Armīns Meisters. Foto — Kristīne Madjare
Saeima vienprātīgi lēma 20. novembrī apstiprināt ģenerālprokurora amatā Armīnu Meisteru, kurš kopš 2018. gada bijis virsprokurors Rīgas tiesas apgabala prokuratūrā. Ģenerālpokurora atlase šovasar noslēdzās bez rezultāta, bet atkārtotā konkursā Meisters izrādījās labākais no četriem kandidātiem. Viņš pārspēja gan līdzšinējo ģenerālprokuroru Juri Stukānu, gan divus bijušos prokurorus — Satversmes tiesas tiesnesi Juri Jurisu un Konkurences padomes juristu Jāni Ilsteri. Slēgtā Tieslietu padomes balsojumā Meisters saņēma 11 no 15 balsīm.
Pēc izvirzīšanas ģenerālprokurora amatam Meisters uz Ir intervijas lūgumu atbildēja, ka runās pēc Saeimas balsojuma. 21. novembrī tikāmies viņa līdzšinējā darba kabinetā, lai izvaicātu par mērķiem un pieredzi. Intervijas īsākā versija publicēta 27. novembra žurnālā, bet šeit piedāvājam izvērsto sarunu.
Pieteicāt savu kandidatūru ģenerālprokurora amatam tikai pēc tam, kad pirmais konkurss šovasar beidzās bez rezultāta. Intervijās asi esat kritizējis ģenerālprokuroru Juri Stukānu — prokurori jūtas nodzīti, mikroklimats nav labs. Ja zinājāt, ka situācija prokuratūrā ir tik slikta, kāpēc uzreiz nepieteicāties?
Galvenais iemesls — līdz galam nebija skaidra paša ģenerālprokurora pozīcija. Pieteiksies, nepieteiksies. Tika novilkts līdz pēdējam brīdim. Nesaskatīju lielas izredzes, ka šis konkurss varētu būt ar cita kandidāta atlasi. Manuprāt, ja amatā esoša amatpersona kandidē, jābūt ļoti nozīmīgiem argumentiem. Pie tam tajā brīdī neviens nevarējām paredzēt, ka būs trauksmes cēlāja ziņojums. Man nebija tāda indikācija, ka Stukāna kungs varētu nesaņemt Tieslietu padomes nepieciešamo balsu skaitu.
No iepriekšējā konkursa pieredzes esmu sapratis, ja ir pārāk daudz kandidātu, balsis sadrumstalojas un izredzes ir mazākas jebkuram iegūt tās astoņas balsis. Katram ir kāda stiprā pusē, ar ko viņš uzrunā kādu no Tieslietu padomes 15 locekļiem. Ja ir daudzi spēcīgi kandidāti, es teiktu, rezultāts pie šī brīža kārtības vienmēr būs tāds, kā bija pirmajā konkursā.
Bez tam tobrīd saskatīju savas ambīcijas citam amatam, kur pavasarī biju pieteicies (virsprokurora amatam Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskajā departamentā, ko tomēr saglabāja līdzšinējais vadītājs — red.). Tas likās tuvāks manai būtībai, jo ģenerālprokurora amats ir mazāk ar iestādes iekšējo darbu vai kriminālprocesu, vairāk iestādes prezentēšana, visi finanšu, administratīvie jautājumi, tāpat sadarbība ar politiķiem.
Kāpēc otrajā ģenerālprokurora amata konkursā pieteicāties?
Sapratu, ka vairs nevaru stāvēt malā. Pirmkārt, tiešām jutu atbildību pret kolēģiem, jo viens uzrunā, otrs. Sadarbības iestāžu dažādu līmeņu amatpersonas tikšanās laikā jautāja. Tad saproti, kādi ir argumenti, lai nepieteiktos. Sanāk nu jau leģendārais deputāta teiciens, «jo es tā gribēju». (Smejas.)
No sadarbības iestādēm kas tieši uzrunāja?
Izmeklēšanas iestādes, tiesas — ar ko prokuroriem ir vistiešākā sadarbība. Man kā apgabala virsprokuroram ļoti bieži bija dažādas koordinācijas sanāksmes vai pieredzes apmaiņa, apmācības, kur satiecies gan ar izmeklētājiem, gan ar operatīviem darbiniekiem, dažāda līmeņa tiesnešiem. Savulaik mums bija diezgan populāras divpusējas, trīspusējas diskusijas, kur bija iespēja iepazīt vienam otru. Acīmredzot par mani priekšstats bija radies pozitīvs, jo tāpat vien jau nevienu neuzrunā.
Ko vēlaties paveikt šajā amatā? Kas pēc pieciem gadiem būs kritēriji, lai varat pateikt, ka esat sekmīgi strādājis?
Tas ir ļoti daudzpusīgs jautājums. Bet galvenajās līnijās vēlos, lai prokurori un darbinieki iestādē justos labi, lai maksimāli varētu koncentrēties darbam. Redzētu šajā darbā jēgu, izaugsmi, iedvesmu. Lai viņi neizdegtu, lai ap iestādi nevirmotu negatīva pieskaņa. Tā jau šis darbs ir ļoti grūts, sarežģīts, mēs nesaskaramies ar pozitīvām lietām, jo kāda ielikšana cietumā nav nekas pozitīvs. Tas ir rezultāts, sods un taisnīgums, bet personīgi jau nekāds prieks par to nav.
Man ir pieredze ar apgabala prokuratūru. Jā, mēs arī citreiz tur sanīkstam, ir grūts darbs, bet tomēr ir jūtams komandas darbs, ka viens par otru iestājas un bez savtīgām interesēm dara darbu. Saredzu, ka prokuratūrai tas ir nepieciešams kopumā. Mana stiprā puse — nekad neesmu strādājis augstākajā vadībā. Esmu nācis no apakšas, no rajona līmeņa, gan kā prokurors pastrādājis, gan kā virsprokurors. Apgabala prokuratūru vadīju jau astoto gadu un redzu bildi kopumā, kāda ir reālā dzīve, nevis tikai no augšas. Gribu ienest vienotības sajūtu, ka mēs darām vienu darbu, ka nevis konkurējam vai radām darbu viens otram, bet ar pamatuzdevumu kopīgi tiekam galā. Cik, kuram ir pieredze, no tā arī atšķiras darba uzdevumu sarežģītības līmenis.
Tas ir viens, personāla vadība, iestādes pārvaldības procesi, kur negribu kritizēt, bet es tos redzu savādāk. Arī jūtu, ka smagnēji iet. Daudz kur netika ņemtas vērā prokuroru ikdienas vajadzības — lai tas atvieglotu dzīvi, nevis piesātinātu ar birokrātiskām lietām, no kā vispār būtu maksimāli jāatsakās.
Otrs ir valsts drošības jautājums, kas ir aizkavējies prokuratūras izpratnē noteikti. Mums šobrīd ir ļoti sadrumstalota atbildība –– rajona līmenis, apgabals, Ģenerālprokuratūras struktūrvienības. Nav tāda centralizēta spēka, kur ir atlasīti cilvēki, kas jau uzkrājuši pieredzi, arī specifiskas apmācības apguvuši, kuri var koncentrēties tieši tādām lietām, kas ir izšķiroši svarīgas, kur rezultātam jābūt pēc iespējas ātram.
Varat detalizētāk pastāstīt par struktūrvienību, ko plānojat izveidot, lai apkarotu tieši noziegumus, kas apdraud valsts drošību?
Šeit neko netaisos vienpersoniski izlemt, jo prokuratūra ir komanda. Mums ir ģenerālprokurora padome, kur visus būtiskos jautājumus izvērtē. Ir arī kolēģi Ģenerālprokuratūrā, kas ir pieredzējušāki par mani, un, iespējams, ir vēl kāds risinājums. Saredzu, ka būtu nepieciešams atsevišķs departaments Ģenerālprokuratūrā, kas specializētos tieši lietās, kas skar valsts drošību.
Bet neņemos simtprocentīgi pateikt šobrīd, ka tā būs, jo iespējams, kaut ko neredzu, neizprotu un ir kādi šķēršļi tam. Viens no jautājumiem, kādu tas radītu ekomonisko efektu, jo tas tomēr prasa papildu štata vietas. Lai gan otro dienu esmu ģenerālprokurors, neesmu ticis vēl līdz tam, cik un kur mums ir brīvas štata vietas.
Bet tas ir nozīmīgs jautājums, jo diskusijas gan nacionāla mēroga, gan starpvalstu līmenī ir par un ap drošību. Nu tad mums jābūt adekvātam risinājumam, darba organizācijai. Man jau ir ieplānota tikšanās ar drošības iestāžu pārstāvjiem. Man ir svarīgi, kā viņi redz no savām pozīcijām, kā prokuratūra varētu efektīvāk iekļauties, jo katrs joprojām dzīvo ar savu informāciju, bet tā netiek salikta kopā. Mums ir Noziedzības novēršanas padome, kuru vada premjere, bet tur ir vairāk politikas plānošana, prioritāšu noteikšana. Skatāmies, kā mēs varam, piemēram, līdzīgi kā nupat Polijā bija pieredze — sabotāžas akti uz dzelzceļa līnijas
Saredzu, ka jānāk kopā prokuratūrai, drošības dienesta pārstāvjiem, Valsts policijas ekspertiem, jāliek šī informācija vienuviet un jāsaprot, kā ar to cīnāmies. Jo nav jau stāsts tikai par kriminālprocesa izmeklēšanu. Ir lietas, kur ir preventīvi jāstrādā un vajadzīgs arī prokurora redzējums. Tostarp prokurors uzrauga arī operatīvo darbību. Tātad arī šajā līmenī, kad vēl kriminālprocesa nav, varam jau izdarīt secinājumus. Manuprāt, valsts drošībā mēs nevaram atļauties tikai konstatēt, ka ir noticis noziegums un to izmeklējam, saucam vainīgo pie atbildības. Līdz ar to tā ir vienota sadarbības platforma, kas Latvijā līdz šim nav bijusi un šī struktūrvienība uzņemtos šīs nozīmīgās funkcijas īstenošanu dzīvē. Tas pavisam citu jēgu piešķir prokuratūras darbībai šajā jomā.
