdoties, turklāt uzdodams faktiski ļoti labu darbu Eiropas Parlamentā, kur es arī biju labi iestrādājies, un man netrūka tur, ko darīt. Es to visu uzdevu, lai uzņemtos šo atbildību, un četrus gadus es to esmu pildījis un veltījis visu savu enerģiju šim darbam. Tai skaitā – veltījis visu enerģiju, lai saturētu kopā koalīciju un virzītu darbu uz priekšu. 

Bet ļaunu prātu par šo kampaņu es neturu, es vienkārši savus partnerus ļoti labi pazīstu.

Pabriks tagad apgalvo, ka cilvēki viņam sakot, ka negribot redzēt jūs par premjerministru. Vai jūs gribētu viņu redzēt arī nākamajā valdībā par aizsardzības ministru? 

Es domāju, ka sagaidīsim vēlēšanu rezultātus, tad runāsim. 

Vai atbalstīsiet Egila Levita pārvēlēšanu amatā? 

Man ar Levita kungu šos gadus bijusi ļoti laba sadarbība. Man jāsaka, ka man ar Vējoņa kungu arī bija laba sadarbība, bet ar Levita kungu man bijusi ļoti laba sadarbība. Viņš nenāk no politiķu aprindām, bet viņš šajā laikā aizvien labāk izprot arī to politisko aspektu no viņa darba. Ja man būs iespēja par viņu balsot, es ļoti labprāt viņu atbalstītu, lai viņš varētu turpināt šo darbu.

Progresīvie saka, ka viņa trajektorija nesakrītot ar A/P uzņemto un ka viņi ir pret pelēkajiem kardināliem, azartspēļu lobijiem un vispār politiku kā biznesu. Ja jums būtu jāizvēlas, kurus no abiem aicināt kā partnerus koalīcijā, vai jūs izvēlētos A/P vai Progresīvos? 

Jāsagaida vēlēšanu rezultāti! Lai valdību saliktu kopā, ir vajadzīgi divi kritēriji – partijas, kuras ir gatavas strādāt uz kopīgu mērķi, un ka šīm partijām Saeimā sanāk vairākums. 

Par jūsu vadības stilu dzirdēti pārmetumi, ka pats neuzņematies atbildību par kādu mērķu sasniegšanu. Piemēram, būtisko jautājumu par vakcīnu iepirkumu, par ko Lietuvā un Igaunijā lēma valdības līmenī, atstājāt Veselības ministrijas ziņā, un pats pat nezinājāt, kurš konkrēti par to pieņem lēmumus. Ja atkal kļūsiet par premjerministru, vai plānojat turpināt piekopt šo vadības stilu, vai arī aktīvāk uzņemsities atbildību par konkrētu rezultātu sasniegšanu? 

Kā valdības vadītājs četrus gadus es beigās esmu uzņēmies atbildību pilnīgi par visu. Es nekad neesmu izvairījies no atbildības. Ja es uzņemos kādu solījumu, es to solījumu pildu! Es šos četrus gadus esmu pildījis pat iepriekšējās valdības solījumus skolotāju arodbiedrībai, neskatoties uz reālām grūtībām, kas bija koalīcijas iekšienē, lai panāktu par to vienošanos.

Bet valdības strādā tad, ja katrs ministrs arī uzņemas atbildību. Ja ministrs nav gatavs uzņemties atbildību un premjeram tas darbs jādara viņa vietā, tad rodas ne tikai retorisks jautājums – kāpēc tāds ministrs vispār ir vajadzīgs? Un tie, kas pārmet no partneriem – es saprotu un es pieņemu, ka tā ir kaut kāda politiskā atriebība par to, ka tieši vienas partijas ministri ir visvairāk mainījušies no visiem. Bet tam nav sakara ar partiju vai ar tās biedriem, vai ar Saeimas deputātiem. Tas ir tāpēc, ka konkrēti ministri konkrētos apstākļos, manuprāt, netika galā ar saviem pienākumiem. 

Vai Golubevas demisijas pieprasīšana nebija vājums? Vai premjeram ir jāpakļaujas šantāžai un jāupurē ministri, lai saglabātu valdības stabilitāti?  

Tā nebija šantāža. Kad tas viss notika, es tieši biju nakts pārlidojumā uz Kanādu. Kad tur es izlasīju ziņas, šeit jau bija vakars, tā diena jau bija pagājusi. Kad izlasīju, kā Golubevas kundze kā mūsu valdības iekšlietu ministre sociālajos tīklos bija izteikusies, es nesaredzēju, kā viņa varētu šo darbu turpināt. Pēc tam sekoja otra partnera prasība, bet man jau tā lieta likās skaidra, un faktiski Golubevas kundze pati izraisīja šo situāciju.

10. maijā jūs nesazinājaties ne ar Pabriku, kas bija jūsu pienākumu izpildītājs, ne ar Mariju Golubevu, bet tviterī paziņojāt, ka prasīsiet no Golubevas skaidrojumu par notikušo.

Es neatceros, kādā veidā bija pirmā komunikācija, bet ministram ir jāuzņemas atbildība. Ja mums notiek nekārtības uz ielām, kurš cits kā iekšlietu ministrs ir tas, kuram ir jāuzņemas atbildība tajā brīdī? Ja valdības vadītājam jāuzņemas atbildība par visu, tad premjeram tādi ministri nav vajadzīgi. Un mums ir virkne ministru, kuri uzņemas atbildību un strādā arī grūtajos brīžos. 