Vēl pie prioritātēm gribu minēt atbalsta personālu. Citi ir varbūt vēl tādā pilotprojektā, bet mēs attīstām, ieviešam dažādus amatus, lai prokurors var tiešām strādāt ar lietām un nedarīt tehnisku darbu. No prokuroru ikdienas redzam, ka ir nepieciešama cita pieeja, jo joprojām prokurori ir nodarbināti ar virkni tehnisku blakuslietu, kam nevajadzētu tā būt.
Kādu risinājumu redzat?
Atbalsta personāls. Jābūt vienotai pieejai. Šobrīd ir pašdarbība. Vienā struktūrvienībā tiek tā organizēts, citā savādāk. Kas attiecas uz prokurora palīgiem, neredzu nepieciešamību izmētāt viņus pa dažādām struktūrvienībām. Būtu veidojams birojs, lai šo darbu organizētu ātrāk un noslodze būtu vienādāka. Tā ir gan darba organizācija, gan nonākšana pie tā, lai tiešām prokurors var lasīt lietu, vērtēt pierādījumus, gatavoties tiesai, nevis skatīties, kas viņam sistēmā, kurā brīdī, kādi dati jāievada, vai reģistrēt dokumentus.
Par personāla jautājumu savā koncepcijā esat norādījis, ka situāciju prokuratūrā raksturo personāla krīze un profesionāla izdegšana. Kas ir novedis pie šādas situācijas un kā to risināsiet?
Jautājums ļoti smags. Arī man kā vadītājam ir bijuši tādi brīži, kad domā, kā risināt un nevari ignorēt situāciju un mierīgi ar to sadzīvot. Parādījās arī manā kolektīvā cilvēki, kuri vienkārši pasaka, ka nav darbspējīgi. Ja var, aiziet izdienas pensijā. Bet ir arī gados jaunāki, kuriem vēl tālu līdz jebkādai pensijai un jūtams motivācijas trūkums, darba kvalitāte krītas, sēž pie vienas lietas piecreiz ilgāk, nekā būtu nepieciešams, un jūti, ka nav ar viņu kaut kas kārtībā. Protams, kā vadītājs to redzu, pārrunāju. Saproti, ka tā nevar turpināties.
Var jau teikt, ka virsprokurors ir par visu atbildīgs — var iet sist katram uz pleca un motivēt, un ar to viss ir atrisināts. Bet prokuratūrai kā hierarhiskai iestādei ļoti svarīgs ir vadītāja tēls, komunikācija, vārdu izvēle, motivēšana, degsme par savu iestādi, ka tu redzi, ka viņš iestājas par saviem kolēģiem, pat ja ir kaut kas nogājis greizi. Reti prokuroru darbā ir nolaidīga rīcība vai vienaldzība. Lielākoties tā ir pārslodze, kļūdas prioritāšu noteikšanā vai par daudz kāds ir uzņēmies. To saku, nevis lai noveltu vainu no sevis, bet, runājot ar kolēģiem, kas ir nonākuši, viņu stāsts nav par to, ka viņi strādā šajā struktūrvienībā un šeit ir izdeguši. Viņiem nepatīk prokuratūra kā tāda vairs. Viņi nāk uz darbu ar nepatiku. Visos laikos prokuroru darbs ir bijis sarežģīts. Mēs ejam, tiekamies ar cilvēkiem, kas pārkāpuši likumu. Viņi nav apmierināti ar to, ka mēs ceļam apsūdzību. Tiesas procesos ir bijuši no draudiem līdz visādām skaļām diskusijām ar advokātiem, ir attaisnojoši spriedumi. Tas viss ir pieredzēts un prokurori ar to pietiekami labi tiek galā.
Bet tā iekšējā sajūta, ka nejūti vairs jēgu tam, ko dari, jo kritika publiski izskan. Tur reizēm vajag ļoti maz, lai cilvēkam būtu pēdējais piliens, ka zūd cerība. Arī tas, ka nav saprotams, uz kurieni tad mēs ejam, kas ir mūsu misija? Par ko mēs iestājamies? Tāds smogs nogulsnējās pēdējos gados.
Pieņemu, kaut kādu lomu spēlē arī kovida laiks. Tas visu dzīvēs ieviesa izmaiņas. Viss sasummējās un nonāca līdz tam, ka mums ir jāsāk runāt par to, ka ir psihologs vajadzīgs iestādē, ka cilvēki ņem darba nespējas lapas uz ilgstošu laiku. Arvien vairāk sūdzību ienāca.
Man kā virsprokuroram ir ļoti maz opciju. Nevaru aiziet, prezentēt iestādi visaugstākajā līmenī un veidot iekšējo kultūru patīkamu. Es arī biju tikai šīs sistēmas dalībnieks, pie tam vidū nosacīti starp rajonu, Ģenerālprokuratūru un apgabalu. Es teiktu, ka visnepateicīgākā vieta, bet no pieredzes vislabākā, jo tu redzi uz visām pusēm, kas notiek. Jā, augsts amats apgabals, bet, ja mēs runājam par motivāciju un iestādes tēlu, tu vari no biksēm izlēkt, bet nevari kopējo sajūtu radīt iedvesmojošu.
Tas ir ģenerālprokurora uzdevums.
Jā, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc kandidēju. Citādi saprotu attieksmi pret cilvēkiem, komunikāciju, iedrošināšanu, kaut vai uzmundrinājumu. Tas, cik esmu šajos divarpus mēnešos saņēmis atzinīgus vārdus, joprojām saņemu. Vēl neesmu paspējis izlasīt visus e-pastus, apsveikumus un laba vēlējumus. Tas norāda, ka tas ir pietrūcis.
Vai pats arī esat kādā brīdī sajutis izsīkumu un vēlējies atstāt prokuratūru?
Jā, man bija nopietnas pārdomas, kad [2023. gadā] beidzās apgabala prokuratūrā pirmais piecu gadu termiņš. Tobrīd pirmo reizi kā vadītājs biju visu termiņu nostrādājis. Līdz tam rajonā pēc trijiem gadiem tiku pārcelts darbā citā struktūrvienībā. Man ir raksturīgi, ka man patīk jauni izaicinājumi, nepatīk ieslīgšana rutīnā un vienkārši konveijera darbs. Man patīk, ka ir jārisina, jāmeklē, kā labāk un, galvenais, vienkāršāk visu padarīt. Pabeidzot šo termiņu, lai gan kopumā man nebija nekādi šķēršļi vai indikācijas, ka mans darbs neapmierina kolektīvu vai vadību, es labu brīdi domāju, vai gribu uz vēl vienu termiņu pieteikties. Mani uzrunāja arī iet uz apgabaltiesu par tiesnesi.
Labu brīdi apdomāju, skatījos arī citu iestāžu konkursu virzienā. Acīmredzot man to vajadzēja sevī pārdomāt. Tad man bija saruna ar Ģenerālprokuratūras departamentu vadītājiem, jo ģenerālprokurora viedoklis vai nu bija pašsaprotams, ka es kandidēšu, bet personīgi viņš ar mani nerunāja par to. Bet departamentu virsprokurori apmēram tā –– kas notiek, ko tu vēl vispār domā? Pieteicos kā vienīgais kandidāts un tā arī paliku. Bet pārdomās es biju, jo bija kovids beidzies un visi procesi bija tādi, kā nu bija. Vienu brīdi bija grūti atrast sevī motivāciju. Tas, ka tu vienu termiņu esi nostrādājis un ir jābūt kaut kam jaunam nākamajā termiņā, nevis vienkārši turpināt to pašu. Bet ko darīt tālāk?
Iespējams, paliku tāpēc, ka atradu uz savu galvu, ar ko nodarboties. Saredzēju nepieciešamību nākt ar iniciatīvu veikt būtisku reformu, kuru es, atšķirībā no daudzām citām, uzskatu par ļoti veiksmīgu — apvienot Rīgā specializēto prokuratūru, kas bija Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētā prokuratūra, ar Rīgas tiesas apgabala prokuratūru.
Lai gan tur arī bija daudzi skeptiķi, un es zinu, ka arī kolēģi no specializētās prokuratūras to jūtīgi uztvēra. Bet šī prokuratūra vēsturiski jau pirms Stukāna vadīšanas bija mūžīgi tādā nepateicīgā situācijā, mūžīgi pārmetumi, kritika, trūkumi darbā, tur nevarēja brīvi justies un strādāt. Neapšaubāmi brīžiem arī ģenerālprokurora retorika, ka to vajag likvidēt, tur neko nedara un rezultāti nekādi. Kādreiz pats strādāju un zinu, ka varbūt statistikas ziņā tur nevar palepoties ar baigiem rādītājiem, bet tās ir ļoti specifiskas lietas, kur varbūt viena otra ir vienīgā Latvijas vēsturē un tāpēc ne jau tie prokurori ir vainīgi pie tā. Viņi jau neizvēlas nosaukumu un kas tur būs dienas kārtībā.
Saskatīju, ka ir iespēja Rīgā veidot vienu apgabala līmeņa prokuratūru. Tādējādi nedaudz arī izlīdzinājām slodzi, ļāvām šiem prokuroriem sajusties droši, jo teritoriālo apgabalu prokuratūru vismaz Rīgā, nu es nezinu, kam jānotiek, lai likvidētu. Līdz ar to viņi varēja uzelpot, viņiem nebija spiediens, ka rīt varbūt šīs struktūrvienības nebūs un kas notiks ar mums tālāk?
Man tas bija jauns izaicinājums saliedēt divus pieredzējušu prokuroru kolektīvus, kas nav vienkārši, un izveidot labu komandu. Tas nebija uzreiz, bet šobrīd varam teikt, ka esam ļoti spēcīga komanda. Neviens nešķiro organizētie un parastie, mēs visi ejam kopā, darām, palīdzam viens otram. Pieredze ir, dažādu lietu kategorijas ir ļoti atšķirīgas. Šeit akumulējas spējīgākie, daudzpusīgākie prokurori, kuri nebaidās darba un tiek galā ar lietām, ko kādreiz pat nevarēja iedomāties, ka vispār tādas būs, un pilnīgi dažādās jomās. Es teiktu, tāda prokuratūras esence. Tiešām plašs, visa Krimināllikuma ietvaros noziedzīgu nodarījumu spektrs un šis kolektīvs ar to ir spējīgs tikt galā.
Kā skaidrojat to, ka tieši pērn darbu prokuratūrā atstāja rekordliels skaits prokuroru — 57. Iepriekšējos divos gados kopā aizgāja 34.
Lielākais vairums, 45 aizgāja izdienas pensijā. Tas noteikti saistāms ar paaudžu nomaiņu. Tātad lielākā daļa aiziet, sasniedzot 50 gadus vai drīz pēc tam. Acīmredzot neredzēja izaugsmes iespējas. Prokurori ir ambiciozi, viņi nav ar mieru visu dzīvi strādāt rajona līmeņa prokuratūrā atšķirībā no tiesnešiem, kur tiesnesis ir jau augstākais tieslietu amats.
Mēs redzam, visvairāk piesakās uz Ģenerālprokuratūras prokuroru vietām. Tātad viņos ir vēlme augt. Liela daļa no tiem, kas aiziet pensijā, aiziet, jo viņiem nav ko piedāvāt. Viņš ir strādājis pamatā visu laiku vienā struktūrvienībā. Iet gadi, nekas nemainās, kaut kad acīmredzot nav bijis novērtēts ar paaugstinājumu. Šobrīd vispār ilgu laiku nekādu iespēju nebija vai bija tuvu nullei. Kas tad mainīsies vēl pēc pāris gadiem? Periodiski sākās arī diskusija par izdienas pensijām. Nu tad, lai būtu miers, izvēlas aiziet izdienas pensijā. Es arī vienā brīdī vairs necentos atrunāt, jo mana pieredze bija, ka tie pāris cilvēki, kurus man izdevās atrunāt, jau ar vienu kāju bija soli spēruši un vairs nebija tik motivēti sevi nodarbināt ar sarežģītām lietām vai ko sevī vēl attīstīt. Un tad nevari rēķināties ar viņu par visiem simts procentiem. Un nevar arī paļauties, ka viņš pie pirmā sarežģījuma neuzraksta iesniegumu un iet prom. Tas nav godīgi pret citiem un arī pret pašu cilvēku, kas lēmumu jau ir pieņēmis galvā. Tāpēc vienā brīdī vairs neatrunāju. Loģiski, ka pārrunāju un noskaidroju, kapēc.
Ko viņi atbildēja?
Lielākai daļai nebija vairs patikas pret darbu. Nejūt arī prestižu prokurora amatam, neredz izaugsmi, tāpēc izvēlas saņemt izdienas pensiju un kaut kur citur piestrādāt un finansiālā ziņā rezultātā nezaudēt neko.
No šā gada jūlijā amatā esošajiem prokuroriem 42% jau ir 20 un vairāk gadu izdienas stāžs. Tātad tuvākajos gados prokuroru skaits vēl var ievērojami mazināties. Cik nopietna problēma prokuroru trūkums ir jau šobrīd?
Šobrīd nejūtu šādu problēmu. Ja nepiepildīsies kāds ļauns scenārijs saistībā ar izdienas pensijām, kur debates Saeimas komisijās turpinās, no tā būs ļoti daudz kas atkarīgs. Ja kāds sajutīs, ka var skart, viņš nepaļausies uz iespējamām Satversmes tiesas tiesvedībām vai grozījumiem, izvēlēsies dzīvot mierīgi un aizies izdienas pensijā. Tāpēc var būt tāds vilnis un tādam noteikti mēs neesam gatavi, jo aiziet pieredzējušākie prokurori.
Šobrīd kritiskākā situācija ir Ģenerālprokuratūrā, kurā vienu paņemam, divi aiziet prom apmēram. Tur jau es redzu problēmas.
Tas būs viens no uzdevumiem, uzsākot darbu ar personālu — saprast, cik kur esam, kādas ir tās funkcijas, kur varam ieekonomēt, cik ir vajadzīgi prokurori. Ģenerālprokuratūrā ir jābūt pieredzējušiem, spēcīgiem prokuroriem, kas ir motivēti strādāt tiešām ar sarežģītiem jautājumiem un nodot pieredzi. Ja tur vēl iet kāds izdienas pensijā, tad tas ir risks.
Kas attiecas uz rajonu līmeni, jauno paaudzi, es redzu, ka pirms gadiem pieciem bija izteikti sliktāk, sarežģītākiem darba uzdevumiem viņi nebija gatavi. Viņi varēja tekošās lietas atstrādāt, izmeklēt, bet ja man bija jāizraugās pāris stažieri apgabala prokuratūrā, man bija problēmas atrast pat Rīgā, kur rajonā strādā līdz 150 prokurori.
Šobrīd situācija ir mainījusies. Tā paaudze, kas pirms pieciem un vairāk gadiem uzsāka darba gaitas, ir nobrieduši. Ļoti liels prieks. Nupat pieci jauni prokurori sāka strādāt un sestais nāks stažēties. Visu cieņu, gan zināšanas, drosme, spēja ātri noorientēties. Nākamajai paaudzei ir arī pluss, ka viņi ļoti labi jūtas visos starptautiskos forumos. Zina angļu valodu, ir gatavi braukt komandējumos, piedalīties noziedzības apkarošanas tīklos, apmācību pieredzes braucienos. Viņi no tā iegūst. Nedaudz atvelk elpu, redz, kā citur notiek, dalās ar idejām. Redzu, ka nākamā šo piecu gadu paaudze kļūst kvalitatīvāki. Ir no kā izvēlēties.
Būtu vēl jāpārdomā, kāds ir darbā pieņemšanas process, jo šobrīd mums pa vairākām durvīm var ienākt prokuratūrā. Man liekas, tas nav īsti pareizi. Viens ceļš ir caur vecāko prokurora palīgu. Tātad cilvēks, kuram faktiski ir tāda izglītība, lai varētu kandidēt uz prokurora amatu, viņš pastrādā kādu laiku un tad iet stažēties par prokuroru. Mums jau ir bijis struktūrvienībā, ka apmēram viņa kursabiedrs, kas zināšanu līmenī ir tāds pats, kandidē uz prokuroru, bet viņa kursabiedrs ir vecākais prokurora palīgs. Tā nav godīga situācija, jo šim palīgam procedūra līdz prokurora amatam ir laikietilpīgāka.
Kas būtu jāmaina?
Uzskatu, ka mums būtu jānonāk līdz vienam atlases principam. Tas ir viens. Otrs, būtu uzsvars jāliek uz mentora institūtu.
To rāda pieredze. Stažēšanās mums ir maksimāli četri mēneši. Pēc tam, kad prokurors nokārto eksāmenus, nodot zvērestu, problēmas tikai sākas. Atšķirība ir tā, ka tagad viņam ir jāliek savs paraksts apakšā, nevis jāgatavo projekti. Viņam ir jāiet uz tiesu, jāprasa sods, jāvērtē pierādījumi un jāgūst pārliecība, ka vaina ir pierādīta. Ne visiem tas padodas. Ir ļoti daudz jaunu tehnisku un praktisku jautājumu, kur kaut kas stažēšanās laikā ir paslīdējis garām un nevar visu atrisināt amatā augstāks prokurors vai virsprokurors. Ir vajadzīgs apmācīts, sagatavots mentors, kurš faktiski uzņemas tēva vai mātes lomu un paskatās ar vienu aci, lai sākumposmā neizveidotos nepareizas lietas vai trūkumi jaunā prokurora stājā, darba organizācijā un visādi citādi.
Kā kopumā prokuratūrai sokas ar jauno prokuroru piesaisti? Pērn amatā iecelti 16, pirms diviem gadiem astoņi — krietni mazāk, nekā no amata aiziet.