Piemēram, tieši šobrīd, kas, šķiet, ir ļoti saistīts ar priekšvēlēšanu kampaņu, mūsu izglītības ministrei neiet viegli ar skolotāju arodbiedrībām. Bet viņa neizvairās ne mirkli uzņemties atbildību un strādāt, runāt. Es cenšos arī viņai palīdzēt, bet tas ir, manuprāt, viens labs piemērs, kā cilvēks grūtajos brīžos nevis met plinti krūmos, bet dara savu darbu. 

Es ļoti aktīvi strādāju arī ar mūsu ekomomikas ministri energokrīzes apstākļos kopā ar Latvenergo, Conexus un Augstsprieguma tīkliem. Protams, vadība šajā jomā ir ekonomikas ministrei, kura manā vērtējumā tiek ar visu galā. Es arī, protams, visam sekoju līdzi, bet tas ir tas, kā darbojas jebkura valdība, ne jau tikai mana valdība – ministri uzņemas un jebkurš premjers strādā kopā ar ministru un cenšas atbalstīt. Un es esmu centies atbalstīt visus savus ministrus. 

Piemēram, ja es domāju, varbūt skatoties [atpakaļ], ko būtu varējis darīt citādi – droši vien man vajadzēja lūgt Viņķeles kundzes demisiju vēl ātrāk. Es vēl centos ar viņu strādāt. Toreiz bija vakcinācijas plāns, ko viņi nenesa un nenesa uz [Ministru] kabinetu. Iespējams, ka tā bija tā kļūda. Bet es tad kļūdījos tajā virzienā, ka vēl centos sadarboties un atbalstīt. Un vai tas būtu kaut ko šeit mainījis? Nē. 

Vai jūs sniedzāt pietiekamu atbalstu tajā brīdī Golubevas kundzei? 

Es Golubevas kundzi biju atbalstījis, sākot ar Baltkrievijas robežas krīzi. Tajā laikā mums bija jāpieņem ļoti strauji lēmumi, Golubevas kundzei nāca zināma kritika arī no medijiem par viņas dažiem agrākiem izteicieniem, vai viņai tā stāja ir pietiekami skaidra. Es ar viņu runāju, es viņai skaidri izteicu savu atbalstu, viņa piedāvāja lēmumus, kas mums valdībā bija jāpieņem, viņai bija pilns mans atbalsts. Bet šajā gadījumā tas nav jautājums par manu atbalstu vai ne atbalstu – viņai vienkārši reakcija un instinkts bija pilnīgi neadekvāts situācijai, viņa bija nepiemērots cilvēks tajā situācijā, un viņai bija jāiet prom. 

Tad jūs uzskatījāt, ka nav jārunā ar viņu vispār, uzreiz var tvītot, ka prasīsiet paskaidrojumus? 

Es ļoti bieži prasu paskaidrojumus droši vien no visiem ministriem. Es par visādām lietām esmu prasījis paskaidrojumus, kur ir neskaidrības vai tā tālāk. Šajā gadījumā nav runa par atbalstu vai ne atbalstu, ir runa par to, vai atbilst vai neatbilst prasībām, kas tajā brīdī ir amatam. Tajā situācijā es uzskatīju, ka tas nebija pieņemami.

Patiesībā jau zinām, ka Nacionālā apvienība to izmantoja tikai kā ieganstu, lai, iespējams, aizietu no valdības un noslēgtu ar jums tad kaut kādu atsevišķu vienošanos par atbalstu katram valdības lēmumam. Tā bija šantāža. Jūs to pavēršat pašlaik tā, it kā visa vaina būtu Golubevai, kurai nepareizi instinkti. 

Es neesmu pakļāvies [šantāžai] četru gadu garumā un vispār neatceros, kad būtu pakļāvies šantāžai. Tā ir diezgan bīstama lieta. Nacionālajai apvienībai bija ministrs Vitenbergs, kurš bija KPV ministrs, tad pārgāja uz Nacionālo apvienību. Es ar Nacionālās apvienības pārstāvjiem runāju, ka aicināšu viņu  atstāt amatu, jo nav pieņemami šādā veidā pārdalīt ministru krēslus starp partijām. Man draudēja, un es nepakļāvos, atlaidu Vitenbergu. Es sapratu, ka ir divas iespējas – vai nu viņi izvirzīs jaunu kandidātu, vai gāzīs valdību. Viņi izvēlējās virzīt kandidātu, bet šoreiz no savām aprindām, un pārējā koalīcija arī piekrita.

Šo četru gadu laikā ir bijuši vairāki mēģinājumi mani šantažēt vai gāzt, un es nevienā reizē neesmu pakļāvies, katrreiz gaidīdams, ka tūlīt gāzīs manu valdību. Bet ne reizi neviens tā arī nesadūšojās līdz galam nogāzt.

Vispār jau laikam tāpēc, ka jūs jau arī, pareizāk, jūsu partija uz koalīcijas partneru šantāžu atbildēja savā ziņā ar šantāžu – ārlietu ministrs paziņoja, ka nākamajā valdībā nebūsiet, ja šo gāzīs.