Tikko noslēdzās konkurss, neesmu vēl informēts, kādi ir rezultāti. Kandidāti piesakās. Mums bija prokuratūras 35 gadu jubilejas nedēļa, kur kolēģi ļoti veiksmīgi, kvalitatīvi universitātēs uzrunāja topošos juristus. No atskaņām esmu dzirdējis, ka ir pastiprināta interese gan par palīga institūtu, gan kandidēšanu uz prokurora amatu.
Nevaram iet to ceļu, ka tiecamies aizpildīt visas brīvās štata vietas, jo tādu ir daudz. Mums uz kvalitāti jāskatās. Katrs nevar būt prokurors. No 57, kas pērn aizgāja no darba prokuratūrā, 12 vienkārši aizgāja. Redzam, ka viņš mokās, tas neatbilst viņa dzīves izpratnei, stājai, principiem.
Prokurors, tā ir misijas apziņa, prasa bargu un skarbu raksturu, nevis mīkstčaulību, jo tas nav vienkārši — aiziet uz tiesu un paprasīt mūža ieslodzījumu. Nav tā, ka tu baigi to izbaudi, bet tev ar to ir jātiek galā.
Tāpēc piesaistām ik pa laikam psihologu. Lai gan, manuprāt, tik īsā sarunā nevar izvērtēt personības īpatnības un atbilstību prokurora amatam. Mums ir nopietnāk jāpiestrādā tieši atlasē, lai nevis kvantitatīvi, bet kvalitatīvi no juristu vidus spēcīgākos atrastu. Tad arī varēsim runāt par to, cik prokurori ir vajadzīgi Latvijā, vai varam kaut ko pārveidot, vairāk pieņemt palīgus, jo prokuroru skaits arī ir ļoti bīstams jautājums. Tas vienmēr ir bijis ap ko spēlējas, arī pārmet, ka esam par daudz, salīdzinot ar citām valstīm. Nevienā citā valstī prokuratūrai nav tik daudz funkciju un katra ir ļoti specifiska, kur jāapgūst zināšanas, pieredze. Nevar katrs ar visu nodarboties.
Otrs — kā mainās noziedzība? Mēs pirms brīža par sankciju pārkāpumiem vispār neko nezinājām. Tagad ir simtiem šādu lietu. Ja tagad samazinām simts prokuroru štata vietas un pēkšņi mums ir uzliesmojums. Jau tagad redzam, pieaug agresija uz ielām, parādās atkal laupīšanas, mantas bojāšanas, kautiņi. Tātad kaut kas mainās sabiedrības ikdienā, neapmierinātība aug. Prokurorus nevar tā no rezerves izsaukt. Valsts noteikti nezaudē no tā, ka prokurori ir varbūt kādos rādītājos par daudz, to nevar samērīt ar citām valstīm. Katrā ir savas īpatnības. Piemēram, Vācijā vienam prokuroram ir pieci palīgi, mums uz pieciem ir viens. Tad kā mēs varam mērīt, kāda ir noslodze prokuroram? Tās ir nesalīdzināmas lietas.
Skaļš skandāls šogad izvērtās ar pieredzējušās prokurores Viorikas Jirgenas trauksmes cēlēja ziņojumu par ģenerālprokurora Stukāna pārkāpumiem, viņa arī nolēmusi atstāt amatu. Kāds ir jūsu vērtējums — vai ģenerālprokurors rīkojās tikai neētiski vai tomēr jau nelikumīgi?
Nevaru pilnīgi objektīvi kā prokurors to izvērtēt, jo nebiju nevienā no šīm sanāksmēm. Varu izdarīt secinājumus tikai no savas pieredzes, kāda man ir bijusi komunikācija, kolēģi, kas ir saskārušies ar konkrētu rīcību — viena no problēmām bija tieši komunikācija. Mēs jau varam kritizēt un juristu aprindās kritika ir normāla parādība, bet kā tas notiek un kurā brīdī? Ja redzi, ka cilvēks tā jau knapi turas, varbūt izvēlies citu brīdi, nevis — es pateicu visu, ko domāju, un lai viņš tagad ar to sadzīvo.
Es teiktu, ka šeit sadūrās arī abu pušu kaut kādas personiskās lietas. Viorika bija pierezējusi prokurore un noteikti nav tā, kas normāli uztvers, ja kāds pakritizē vai ir atšķirīgs viedoklis. Ne visi pieredzējuši prokurori ir gatavi ieklausīties citā viedoklī. Manuprāt, tur nesalikās kopā viss tā kā būtu normāli jākomunicē — cieņpilni, argumentēti, vairāk katrs ieņēma savu pozīciju. Ar Vioriku pats neesmu runājis, bet pieņemu, ka sakrājies bija, jo viņa ar smagām lietām strādāja. Tas mikroklimats, īpaši jau Kalpaka bulvārī [Ģenerālprokuratūras ēka] jūtams. No Aspazijas bulvāra [Rīgas un specializēto prokuratūru ēkas] viens otrs pat atteicās konkursos piedalīties, jo negribēja nonākt Kalpaka bulvārī. Neaprunāju, nezinu vēl, kā man tas viss izdosies. Es jau varu celt sapņu pilis, bet varbūt viss būs tik traki, kad varēs nākamais kandidāts mani vienkārši nolīdzināt. Bet līdz šim neesmu tā strādājis un redzu, ka tas nav pareizi. Jābūt koleģiāli zolīdai diskusijai. Šeit droši vien Viorikai tas viss tik daudz sakrita, ka viņa izvēlējās šādu soli spert, kas prokuratūrai nav tipiski.
Esat minējis, ka rajona līmeņa prokurori ir jāatslogo no sarežģītām lietām, jo viņi «nevelk». Kur redzat problēmu?
Negribu noniecināt rajona prokurorus. Vienkārši pašreizējā darba organizācija, ka visas lietas rajons uzrauga un tālāk īsteno… Mēs Rīgā nekad to neizpildījām, pa kluso tāpat ņēmām lietas apgabalā, jo sapratām, ka tur vienkārši viss tad nogrims. Mēs arī normāli komunicējam ar rajona virsprokuroriem un prokuroriem, viņi paši arī citreiz saka — šis ir par traku, nāciet palīgā.
Neesmu strādājis ārpus Rīgas. Būs ļoti interesanti iepazīt arī reģionālās struktūrvienības, jo katrā reģionā ir atšķirīga situācija. Bet, runājot par Rīgu, rajona prokurora ikdiena ar tādām standartveida lietām ir tik piepildīta, ka viņš nekad neatradīs laiku izlasīt desmit un vairāku sējumu lietu, kur vēl pie tam nav viss pašsaprotams, kur vispār ir jāvērtē, vai ir noziegums noticis, pierādījumi jāizvērtē, jāizdomā, ko ar to lietu iesākt. Ja tādas ir trīs lietas, pilnīgi noteikti un cilvēciski dabīgi ir, ka viņš šīs sarežģītās lietas aizmirsīs un strādās ar saprotamām lietām, kur ir nozagts, aplaupīts, sakāvušies. Standarta lietas, kurās ir rezultāts un līdz ar to arī gandarījums.
Ko darīt?
Mēs jau vēsturiski esam pārskatījuši un skaidrs, ka daudz lietas jau iepriekš varēja deleģēt rajoniem un viņi lieliski ar to tiek galā. Tomēr mans piedāvājums ir sarežģītās, apjomīgās lietas orientēt uz apgabala prokuratūru un Ģenerālprokuratūru. Ģenerālprokuratūrā, manuprāt, ir vairāk jānodarbojas tieši ar kriminālprocesu, nevis sūdzību izskatīšanu un metodiku. Pēc sevis varu pateikt, jo ilgāk esi iesaistīts administratīvā darbā, jo prokurora spējas un pieredze zūd, vairs nav tā domāšana. Tāpēc prokurors, kas ir pieredzē vairāk sasniedzis, ar sarežģītākiem uzdevumiem nodarbojas. Tā tas strādā visur, ne tikai pie mums.
Stukāna laikā tika reorganizēta Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļa, kura nodarbojās ar skaļo un smago amatpersonu un korupcijas noziegumu izmeklēšanu, un izveidota zemākā — rajona līmeņa specializētā prokuratūra. Vai šis lēmums bija pareizs?
Stukāns izveidoja šo specializēto struktūrvienību rajona līmenī, bet paralēli darbojās arī Ģenerālprokuratūrā Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļa. Es teiktu, ka šī nodaļa dabiskā veidā pašlikvidējās, jo laika gaitā prokurori to pameta. Daļa aizgāja izdienas pensijā, Māris Leja kļuva par senatoru Augstākajā tiesā. Līdz ar to gandrīz neviens nepalika un šādas nodaļas uzturēšana vairs nebija lietderīga. Turklāt Stukāna vērtējumā rajona specializētā prokuratūra ļoti labi tiek galā ar jebkādas sarežģītības lietām.
Bet vai tas ir loģiski? Iepriekš atzināt, ka rajona līmeņa prokurori tomēr nav tik spējīgi strādāt ar šādām sarežģītām, apjomīgām lietām.
Ir atšķirība, jo šī prokuratūra nenodarbojas ar visām pārējām parastajām lietām, tikai speciālajām. Bet skaidrs, ka tas nav godīgi un ir liels risks, ka jaunu kolēģi, kurš vēl nav uzkrājis savu pieredzi, mugurkaulu, uzreiz iemetam tādā elles ratā, kur pretī ir amatpersonas, advokāti. Katra lieta var būt unikāla un izšķirošs ir katrs sīkums. Tas ir ļoti riskanti.
Nesen tiesai nodotā tā sauktā Kariņa lidojumu lieta atrodas tieši šīs jaunizveidotās Noziedzīgu nodarījumu valsts institūciju dienestā izmeklēšanas prokuratūrā. Kopš lieta atrodas šajā prokuratūrā, tajā nomainīti jau divi prokurori, no kuriem pēdējais amatā ir tikai gadu un pāris mēnešus. Nav riskanta situācija?
Jā, šī lieta sākotnēji bija Ģenerālprokuratūrā un beigās iznāca, ka rajona prokuroram tā ir jāatrisina, jo nespēja nonākt pie vienota redzējuma. Tas nebija īsti pareizi. Bet, cik esmu sekojis līdzi, manuprāt, šis prokurors ļoti labi tika galā. Viņam arī bija pastāvīgs atbalsts no amatā augstāka prokurora. Mans vietnieks regulāri ar viņiem bija saziņā un mēs nepieļāvām risku, ka cieš kvalitāte vai nepietiekami izvērtējam pierādījumus un kļūdas pieļaujam.
Tur šis prokurors, neskatoties uz savu pieredzi, tika galā. Pieredzējušāks kolēģis, iespējams, daudz ātrāk, vienkāršāk un saprotamāk to izdarītu. Jaunais kolēģis ar savu entuziasmu un skatījumu, ļoti gudrs, inteliģents prokurors, viņam arī padodas šādu lietu risināšana, bet jautājums, cik tas no viņa daudz prasīja. Arī visa uzmanība tiesā. Nedod Dievs, ja nonāks līdz tam, kā mums ir bijis pieredzē, ka šādu lietu dēļ kolēģis, kas ir uzsācis darba gaitas, pēc pāris gadiem vienkārši aiziet no prokuratūras. Jo bija iedomājies, ka būs savādāk, nevis uzreiz viņu tādā uguns ratā iemetīs. Tiesas procesā ļoti maz ir iespēja palīdzēt.
Vai pareizi saprotu, ka šeit tad arī prasās pēc kāda risinājuma?
Noteikti. Mēs šim jautājuma arī pievērsīsimies, pirmkārt, pārrunājot ar pašu struktūrvienību. Līdz šim esmu runājis, bet ne tādās kategorijās. Jūtu, ka ir problēmas. Arī Nodokļu un muitas lietu prokuratūrā ir izteiktāk kā citur problēmas ar personāla nokomplektēšanu un pilnvērtīgu pienākumu izpildi. No pieredzes viedokļa atnāk jurists, viņš ir spējīgs, ir motivācija un prokurora stāja. Viņš strādā ar nodokļu un muitas lietām. Nākotnē grib kļūt par apgabala prokuroru, un šeit ir nepieciešamība strādāt ar organizētās noziedzības lietām vai ar valsts apdraudējuma jautājumiem. Bet rajona līmenī viņš ir redzējis ļoti šauru jomu.
Tāpēc vienmēr esmu bijis par to, ka specializētajā prokuratūrā nodarbinām kolēģus, kuri ir iepazinuši prokuratūru un arī mēs esam iepazinuši viņu stiprās, vājās puses. Viņi ir nostājušies ar abām kājām uz zemes, zina, ko darīt tiesā, kā runāt ar izmeklētāju, kā panākt, lai lieta virzītos. Tad jau var specializēties. Redzam, viens ir ļoti spējīgs kibernoziegumu jomā, tad arī virzām. Bet redzam, viņi nejūtas labi un liela daļa no šīm struktūrvienībām laužas projām. Tas nozīmē, ka nav pareizā pieeja.
Nevaru nepajautāt jūsu vērtējumu par KNAB darbu — vai korupcija mums Latvijā tiešām gājusi mazumā, vai arī likumsargi netiek uz pēdām arvien izmanīgākiem noziedzniekiem?
Ar interesi gaidu tikšanos ar KNAB vadību.
Kad plānojat tikties?
Vēl neesam laikus saskaņojuši, bet tas noteikti notiks šī gada robežās, jo tas tiešām manu un ne tikai manu interesi raisa –– kas ir mainījies? KNAB darbības sākumā regulāri dzirdējām skaļas lietas. Nav tā, ka visas izbeidza, tiesā ļoti daudz šo lietu bija un ir joprojām viena otra diemžēl atkal. Pēkšņi saskaramies, ka KNAB izmeklē, piemēram, dienestu viltojumu, es teiktu, saimnieciskus nodarījumus. Tagad saistās ar visādiem projektiem, iepirkumiem un tā tālāk. Tā īsti nav korupcija.
Man nav šobrīd atbildes, kas notiek Latvijā? Korupcijas nav vai tā ir palikusi tik sarežģīta, ka netiekam klāt? Kas pietrūkst — pieredze, zināšanas, cilvēki, kaut kādas metodes, tehniskais nodrošinājums? Nevarētu tā būt, ir viens vai otrs. Nevis jā, ir, bet nu neko.
Jums jau ir profesionāla nojausma, kur varētu būt problēma?
Es domāju, ka abas puses. Nenoliedzami, noziegumi paliek sarežģītāki un ne tikai korupcijas, visās jomās. Skaidrs, it sevišķi tie, kas ir ar izglītību un sakariem, izdomu, viņi atradīs veidus, kā rafinētāk izdarīt koruptīvās darbības, iesaistot kontus ārzemēs. Neviens jau vairs nenāk ar kurpju kasti uz domi. Tāpēc skaidrs, no vienas puses, tas ir sarežģītāk, bet tas nozīmē, ka apkarošanas līmenī netiekam līdzi, kaut kas pietrūkst. Neticu, ka Latvijā nav korupcijas. Mēs saskaramies ar virkni interesantu televīzijas sižetu, kur liekas, nu tur nevar nebūt korupcija, jo lēmumu pieņemšana nav izskaidrojama ar neko citu. Bet pierādījumu nav un izrādās, neviens, iespējams, pat nav pievērsis uzmanību un strādājis tajā virzienā.
Vai daļa no problēmas nav saistīta ar to, ka mums ar operatīvo darbību Latvijā ir ļoti švaki, trūkst darbinieku?
Tā ir vispār kritiska situācija. Protams, ik pa laikam arī Latvijā uzvirmo diskusija, vai vispār operatīvā darbība ir vajadzīga. Zinām, Igaunijā tādas nav un vēl virknē valstu nav, ir kriminālprocess un izmeklē. Mēs neesam gatavi atteikties, jo redzam, ka vesela virkne noziegumu vai tādu personu, kas ir orientētas pārkāpt likumu, to izpēte, atklāšana un novēršana nebūtu iespējama.
Operatīvā darbība jau arī ir novērst noziegumu. Kriminālprocess novērst noziegumu var tikai preventīvi, kad soda neizbēgamība kādu attur, bet operatīvā darbība ir tieši domāta tam, lai pārtrauktu, nepieļautu. Ir vesela virkne noziegumu, tostarp drošības jomā, pasūtījumu slepkavības un tā tālāk, kur bez operatīvās darbības vispār nestādos priekšā, kā varētu izskatīties izmeklēšana. Šie darbinieki visos laikos ir ar savu domāšanu un sajūtu, ar aģentu tīklu veidošanu, uzticamību, iefiltrēšanos. Es teiktu, ka visos laikos ir bijušas problēmas ar apmācību, bet tagad ir dzirdēts par atsevišķiem apmācību kursiem iekšienē vismaz Valsts policijā, kur pieredzējušākie apmāca mazāk pieredzējušos. Tas ir labi. Bet ir jābūt kādam pamatkursam, lai saprastu, vai cilvēks vispār ir uzticams. Tas viss saistās ar pielaidi valsts noslēpumam, līdz ar to — vai vispār ieguldām viņā, vai viņš saprot, kā tas strādā un arī šī specifika, ka tas vistiešākajā veidā skar cilvēktiesības un iejaukšanos privātajā dzīvē. Tātad ir jābūt ar mūsdienīgu skatījumu, kādas metodes izmanto un ko dari ar šo informāciju. Tā ir ļoti specifiska joma, kur risinājums ir vajadzīgs jau vakardien.
Vēl viens jautājums, ko pārrunāt ar sadarbības kolēģiem?
Jā, man būs plašākas iespējas arī operatīvās darbības lauciņā darboties, saprast. Prokuratūrā esam varbūt soli priekšā, jo no šī gada sākuma paplašinājām prokuroru loku, kuriem ir pielaide valsts noslēpumam un kuri uzrauga operatīvās darbības valstī. Tas ir ļoti labi, jo varam nopietnāk pievērsties un arī maksimāli samazināt operatīvo darbību ilgumu. Kad redzam, nav pamata, tad pārtraucam, nevis viss notiek mēnešiem — kā vārdā, ja nerezultējas ar noziegumu atklāšanu vai novēršanu?
Vēl viena no Stukāna laikā īstenotajām reformām — Kriminālprocesa likumā tika veikti grozījumi, būtiski samazinot virsprokuroru un vietnieku kompetenci, faktiski jūsu vārdiem, padarot par «klerkiem», kas pilda administratīvās funkcijas. Savukārt amatā augstākiem prokuroriem nodotas procesuālās funkcijas — uzraudzīt amatā zemākus prokurorus. Esat minējis, ka šī reforma radījusi nopietnu neapmierinātību. Kāda ir problēmas būtība un ko grasāties mainīt?