Manā divdesmit gadu [politiskajā] praksē – pats nevaru noticēt, ka tik ilgi esmu bijis darbā, kaut gan, pirms iegāju  politikā, man nekādas cieņas pret politiķiem nebija, – es esmu iemācījies vairākas lietas. Viena – ir jābūt uzticīgam saviem principiem, nevar iet uz kompromisu ar to, kam tic. Otrs – nevienā brīdī nevar turēties pie krēsla un baidīties to zaudēt. Ja turas pie krēsla, tad cilvēks sāk vai nu pakļauties šantāžai, vai pieņemt lēmumus, kuriem viņš pats netic. Un tas ir ceļš uz nekurieni, es tā neesmu strādājis. Katrreiz, kad es esmu teicis, ka darīšu šādi, es tā esmu arī darījis. Un katrreiz visiem, arī Saeimai, bija izvēle vai nu atbalstīt, vai neatbalstīt un gādāt citu valdību. Es no tā neesmu baidījies un arī nebaidos uz priekšu. 

Jūsu stāstītais, ka paļaujaties uz ministriem un ka ministriem pašiem jāuzņemas atbildība, izklausās labi. Taču četros gados redzējām, ka partijas uzskata ministrijas par saviem lēņiem, kuros var rīkoties, kā grib, un valdība tikai apstiprina ministru pieņemtos lēmumus. Piemēram, Gerhards piedāvā cirst tievākus kokus, un valdība apstiprina. Pabriks tuvāk vēlēšanām maina viedokli par obligāto militāro dienestu, un valdība to atbalsta, jo, saprotams, Pabrikam kaut ko vajag vēlēšanām. Vai tas ir labs stils, kā vadīt valdību? 

Ja konkrēti par valsts aizsardzības dienestu – ja mēs paskatāmies uz mūsu valsts drošību kopumā, mums pamatā jāpaļaujas uz sevi un tad pastarpināti arī uz mūsu NATO partneriem. NATO stūrakmens ir ASV – dzelžaini nelokāms partneris, kas ir atbalstījis visu Austrumeiropu kopš 1990. gada. Bet mēs vērojam, ka ASV iekšpolitika, maigi izsakoties, kļūst sarežģīta. Valsts ir ļoti polarizēta, un nemitīgi paceļas balsis no topošajiem vai esot gribošiem politiķiem, ka Amerikai būtu jāpārvērtē sava loma pasaulē, nav tur ko iejaukties Eiropas darīšanās, lai eiropieši paši tiek galā, un tā tālāk. Protams, manā vērtējumā tas nav pašu Amerikas Savienoto Valstu interesēs, bet mēs nezinām uz priekšu, kā šīs valsts politika attīstīsies. 

Redzot, ka sākas karš Ukrainā – faktiski mēs to redzējām, pateicoties arī ASV dienestu informācijai, es tiku ļoti regulāri informēts par notikumiem Krievijas karaspēka savilkšanā, – mēs sapratām, ka mūsu valstij ir nepieciešams palielināt mūsu bruņoto spēku karavīru skaitu, apmācītu cilvēku skaitu. Jo kas notika Ukrainā? Tagad jau viņiem laikam ir beidzot sasniegta miljona armija, bet viņiem bija vairāk nekā miljons gribētāju, taču tikai daļa no tiem bija apmācīta. Lai mums nebūtu tāda situācija, ka pēkšņi, ja mums tiešām būtu iebrukums, būtu jāsāk apmācīt cilvēkus, mums vajadzētu to darīt ātrāk.

Un mēs jau esam ilgstoši runājuši arī ar Pabrika kungu, kā to darīt. Un ilgstoši Pabrika kungs un arī Aizsardzības ministrija uzskatīja, ka obligātais dienests nav vēlamais virziens, jo tas nozīmētu izvēlēties – vai nu obligātais dienests, vai profesionāls dienests. Un es jau pirms laba laika uzdevu jautājumu – bet kāpēc nevarētu kombinēt? Man pirms pusgada teica, ka tas tā nedarbojas. Tagad Aizsardzības ministrija ir izstrādājusi modeli, kas tomēr saka, ka var kombinēt. 

Tā nebija viņa [Pabrika] pozīcija varbūt pirms pusgada, bet tagad ir, un tā sakrīt ar to, kas, manuprāt, ir mūsu valsts interesēs. Jo tas ir veids, kā mēs varēsim palielināt apmācītu karavīru skaitu Latvijā, turot kā kodolu profesionālo dienestu un kā tādu micīti šos ik gadu iesaucamos, kas 11 mēnešus dienētu un pēc tam kļūtu par daļu no aktīvās rezerves, ko vajadzības gadījumā varētu aktīvi iesaistīt. Tāpēc es to atbalstu. Es zinu, ka tā ir par 180 grādiem ministra un ministrijas viedokļa maiņa, bet tas sakrīt ar manu pārliecību un uzstādījumu, ka mums vajag lielāku karavīru skaitu. Punkts.

Kā jūs domājat, vai Pabriks būtu šo ideju tagad piedāvājis, ja vēlēšanas būtu nevis šogad, bet gan nākamgad? 