Jā, tas bija diezgan revolucionārs risinājums, kas arī netika izdiskutēts. Arī es kā virsprokurors tam absolūti netiku sagatavots, vienkārši nolikts fakta priekšā. Vēsturiski virsprokurors pildīja arī amatā augstāka prokurora lomu, tā kā uz diviem krēsliem sēdēja. Saistībā ar Valsts kontroles veikto revīziju 2020. gadā tika secināts, ka tas nav efektīvi, ka virsprokurors piesedz savus prokurorus, nav ieinteresēts objektīvi izvērtēt, piever acis un citreiz vispār neiedziļinās. Pamatā tas bija par sūdzību izlemšanu. Tā kā tas būtu galvenais, ar ko prokuroram kriminālprocesā jānodarbojas.
Līdz ar to dzima šī ideja vienpersoniski, ka amatā augstāks prokurors būs no nākamā līmeņa prokuratūras, proti, rajonu uzraudzīs apgabala prokurori. Tā tas aizgāja. Virsprokurori nonāca nepateicīgā pozīcijā. No vienas puses, atbild par savu padoto prokuroru darbu, kvalitāti, termiņu ievērošanu, bet tīri administratīvi atbild, jo ne kādu lēmumu var atcelt, ne īsti kādus norādījumus dot. It kā pilnvaras ir, bet instrumentu nav. Virsprokurori sajutās nenovērtēti, ka viņiem neuzticas, ka viņi nespēj tikt galā ar to, ko gadiem ir darījuši.
Praksē veidojās dubultā vadība, jo rajonā par virkni jautājumu tāpat prokurors iet pie sava virsprokurora, vienkāršākās lietās izrunā, konsultējās, tas amatā augstāks pat nezina. Savukārt citreiz, kad viņš uzzina un nepiekrīt risinājumam, tad prokurors ir tā kā pa vidu — kuram ticēt? Veidojās arī konfliktsituācijas, kad rīkoja apspriedes, tērēja laiku, lai nogludinātu visu un nonāktu pie kāda kopsaucēja.
Otra lieta — apgabala prokurori, it sevišķi Rīgā, jau vēsturiski nenodarbojās ar kriminālprocesa uzraudzību, viņi gāja uz tiesām, izskatīja sūdzības. Ir reģioni, kur apgabalā ir pieci prokurori, Rīgā ir 50. Tā ir liela atšķirība darba organizācijā un pilnvarās. Rīgā šis apgabala prokurors, kurš strādā ar sarežģītām lietām ikdienā, gatavojas tiesai un viņam pa vidu ik pa laikam ir jāskata sūdzība par zādzību nelielā apmērā. Pie viņa nāk jauns kolēģis konsultēties, vai pietiek pierādījumi lietā, kur ir 20 lapas, viņš laiku iztērē nelietderīgi. No pieredzes viedokļa tas nav slikti, jo apgabala prokurors redz arī rajona prokuratūras problēmas, citreiz varbūt kaut ko jau ir piemirsis, papēta un bagātina savu pieredzi. Bet to salāgot ir neiespējami, jo šādi prokurors tiek raustīts uz visām pusēm.
Savukārt virsprokurora loma vispār nav saprotama. Viens no prokuratūras uzdevumiem ir nodrošināt vienlīdzīgu likumu piemērošanu. Vismaz rajona prokuratūrā, ja virsprokurors ir amatā augstāks, es teiktu, 70% lietu pie viņa sanāk visi viedokļi, kļūdas par sodu praksi, par kvalifikāciju, par vienkāršotajām procesa formām. Līdz ar to vismaz savā struktūrvienībā var tiekties uz vienveidīgu praksi. Ja mēs to rajonu izmētājam pa 40 apgabalu prokuroriem, es tur varēju izdarīt, ko gribu, rīkot sanāksmes, rakstīt epastus un tabulas veidot, bet katram ir atšķirīga pieeja un ir neiespējami nonākt pie vienotās prakses.
Atkal izdiskutēsim, jo prokurori redz vislabāk. Saredzu, ka šajās 70% lietu varētu atgriezt kādreizējo kārtību, ka virsprokurors ir amatā augstāks prokurors. Savukārt tiešām tad, kad arī rajonā vai apgabalā ir kāda specifiska lieta, vai tāda lieta, kas ir piesātināta ar sūdzībām, pieteikumiem, ir ļoti daudz jāiegulda resurss vērtējot un šīs pārsūdzības kārtības izejot, jebkuru var noteikt par amatā augstāku konkrētajā kriminālprocesā.
Būs atkal jāgroza Kriminālprocesa likums.
Neizbēgami. Nav manās pilnvarās to mainīt, bet tas būtu viegli izdarāms ar attiecīgu pamatojumu. Jau tiekoties ar Saeimas frakcijām un īpaši deputātiem Juridiskajā komisijā, ieklausījās. Mans darba stils nav kaut ko mainīt mainīšanas pēc. Ieguldos tad, kad redzu, ka mēs kaut ko iegūstam, padarām vieglāku vai lietderīgāku, vai izmantojam kādu potenciālu, kas šobrīd netiek izmantots. Virsprokurori, mani ieskaitot līdz šim, mēs zaudējam prokurora iemaņas. Un tas ir visbīstamākais.
Pieminējāt tikšanās ar Saeimas deputātiem. Kādi jautājumi viņus interesēja?
Man ļoti pozitīvu iespaidu atstāja šīs tikšanās. Ļoti laba prakse. Tiešām bija bez agresijas vai intereses par kādu konkrētu kriminālprocesu. Daudz bija kopīgu jautājumu. Bija redzams, ka deputāti ir gatavojušies. Viņiem tiešām interesē, kas prokuratūrā notiek, kā redzam prestiža jautājumu. Arī Saeimai jāceļ prestižs un visām valsts iestādēm ir jācīnās par prestižu, tāpēc viņiem bija ļoti interesanti parunāties ar mani, kā viņi to risina un un kā es to redzu. Arī par skaļajām lietām, par tiesvedības termiņiem, par ārvalstu pieredzi, kā viņi varētu palīdzēt un savukārt kur es saredzu, kādi grozījumi likumos nepieciešami. Tā ka ļoti konstruktīvi, cieņpilnā gaisotnē un ar labu pēcgaršu.
Ttikāties ar gandrīz visām frakcijām?
Nacionālā apvienība vienīgā neatsaucās uz manu aicinājumu, bet, kā es pēc tam uzzināju, tā nebija ignorēšana vai nevēlēšanās. Sadzirdēju, ka apmēram — nav jēgas tērēt laiku, jo mēs tāpat esam gatavi balsot, un tas arī atspoguļojās balsojumā.
Vairākas frakcijas izrādīja interesi diskusiju turpināt. Bija arī jautājums, vai tad, kad es kļūšu par ģenerālprokuroru, nebūs tā: aizmirstiet, es vairs tur neiešu. Nē, man vienmēr ir patīkami sarunāties, uzzināt no pirmavota, reizēm arī kliedēt nepareizu priekšstatu. Jo, galu galā, mēs esam neatkarīgi, bet ir jautājumi, kuros esam atkarīgi no likumdevēja varas, izpildvaras un nevaram sēdēt savā savā pilī un lieciet mūs mierā. Esmu vērsts uz normālu komunikāciju, ja tā nav amata izmantošana, lai iegūtu informāciju vai izdarītu spiedienu. Un es domāju, ka arī neuzdrošināsies.
Mani arī interesē tiesvedību termiņi. Kāds ir jūsu redzējums — kā prokuratūra vēl var iesaistīties, lai padarītu efektīvāku tiesvedības gaitu? Piemēram, Zolitūdes Maxima lietā — par kādu taisnīgumu var runāt, ja tiesvedība joprojām nav galā 12 gadus pēc lielākās traģēdijas kopš neatkarības atjaunošanas?
Šodien ir traģēdijas gadadiena (saruna notiek 21. novembrī — red.). Tas ir traģiski, joprojām traģiski un mums rūp, ka nav rezultāta. Bet tas, ko ar kolēģiem vienmēr sajūtu, ka neesam šo cīņu zaudējuši un cīnīsimies līdz galam. Cerības raisa iepriekšējais Augstākās tiesas lēmums, kur ir doti signāli, ka iepriekšējo reizi nebija izvērtētas lietas līdz galam. Jā, nevarēsim šobrīd pierādīt vainu visām personām, jo par vairākām jau ir stājies spēkā attaisnojošs spriedums. Bet ir vēl par ko pacīnīties.
Atgriežoties pie iztiesāšanas termiņiem — ceru tiešām, ka šo jautājumu izvirzīsim dienaskārtībā, vismaz es noteikti rosināšanu.
Esmu sajutis arī, ka Augstākās tiesas priekšsēdētājs un Tieslietu padomes priekšsēdētājs Strupiša kungs savās intervijās jau ir ieskicējis, ka nākamgad tiesu sistēmas audits beigsies, kā tiek organizēts tiesu darbs, cik resursi ieguldīti un viss pārējais. Manuprāt, viņš ļoti precīzi norāda, ka tiesa ir darboties spējīga, bet nav efektīva.