Es nezinu, bet uzstādījums no manas puses visu laiku ir bijis tas pats – lūdzu, piedāvājiet modeli, kā mēs varam palielināt apmācītu karavīru skaitu.

Tieslietu ministrija maijā ieteica atlikt līdz 2025. gadam lobēšanas likumu, ko Saeima jau ir atbalstījusi divos lasījumos, un jūs piekritāt, kaut gan ministrijas minētais iemesls ir pašas neizveidotais lobiju reģistrs. Vai tas nav vēl viens piemērs, ka ministri dara, kā grib? 

Tā nav, ka ministri dara, kā grib, bet, lai jebkas virzītos caur Saeimu, jo visi likumi virzās caur Saeimu, ir vajadzīgs vairākuma atbalsts. Ja nav vairākuma atbalsta, nevienu likumu nevar izvirzīt. Ja kāds no partneriem nav gatavs kaut ko atbalstīt, tas neiet uz priekšu.

Piemēram, es un mana partija sen ir atbalstījusi Civilās savienības likumu. Saeimā nav vairākuma atbalsta – šajā Saeimā nav bijis – bet, tas nenozīmē, ka es un mana partija nedomā, ka tas būtu jāpieņem. Tas vienkārši nozīmē, ka nav balsu šobrīd. Cerams, ka nākamajā Saeimā beidzot varētu pieņemt. 

Te nu mēs nonākam pie matemātikas – es esmu četru gadu laikā ļoti strādājis, lai pierunātu vai atrastu veidu, kā panākt, ka viens no partneriem, kas kaut kam nepiekrīt, tomēr beigās piekristu. Nu, tas ir daudz kur ir izdevies. Mēs tomēr četrus gadus pēc kārtas esam vienojušies par, iespējams, valdības vissvarīgāko ikgadējo lēmumu, kas ir budžeta sastādīšana. Tas ir pamatu pamats. Pārējais ir budžeta izpilde un rotājums, bet pamatu pamats ir budžets, kas naudas izteiksmē apliecina prioritātes, un tas ir katru gadu panākts ar kompromisiem no visām pusēm. Partneri, visu cieņu, katru reizi ļoti dedzīgi aizstāvējuši vienu vai otru konkrēto interesi, bet mēs esam beigās varējuši vienoties. Bet tas nenozīmē, ka mēs esam varējuši vienoties par pilnīgi visu.

Par Latvijas gāzi, ko esat nodēvējis par “ Krievijas gāzi”, – vai koalīcija apsver iespēju to nacionalizēt?

Šobrīd es neredzu nekādu guvumu valstij no šī uzņēmuma. Šis uzņēmums ir bijušais monopolists, kuram 20 gadus ir monopoltiesības darīt, kā grib, arī kontrolēt Inčukalna gāzes krātuvi. Mēs 2020. gadā pārņēmām Inčukalna krātuvi mūsu īpašumā un kontrolē, tātad vērtīgākais aktīvs mums ir. Ar 1. janvāri neviens tirgotājs nevarēs vairs no Krievijas pirkt gāzi, tātad viņu agrākā priekšrocība kā de facto Gazprom meitasuzņēmumam nekādu labumu vairs nedod. 

Un vēl es arī labi saprotu, ka Latvijas gāze ar esošo īpašnieku struktūru nekādīgi netiks pie Klaipēdas termināla klāt. Es neticu, ka viņi tiks pie Paldisku termināla, un droši viņi netiktu pie Latvijas termināla klāt, jo viņiem ir krievu kapitāls. Tātad viņu tirgus modelis, manuprāt, ir pazudis. Kāpēc valstij vajadzētu nopirkt to, pēc kā vairs nav nekādas nepieciešamības vai kam nav vērtības? Par publisko tirgotāju kļūs Latvenergo, tas ir tikai laika jautājums. 

Vai publisko tirgotāju vispār nelikvidēs nākamgad, no marta?

Tur vēl būs jāskatās, ko ar mājsaimniecībām darīt. Mēs esam pilnībā liberalizējuši elektrības tirgu, tas nav nekur regulēts, un mājsaimniecības var brīvi pirkt. Gāzes tirgus, izrādās, ir citāds, un šādos krīzes apstākļos, es domāju, tur būs vēlreiz jāskatās, vai tas būtu vai nebūtu atbilstošs lēmums šajos mainīgajos apstākļos. 

Bet valstij [nacionalizēt LG] es neredzu nevienu ekonomisku pamatojumu. Kāpēc? Vai tas uzņēmums spēs kaut kā pārveidoties? Akcionāri mainīsies, varbūt tas  paliks kā kaut kāds sekundārs tirgotājs – iespējams. Es pieņemu, ka viņi prot pirkt un pārdot gāzi, viņiem ir ļoti liela pieredze, bet vai valstij jāpērk? Viņi jau kļūst faktiski bez ietekmes. Šobrīd vēl kā publiskajam tirgotājam viņiem ir nozīmīga loma, bet mēs lēmumus esam pieņēmuši, ka, ja gadījumā viņi šo lomu nevar pildīt vai atsakās pildīt, tad Latvenergo kopā ar Conexus pārņem tās funkcijas. 

Kas tad notiks ar Latvijas gāzi? 

Tas būtu viņu akcionāru ziņā, kas ar viņiem notiek. 

VID nodokļu un muitas policisti kāda “pelēkā kardināla” uzdevumā safabricēja lietu un izspieda kukuli no uzņēmēja. Vai prasīsiet atbildību no finanšu ministra un VID vadītājas, ka pieļāva organizētas noziedzīgas grupas darbošanos VID? 

Šeit ir divi līmeņi. Pirmais – tā apsūdzība ir ārkārtīgi nopietna. Tur laikam KNAB un prokuratūrai ir jāļauj strādāt, un mums kā politiķiem ir jāstāv nost no tā, lai mūsu iestādes var brīvi strādāt un savākt visus pierādījumus, un, ja jāiet uz tiesu, lai to var izdarīt. Cik es saprotu, finanšu ministrs varētu prasīt uz laiku atstādināt VID vadītāju, kamēr noskaidrojas. (Tās pašas dienas pēcpusdienā finanšu ministrs Jānis Reirs atstādināja no amata VID ģenerāldirektori Ievu Jaunzemi – red.)  Man absolūti nav skaidrs, kur ir vai nav atbildība, kādā līmenī tas ir noticis un cik plaši. Es zinu, ka VID ir ļoti daudz līmeņu lēmumu pieņemšanā, es nezinu, kurā līmenī tiek apsūdzēta šī konkrētā darbība – tās ir trešā kantora otrās durvis vai tas ir centralizēti? To es nezinu, bet vislabāk mums kā politiķiem ir neiesaistīties un ļaut iestādēm strādāt.

Kamēr esam pie finanšu ministra – kāpēc Reirs centās panākt, lai FinCen atceļ izmeklēšanu pret ABLV? Kā tas iet kopā ar jūsu valdības sākotnējo prioritāti – finanšu sistēmas kapitālo remontu? 

Ja es nemaldos, tas, ko finanšu ministrs un ministrija cenšas panākt ir, ka Latvija kā valsts nebūtu šajā statusā. Es pilnībā nezinu visas ASV Finanšu ministrijas un FinCEN lēmuma procedūras, bet tas mērķis, kas mums visu laiku ir bijis, arī ar mūsu finanšu uzraudzības kapitālo remontu, ir atgūt valsts reputāciju. ABLV banka tiek likvidēta, tur visi procesi notiek, un viņi nav nekādā veidā saistīti mūsu finanšu sistēmā. Finanšu ministrija sarunās ar ASV FinCEN ir strādājusi pie tā, lai saprastu, ka ABLV ir tagad izolēts gadījums, kas ir izrauts ārā, un lai valstij šī aizdomu ēna tiktu atcelta. 

Reirs maijā valdības sēdē runāja par Patriot Act “311. protokolu”, kā viņš teica. Taču sankcijas FinCEN piemēroja tieši ABLV bankai, tas nebija domāts par Latviju. 

Es tiešām neatceros to konkrēto gadījumu, bet es zinu, ka es esmu runājis ar finanšu ministru, ar ASV pārstāvjiem un mūsu Finanšu ministrijas pārstāvjiem, ka mūsu intereses ir, ka mēs ne tikai faktā esam izgājuši ārā no pelēkās zonas – par  mums pat ir atzīts, ka mums ir ļoti laba banku uzraudzība, un, cik es saprotu, šobrīd mūsu cilvēki palīdz apmācīt citas valstis un strādā cieši kopā ar itāļiem, kuriem arī ir liela pieredze šajā ziņā, –, bet lai mūsu reputācijai vecā aura pazustu pilnībā. Detalizēti, kurš lēmums būtu vai nebūtu atceļams, es šobrīd nezinu teikt, bet es zinu, ka mērķis, kā es to esmu sapratis un runājis, ir bijis, lai pilnībā atzītu, ka mūsu uzraudzības sistēma ir ļoti spējīga, kāda tā arī ir.. 

 

2018. gadā solījāt samazināt ēnu ekonomiku, taču tā jūsu valdības laikā ir pieaugusi – no 23,9% no IKP 2019.gadā līdz 26,66% no IKP 2021. gadā. Ēnu ekonomikas apkarošanas plāns 2021. – 2022. gadam pieņemts tikai šī gada martā. Kāpēc neesat spējuši efektīvi cīnīties pret ēnu ekonomiku?

Pagāja ļoti ilgs laiks, kamēr visas iesaistītās puses varēja vienoties, ka tādam plānam vispār jābūt un kādam jābūt. Tam ir ļoti daudz detaļu, bet, tā plaši runājot, ir divi virzieni. 

Viens ir valsts represīvais, kur es esmu uzskatījis un aizvien uzskatu, ka mums būtu jāpanāk, ka visi darbspējīgā vecuma cilvēki aizpilda elektroniski ienākumu deklarāciju. Šobrīd tiem, kuriem nav ienākumu vai ir ļoti zemi ienākumi, tā nav jāiesniedz. Bet man liekas, ka pareizi būtu, ka katrs apliecina, ka viņiem nav šo ienākumu. Iespējams, viena daļa cilvēku, kuriem faktiski ir ienākumi un viņi nav noziedznieki pēc savas būtības, padomātu un saprastu, ka valsts tomēr seko un spēj sekot līdzi un uzdot jautājumus. 