Skatos ar cerību uz savu kā ģenerālprokurora darbošanos Tieslietu padomē. Varēšu ar savu pieredzi un kolēģu redzējumu dalīties, kas strādā, kas nē. Ceru uz dzirdīgām ausīm tiesā. Jo kaut ko mainīt, lai nav atkal mainīšanas pēc, bet pēc būtības, varam tikai tad, ja tiesa saprot, sadzird un ir ieinteresēta. Jo pilnīgi skaidrs, ja kāds tiešām uzskata, ka baigi labi viss ir ar normatīvo regulējumu un tiesas procesu, viņš vai nu sevi māna, vai negrib redzēt
Mums ir praktiskie piemēri par lietām, kas citās valstīs beidzas mēneša laikā, mums iet gadiem. Man jau ir vienošanās ar mūsu pārstāvi Eirojustā Dagmāru Skudru, viņiem ir plašas iespējas iegūt informāciju, normatīvo regulējumu Eiropas valstīs. Pēc divām nedēļām man ir tikšanās ar viņu. Kad es vēl braukāju uz Hāgu, mēs par šo jautājumu vienmēr pārrunājām, ka viņi no savas puses apkopos informāciju, kādi ir risinājumi, kas Latvijai ir derīgi un tad nāksim ar piedāvājumu. Pirms pāris gadiem žurnālā Jurista Vārds publicēju rakstu, minot pamatlietas, ko var izdarīt ļoti elementāri. Pieņemsim, sprieduma apjoms. Zolitūdes lietā pirmā instance pāri par tūkstoš lapām. Nu es neticu, ka kāds to pilnībā ir izlasījis. Cik tas prasīja laiku uzrakstīt un kāda beigās ir jēga tam šausmīgajam dokumentam? Ir jātiecas uz to un arī prokuroru darbs ir samazināt, cik var, informācijas apjomu. Ne jau skaidrība rodas no tā, cik mēs sējumus saveidojam, cik garu apsūdzību uzrakstām vai nocitējam spriedumā visu, ko liecinājis cilvēks vairāku gadu garumā. Vajag argumentus par labu vienam vai otram rezultātam.
Šeit ir gan darba organizācija, kā process notiek, vai mēs ejam gadiem un lemjam lūgumus tiesas sēdē, kā notiek pierādījumu pārbaude. Šī brīža situācijā faktiski prokurors ir statista lomā, viņš klausās, kā advokāts iznīcina liecinieku ar divsimts jautājumiem, kuri ir pilnīgi līdzīgi. Tas liecinieks jau kontūziju var noķert, jo vairs nesaprot, ko no viņa grib.
Prokurors var lūgt tiesu noraidīt šādus ar lietu nesaistītus jautājumus.
Jā, bet tā ir nemitīga uzmanības koncentrēšana un sanāk neveselīga cīņa, mazliet pat agresīva konfrontācija starp aizstāvību un apsūdzību. Ja vēl tiesnesis neieņem stingru nostāju, tad vienā brīdī prokurors atmet ar roku. Jebkuram apnīk 20 reizes dienā prasīt noraidīt. Tas saasina situāciju un nerada arī cieņu pret tiesu, kad atnāk un lecas viens uz otru. Liecinieks vispār domā, kāpēc mani aicinājāt, tieciet paši savstarpēji vispirms galā.
Ir, kur piestrādāt un ceru uz tiesnešu sapratni, līdzdarbošanos un tiešām beidzot uztaisīt mūsdienīgu un patīkamu procesu. Jau intervijās esmu piesaucis, ka noteikti rekomendēšu un atbalstīšu, ja būs iespēja uz ASV, Skandināviju, Vāciju braukt.
Piemērs no ASV, kur tiesāja Losandželosas vicemēru. Apjomīga korupcijas lieta, izmeklēšana bija ilgusi četrus vai piecus gadus. Iztiesāšana tiesā ar daudz lieciniekiem, materiāliem, pierādījumiem beidzās nepilna pusgada laikā. Mēs bijām procesa vidū, ar interesi klausījāmies liecinieku nopratināšanu — tiek vizuāli visiem parādīti pierādījumi, izvilkts paraksts, jautājums lieicniekam, vai uz dokumenta ir jūsu paraksts? Kas tas par dokumentu? Datora ekrānā tiek izvilkts dokuments. Patīkami skatīties. Arī kā aizstāvības un apsūdzības puse darbojas. Viņi ir gatavojušies, jautājumi ir konkrēti, jo tur nevar iedomāties miglu pūst un vienu jautājumu desmit eksemplāros pasniegt. Tur tiesa var piemērot uzreiz naudas sodu par necieņu pret tiesu vai vilcināšanu un viss beigtos ātri. Pie mums, nu tāds cirks, kā ir šobrīd brīžiem tiesās, agrāk nebija.
Kopš 2018. gada vadījāt Rīgas tiesas apgabala prokuratūru. Jūsu vadībā tika atklāta maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus lieta, kas ir viena no skaļākajām pasūtījuma slepkavības lietām Latvijas vēsturē. Esat minējis, ka šīs lietas atklāšana ir viens no tā laika jūsu profesionālajiem gandarījumiem. Uzņēmāties arī pats kopā ar prokuroru Aldi Lasmani tiesā uzturēt apsūdzību lietā. Sākotnēji piedalījāties tiesas sēdēs, bet vēlākā posmā vairs nē. Kāpēc tā?
Tā bija gan mūsu taktika, gan nepieciešama. Es uzņēmos šo sākuma pozīciju, lai prokuroru, kas pamatā šo apsūdzību uzturēja, neiemestu uzreiz tajā procesā. Jo pirmās tiesas sēdes bija lūgumi izlemt par noraidījumiem man. Līdz ar to mana klātbūtne neiedzina nevajadzīgā stresā to prokuroru, kurš tikmēr gatavojās reālajam tiesas darbam un apsūdzības uzturēšanai. Bez lielīšanās, es uzņēmu uz sevi sākuma negācijas. Noraidījumi, prasības pieteikumi tiesā un kas tikai tur nebija, pēc tam tikai sākās normāls process. Pie pierādījumu pārbaudes tur nav ko darīt zālē. Vai ir viens vai trīs, no tā nekas nemainās. Es dažas sēdes vēl aizvietoju, kad kolēģis bija prombūtnē vai citā procesā, bet pamatā sapratām, ka tas nav nepieciešams. Tāpat fonā bijām trīs prokurori, un būtiskākos jautājumus izrunājām un līdzdarbojāmies.
2023. gadā intervijā žurnālā Klubs minējāt, ka šīs lietas «sakārtošanai» savulaik tika iedalīti 10 miljoni eiro — par jebko, kas ļautu apsūdzētajiem iziet brīvībā un atbrīvoties no atbildības. Vai jūsuprāt summa joprojām aktuāla?
Neesmu pēdējā laikā informēts par visām detaļām, bet man nav ne mazāko šaubu, ka šīs personas joprojām meklē jebkādiem līdzekļiem veidu, kā viņi varētu, pirmkārt, tikt ārā no apcietinājuma. To redzam pēc pirmajām tiesas sēdēm apelācijas instancē. Atkal visi ir slimi, nevarīgi, nevar atrasties apcietinājumā. Tiek atkal iesniegti kaut kādi ārstu atzinumi un viss pārējais. Tātad viss šis pasākums ir dzīvs. Skaidrs, ja zinātu, arī nevarētu stāstīt par kaut kādiem mantiskiem risinājumiem, bet es nedomāju, ka šī tieksme, vēlme un pretestība ir apstājusies, jo spriedums vēl nav stājies spēkā. Iztiesāšana apelācijā ir tikai uzsākta un apsūdzēto vēlme tikt brīvībā ir acīmredzama.
Pēc šīs intervijas Klubā apsūdzētie Uļmans un Babenko iesūdzēja jūs un žurnāla izdevēju tiesā par goda un cieņas aizskaršanu. Attiecībā uz jums tiesa atzina, ka esat runājis kā amatpersona un pret jums šādi vērsties nav iespējams, bet pret žurnāla izdevējiem joprojām nav galīgā sprieduma. Vai paredzējāt īpašu spiedienu pret jums Bunkus lietā un kā tas ir jūs ietekmējis?
Ietekmējis nav nekādi. Esmu pietiekami biezu ādu uzaudzējis un mani nevar ietekmēt. Tas prasa, protams, lieku enerģiju, jo ir jābūt gatavam, jākoncentrējas, nedrīkst atslābt ne mirkli. Arī tādiem nestandarta risinājumiem kā šajā gadījumā, kad es uzzinu, ka divi prasības pieteikumi iesniegti pret mani. Paldies Dievam, jau kolēģi bija ar šādu pieredzi saskārušies, un man atlika tikai iesniegt savu rakstveida viedokli. Nenācās iet uz tiesu. Varēju tikai gūt apstiprinājumu, ka tas vienkārši ir veids, kā pieteikt man noraidījumu, protams, nedaudz arī izdarīt spiedienu uz mani, bet tas nenostrādāja. Patiesībā tas jau bija arī neliels spiediens uz tiesu caur šo manu noraidījumu. Tiesnesim bija jālemj, jādomā, tas ir papildu veids kā vilcināt un padarīt šo procesu sarežģītāku.
Tā bija pieredze. Visa pieredze ir vērtīga un man ir prieks, ka nekādi pārsteigumi nebija tiesā un mēs guvām kārtējo reizi šajos nolēmumos vērtīgas atziņas, ka likums mūs aizsargā un kamēr mēs darbojamies likumīgi, nevar pret mums vērsties, prasīt kaut kādas kompensācijas piedzīt. Es daru savu darbu, informēju sabiedrību, kādam tas nepatīk, un viņš mani iesūdz tiesā un piedzen kaitējumu. Nu es domāju, ka tad žurnālisti nonāktu pie tā, ka neviens nekomentētu neko.