Otra daļa ir saistīta ar uzņēmējdarbību un nodokļu sistēmu. Tur mēs četrus gadus esam pieņēmuši lēmumus – mums nodokļu slogs uz zemām algām ir samazinājies, mēs virzāmies, tas ir process. Ekonomiskās krīzes dēļ šobrīd ieviest izmaiņas nodokļu sistēmā, man liekas, būtu nepareizi, vienkārši nevaram to šobrīd darīt, pat gribēdami. Bet sakārtot tā, lai mums būtu mazāk nodokļu režīmu, kas ir vieglāki, ar mērķi, lai mums būtu standarta režīms un individuālais režīms, kur tās likmes būtu saprotamas. 

Mēs esam strādājuši, lai samazinātu nodokļu likmes, kuras ir viens no strukturālajiem iemesliem, kāpēc cilvēki strādā ēnās. Bet es pats esmu neapmierināts ar kopīgo progresu. 

Pēc viena pētījuma ir drusku vairāk, pēc otra – drusku mazāk, bet skaidrs, ka apmēram piektdaļa no mūsu ekonomikas vai pat vairāk, ir ēnā. Tā lielā problēma nav tikai ar nodokļu iekasēšanu. Cilvēki argumentē, un tur droši vien ir sava taisnība, ka, ja cilvēks saņem nereģistrētus ienākumus, viņš tāpat ar elektrības rēķinu vai apkures rēķinu, vai pat pārtiku kaut kur ar PVN iemaksās valsts budžetā netiešā veidā. Bet tas šausmīgi kropļo konkurenci un kavē investīcijas. 

Pats atceros no laikiem, kad es biju uzņēmējs, kur kropļota konkurence bija viens no iemesliem, kāpēc es iegāju politikā. Jo sapratu, ka es neieguldīšu nevienu centu tālāk savā uzņēmējdarbībā, jo mani konkurenti nemaksāja nodokļus. Es to uzzināju, jo viņi piedāvāja man nopirkt to uzņēmumu, un man parādīja un izstāstīja, kā viņiem bija par 20% lētāka pašizmaksa nekā man, maksājot nodokļus. Es sapratu, ka es nekad nevarēšu konkurēt un kāpēc viņi spēj visu laiku sist man cenu uz leju. Tas bija pirms 20 gadiem, bet tā sistēma un tas kavēklis investīcijām aizvien ir, un tas ir tas, kas mums ir jāmaina. 

Kovid un šādas krīzes ir laiks, kad tas aug valstī. Tas visā Eiropā ir, bet, ja pārējā Eiropā [ēnu ekonomika] ir aptuveni no 8% līdz 10%, mums ir divreiz vairāk. Jebkurā gadījumā es pilnībā piekrītu, ka tas ir kavēklis mūsu ekonomikas attīstībai. Kaut varētu jebkura valdība ar zizli pieņemt trīs vai cik tur lēmums, un tas pazustu! Tas ir vesels process, bet šajā laikā progresa nav bijis. 

Tas nav attaisnojums, taču viens no iemesliem, kāpēc tik ilgs laiks pagāja, lai pieņemtu šo plānu, ir, ka visas iesaistītās puses sēž ap galdu un strīdās, un ir ļoti, ļoti dažādi viedokļi, kas būtu darāms. Tā ir tā grūtība, ka ir grūti valstij vispār vienoties, un nav runa par politisku vienošanos. Es nezinu nevienu politisko spēku, kurš programmā rakstītu: atbalstīsim ēnu ekonomiku. Es neesmu lasījis, bet es pieņemu, ka visi saka, ka ir jāsamazina ēnu ekonomika. Es cenšos lasīt šos pētījumus, ko man sūta visu laiku, un es nekļūstu priecīgāks pēc tam. Bet es redzu, ka mums ir vēl valstī daudz kas darāms. Arī, iespējams, mums pašiem kā sabiedrībai līdz galam [vajadzētu] apzināties, ka, nemaksājot nodokļus vai izvairoties no tā, mēs paši kavējam savu attīstību un paši tad beigās brīnāmies, kāpēc nav vairāk naudas veselības aprūpei vai izglītības sistēmai. Kā tad var būt šī nauda, ja visi vienādi nepiedalās, un galvenais – ja nenāk pietiekami investīcijas? Jo mums visvairāk no visa vajag vairāk investīciju valstī, un ēnu ekonomika ir viens no lielākajiem kavējošiem faktoriem. 

Jūsu programmā nevienu reizi nav pieminēts vārds “korupcija”. Jūsu valdība arī jau vairāk nekā gadu nav spējusi pat valsts sekretāru sapulces līmenī izskatīt KNAB pērn iesniegto korupcijas novēršanas un apkarošanas plānu 2021. – 2024. gadam. Iepriekšējais, 2015. gadā pieņemtais plāns bija laika posmam līdz 2020. gadam, tātad jau gandrīz divus gadus Latvijā vispār nav plāna korupcijas apkarošanai. Vai var secināt, ka tā jums nav prioritāte?  

Nē! Es esmu pats piedalījies mūsu programmas rakstīšanā, gan tagad no galvas nevaru atcerēties, par ko mēs beigās vienojāmies vai nē. Bet manas valdības laikā esam darījuši ļoti daudz, lai, piemēram, stiprinātu Valsts kancelejas un Pārresoru koordinācijas centra spēju veikt kandidātu atlasi valsts kapitālsabiedrībās. 

Es esmu četru gadu garumā neveiksmīgi argumentējis partneriem, ka mums ir visas lielās valsts kapitālsabiedrības jāizņem ārā no individuālām ministrijām un jāatrod veids, kā tās pārvaldīt kā kapitālsabiedrības nevis kā politiskos lēņus. Otrdien valdības sēdē beidzot pieņēmām Pārresoru koordinācijas centra priekšlikumu, ka mēs varētu virzīties šajā virzienā.

Bet partneri tam nav piekrituši ļoti elementāra iemesla dēļ. Piemēram, ja Zemkopības ministrijas Latvijas valsts mežu apgrozījums ir ap 250 miljoniem eiro gadā, tas varētu politiskajam spēkam šķist interesants [uzņēmums], viņi varētu kaut kādā veidā ietekmēt tā darbību. Mans uzskats ir, ka mums jānobūvē tāds kā žogs starp ministriem un uzņēmumiem – ministriem un ministrijām ir jāveido politika, un uzņēmumiem faktiski jāpelna nauda. Ja mēs paņemtu mūsu lielās valsts kapitālsabiedrības, tās, kuras tiešām pelna naudu, un atrastu veidu, kā varētu vienoties, piemēram, mazākuma akcijas 5 līdz 20% kotēt fondu biržā, tad tā nebūtu privatizācija, tas būtu veids, kā piesaistīt kapitālu, dot Latvijas pensiju fondiem, kur ieguldīt naudu Latvijā jau šobrīd. 

Jautājums bija par korupcijas apkarošanu. 

Šis ir viens no lieliem potenciālajiem korupcijas avotiem – politiķu iesaistīšanās valsts kapitālsabiedrībās. Otrs lielais zilonis ir publiskā iepirkuma procedūra un likums. Tur mums ir vēl ļoti daudz kas darāms. Šajos četros gados šī problēma nav atrisināta, un tā būtu viena no lietām, kurai nākamajā ciklā ir jāķeras klāt daudz, daudz nopietnāk. Tur faktiski vislielākā loma laikam ir tieši tieslietu ministram.

Programmā runājat par godīgu politiku. Kāpēc sarakstā ir Atis Zakatistovs, kurš apsūdzēts krāpšanā? 

Zakatistovs visus šos gadus ir strādājis kā Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs. Mana pieredze ar viņu ir bijusi ļoti laba. Viņš nāk no KPV saraksta – kad KPV izjuka, viņš palika šajā amatā. Manā vērtējumā, populistu viņā nevar redzēt. Kas saistās ar apsūdzībām, ja es nemaldos, tiesa līdz šim viņu ir attaisnojusi, tas ir, viņš nav atrasts par vainīgu esam. 

Prokuratūra iesniegusi protestu. Pēc būtības tas daudz neatšķiras no Lemberga. 

Nē, tur ir diezgan fundamentāla atšķirība. Lembergu notiesāja, Zakatistovu attaisnoja. 

Un tāpēc viņš ir jūsu sarakstā?

Nē. Viņš ir sarakstā, jo faktiski kā politiķis ir ārkārtīgi spējīgs un zinīgs tieši finanšu jautājumos. Viņam, izrādās, ir ļoti vērtīga pieredze bijusi, ko viņš savulaik ir guvis Kanādā. Viņš ir tas spēks, kas ir strādājis pie tā, lai revidētu ministriju izdevumus un atrastu naudu, kura netiek lietderīgi izmantota, un vilktu to atpakaļ uz kopējo katlu.

Diezin vai jāšaubās, ka Lembergs arī ir ļoti zinīgs finanšu jautājumos. 

Zakatistova kungs nekur nav strādājis, manā vērtējumā, nekādās savtīgās interesēs. Viņš ir tieši viens no tiem, kurš strādā, lai identificētu valsts nelietderīgos tēriņus, lai tos virzītu atpakaļ uz kopīgo lemšanu.

Programmā rakstīts, ka jāvelta 2,5% no IKP aizsardzībai, 2,5% iekšējai drošībai un 1,5% pētniecībai un zinātnei. Kāpēc neesat gatavi nosaukt IKP procentu, kas būtu jāatvēl veselības aprūpei?  

Šie ir virzieni. Par 2,5% aizsardzībai mēs jau esam vienojušies šajā valdībā. Vēl mēs esam konceptuāli vienojušies, ka līdz 2026. vai 2027. gadam mums faktiski neizbēgami būs jāiegulda ap 3%, lai īstenotu valsts aizsardzības dienestu. Otrs, kas saistīts ar mūsu redzējumu par šī brīža prioritātēm – mums drošība, iekšējā un ārējā, ir liela un nozīmīga prioritāte. Arī izglītība un zinātne. Ja mēs tā padomājam, kas tad būtu trīs lietas, kuras, manuprāt, būtu svarīgākās, tās atspoguļojas arī šajos skaitļos. Tas fundamentālais ir, ka mums ir aktīvāk jāveicina nopietnas investīcijas mūsu ekonomikā. 

Cik vajadzētu veltīt veselības aprūpei? 

Man nav šāda skaitļa, bet, ja es nemaldos, mēs ieguldām apmēram 7 līdz 8% no IKP veselības aprūpē ar sadali gandrīz uz pusēm privāti un publiski. Kā labāk organizēt veselības aprūpi, ir viens jautājums, bet mēs jau naudu kopumā valstī ieguldam ļoti nopietni.

Publiskais ieguldījums ir apmēram 4,5% no IKP. Cik būtu jābūt? 

Kopējais procents, cik mēs valstī ieguldām, droši vien, ja es nemaldos, ir diezgan līdzīgs kā citur Eiropā, kas ir ap 8% publiskais un privātais kopā. Kā labāk to pārkārtot, lai šie pakalpojumi būtu pieejami pēc iespējas plašākai publikai, ir ļoti liels un sarežģīts jautājums, par ko arī šī valdība nav varējusi vienoties. Tas ir kārtojams jautājums. Bet no tā, kur mums ir jāiegulda vairāk naudas – veselības aprūpē esošā nauda droši vien gudrāk jāpārdala. Bet, kur mums ir jāiegulda vairāk, ir aizsardzībā, militārām vajadzībām, iekšlietām – tātad policisti, VUGD, robežsargi – un izglītībā un zinātnē.

Jūs pavasarī kādā intervijā teicāt, ka esat pārliecināts, ka pēc Putina būšot demokrātiska Krievija. Vai šāds pieņēmums ir pašlaik Latvijas drošības stratēģijas plānošanas pamatā? 

Tas, ka es kā pilsonis un kā valdības vadītājs izsaku vēlmi un cerību, lai Krievija kādudien būtu demokrātiska, nav pretrunā ar to, ka mana valdība darīs visu, lai stiprinātu mūsu militāro un iekšējo drošību. 

Vai Krievijas impērija vispār var būt demokrātiska? 

Jūs savā jautājumā jau paslēpjat atbildi, jo impērija nekad nav demokrātiska. Tātad, kad beigsies impērija, tad, iespējams, varētu sākties demokrātija, bet šī impērija vēl nav beigusies. 

Kāpēc jūs izvairāties no publiskām diskusijām, arī tādām, kurās nav Lemberga? 

Mans kalendārs ir gana pilns ar plānotām diskusijām. Ir bijušas vēl laikam divas diskusijas, kur bija Lemberga kungs, kur es neesmu bijis. Ja nemaldos, četrus gadus es esmu gājis uz visiem raidījumiem visos apstākļos ar vienu izņēmumu – uz Dombura raidījumu. 

Kāpēc tā? 

Tie ir izklaides raidījumi, tās nav intervijas tādā žurnālistikas izpratnē manā vērtējumā. Un es runāju ar jums, es runāju ar pilnīgi visiem. Vismaz trīs reizes nedēļā publiski atbildu uz jebkādiem žurnālistu jautājumiem televīzijā, radio, preses konferencēs, kur tagad ar Zoom palīdzību agrāko četru vietā atnāk 30 žurnālisti, uzdod visādus jautājumus. Es ikdienā skaidroju pilnīgi visu, ko mēs darām, es starptautiski ļoti aktīvi esmu ticis aicināts un bijis presē – gan drukātā, gan televīzijā – BBC, Sky, CNN, dažādos raidījumos Vācijā, esmu bijis Lielbritānijā vairākos medijos, ASV.

Vai jums ir ieplānotas kaut kādas debates, kurās jūs esat apstiprinājis dalību tuvākajā nākotnē? 

Nupat biju ReTV, tūlīt būšu Delfi, Latvijas televīzijā, laikam arī TV3 un TV7 debatēs, Latvijas Radio 4.  

Divas reizes politiķi un apskatnieki bija sākuši spriest, ka jūs esot piekusis, taču valdība abas reizes nekrita. Vai pēc četriem gadiem amatā neesat piekusis un esat gatavs turpināt, iespējams, vēl četrus gadus? 

Esmu uztvēris šo atbildību diezgan nopietni šos četrus gadus, un tas prasa –  to bijušie premjeri laikam zina – ārkārtīgi daudz no indivīda. Brīvības zaudēšana, un ģimenei tas ir ārkārtīgi grūts slogs. Bet tajā pašā laikā ir zināms gandarījums, ka var tiešā veidā ietekmēt lēmumus, kas tiešām var arī ļoti pozitīvi iespaidot valsts attīstību. Ja vēlētājs dod iespēju, es esmu gatavs turpināt. Man liekas, jūs paši varat spriest, vai es jums šķietu pārguris. (Smaida)

Pašlaik neizskatāties. Bet to, ka esat piekusis, citi runāja brīžos, kad vajadzēja gāzt valdību. 

Parādiet man vienu cilvēku, kas četru gadu laikā šad tad nav noguris, šad tad nav sliktā garastāvoklī. Es esmu, tāpat kā jūs, dzīvs cilvēks, pilnīgi dzīvs cilvēks. Es nevaru tēlot, neesmu nekādā ziņā labāks vai pārāks par jebkuru citu.

2024. gadā beigsies pašreizējās Eiropas Komisijas pilnvaru termiņš. Vai partijā esat jau sprieduši, kurš būtu labākais nākamais komisārs no Latvijas?

Nav runāts.