Savulaik Lemberga lietā arī notika bezprecedenta vēršanās pret prokuroriem. Kāds ir jūsu vērtējums, cik efektīvi valsts spēj aizsargāt tos, kas tās vārdā virza apsūdzības ietekmīgiem likumpārkāpējiem?
Būtiski ir likuma grozījumi, kuri, ja nemaldos, arī jūsu pieminētās lietas sakarā radās, jo Prokuratūras likumā kādreiz tāda norma nebija. Es neredzu riskus prokuroru drošībai vai viņu neatkarības garantēšanai, jo Prokuratūras likums pietiekami skaidri šo rāmi iezīmē. Tostarp, ka prokurors ir neatkarīgs, neviens nedrīkst iejaukties prokuratūras darbībā un arī savstarpēji nedrīkst ietekmēt šo viedokli. Diskusijas, viedokļa atšķirība, tas viss ir normāli, bet nevari likt kādam pret pārliecību pieņemt lēmumu.
Ne tikai, ka tas ir likumā ierakstīts, bet arī cilvēcīgi kāds tad būs rezultāts, ja cilvēks kaut ko darīs pret savu pārliecību? Tur nekas nesanāks. Viņš aizies uz tiesu nepārliecināts. Tiesnesis, aizstāvība jūt, vai prokurors nāk ar savu pārliecību un cīnās, vai arī viņam ir vienalga, kā viss beigsies. Tā kā, manuprāt, no normatīvā viedokļa viss ir pietiekami nodrošināts, mēs baudām neatkarību. Iejaukšanos vai spiedienu es personīgi neizjūtu. Arī prokuroriem ir jāmāk sadzīvot un jāpieņem šī laikmeta iezīmes, visādi komentāri, arī reizēm naidīgi sociālajos tīklos. Bail pat iedomāties, neesmu ne Facebook, ne tviterī otro dienu bijis. (Smejas.) Droši vien, ka tur daudz ko arī nemaz nevajag lasīt. Es arī nelasu un neiesaku citiem, jo ko no tā iegūsti?
Gatavojos nākt klajā un runāt ar izmeklēšanas iestādi un arī ar speciālistiem, tajā skaitā arī žurnālistiem, par vārda brīvību, jo arī demokrātijai ir robežas un arī vārda brīvība nav nekas absolūts. Piedodiet, tas, kas notiek šobrīd, — var, vienalga par kuru amatpersonu vai kultūras darbinieku, dot virsū, kas vien ienāk prātā. Tā ir vārda brīvība? Nē, tā ir prasta lamāšanās, noķengāšana. Nevar veidot savu biznesu vai tēlu, noķengājot citus nepamatoti, aizskaroši, personiski.
Kādu jūs redzat risinājumu?
Tas ir atbildības jautājums, tikai — kā mēs to kvalificējam? Vienā otrā gadījumā saskatu Krievijas rokrakstu. Ir tāda Putina troļļu grāmata, kuru jau pirms laba laika izlasīju. Vienā otrā gadījumā, kas ir tajā pašā X platformā, es tur kā no grāmatas lasu šo taktiku, kā tur notiek. Noteikti tā būs atkal ar drošības iestādēm saruna, jo viņi zina daudz vairāk nekā jebkurš no mums. Jāsaprot, kādas ir viņu iestrādes, lai es nenāktu vēl klajā ar skaļiem paziņojumiem, kur viņi jau varbūt ar šo strādājuši, bet es par to neesmu informēts.
Bet es noteikti vērsīšos, jo, manuprāt, ir pārkāpta robeža. Ir tiesības kritizēt un paust viedokli. Bet kā tas notiek? Vai tiešām mums vairs nav nekādu ne morālu, ne ētisku normu, esam barbari, kas vienkārši viens otru aprunā, noķengā un īsti neviens par to neatbild? Es šeit neskatos personīgi, man ir dziļi vienaldzīgi tie komentāri. Bet kopumā sastopu cilvēkus un arī ir lasīti iesniegumi, kas caur mani gājuši. Cilvēkiem tas nav pieņemami, tur vienā otrā [gadījumā] jau kļūst pretīgi atrasties tajā kopienā, jo regulāri izlec kaut kāds draņķis, kas sabojā garastāvokli. Man tas nav pieņemami un es neieskatu, ka mēs kā valsts esam šajā ziņā parūpējušies par elementāru pieklājības normu ievērošanu.
Esat visu mūžu nostrādājis prokuratūrā. Kas bija jūsu dzinulis izvēloties šo profesiju?
Pilnīgi nekāds. Man nebija sapņa profesija vai mērķis kļūt par prokuroru. Esmu 90. gadu izlaidums, pabeidzu skolu 1995. gadā. Atjaunotās brīvvalsts sākums, saldie deviņdesmitie, kā mēs saucam. Biju sportisks, aktīvs man noteikti nebija eksaktā domāšana.
Ar kādu sportu nodarbojāties?
Visu iespējamo! Nekādā profesionālā līmenī, bet tajos laikos, kad gāju skolā, mēs atkarībā no gada laika spēlējām visu — ziemā slēpojām, spēlējām hokeju, vasarā basketbolu, futbolu, ar riteni braucu, skriešana, pilnīgi viss, ko tajā laikā varēja. Līdz ar to man jau bija skaidrs, ka noteikti nesaistīšu turpmāko dzīvi ar kaut kādām laboratorijām, skaitļiem.
Man padevās svešvalodas. Mācījos vidusskolā vācu valodu, un tajā laikā bija diezgan izplatīti jauniešu braucieni uz sadraudzības pilsētām. Arī Mazsalacā, kur vidusskolā mācījos, bija sadarbības pilsēta Vācijā. Mūsu klases audzinātāja bija vācu valodas skolotāja. Tāda jauna, aktīva, no Rīgas un diezgan iesaistījās šajā programmā. Tajā gadā, kad beidzu vidusskolu, sākās pieredzes apmaiņas braucieni, kad tu brauc, dzīvo ģimenē, palīdzi mājas darbos un mācies, iespējams, profesionālo arodu vai vispārējo izglītību iegūsti. Tā kā biju sevi parādījis ļoti labi rajona olimpiādē vācu valodā, man, pabeidzot vidusskolu, bija jābrauc uz Vāciju šādā apmaiņas programmā. Tajā brīdī, kad visi skatījās, kur studēs un par ko kļūs, es gatavojos braukt uz Vāciju. Bet sanāca, ka tajā gadā piedāvājumus atsūtīja tikai meitenēm, neviena ģimene negribēja redzēt pie sevis puisi. Līdz ar to mans plāns izgāzās, un tas bija jau maijs, kad tuvojās izlaidums. Un ko darīt?
Man bija viens draugs un klasesbiedrs, kurš arī nezin kāpēc nebija neko izvēlējies. Savukārt mums Policijas akadēmijā mācījās arī draugs, pāris gadus vecāks. Satikām viņu pilsētā un viņš saka: nākamnedēļ ir atvērto durvju diena Policijas akadēmijā, atbrauciet paskatīties, riktīgi labi tur ir. Mēs aizbraucām un pieteicāmies. Atkal jāpaliela sevi. Tur pieteicās, man liekas, ap 500, uzņēma laikam ap 400 un es biju top 50. Protams, visi tie deviņdesmitie, bišķiņ tās armijas tradīcijas sabojāja augstskolas garšu, bet kā čalim pēc vidusskolas vērtīgi. Man patika viss juridiskais, it sevišķi krimināltiesības.
Kad akadēmija jau tuvojās beigām, mums bija pēdējā prakse. Prokuratūrā veidojās tas, kas tagad cerams nebūs, paaudžu nomaiņa vai kaut kas ar pensijām mainījās, ļoti daudzi prokurori devās pensijā, atbrīvojās vietas un prokuratūra aicināja praksē. Es tiku Specializētajā vairāku nozaru prokuratūrā, man tur patika. Acīmredzot virsprokurore pamanīja, mani izvēlējās un tā es paliku tur. Tā 2000. gada maijā izlaidos no Policijas akadēmijas un 19. jūnijā jau biju prokurors.
Kad biju trīs gadus nostrādājis, virsprokurore savā atvaļinājumā mani, zaļu gurķi, atstāja par pienākumu izpildītāju. Man jau tad ļoti iepatikās visa tā atbildība. Lai gan biju viens no jaunākajiem, kolēģi nāca pie manis, konsultējās. Bija savstarpēja cieņa, neskatoties uz to, ka visi tur bija ilgāk par mani strādājuši.
Pēc pieciem gadiem mani uzaicināja uz Organizētās noziedzības un citu nozaru specializēto prokuratūru, kuru vadīja Dagmāra Ušča. Viņa bija ļoti ar intuīciju, juta, kurš uz ko ir spējīgs un nebaidās. Viņa mani izmētāja pa visām specializācijām, toreiz noteikti visam Krimināllikumam izgāju cauri. Bija ļoti interesantas lietas, profesionāli izaicinājumi. Kā prokurors varēju palikt tur, bet pēc 12 nostrādātiem gadiem prokurora amatā bija sajūta, ka mazliet jau sāk apnik. Un tajā laikā par rajona virsprokuroru tikt, man liekas, vispār bija neiespējamā misija, no turienes iznesa. Nebija termiņa ierobežojums nekāds.
Pieteicos uz Rīgas pilsētas Centra rajona prokuratūru, kura bija vistrakākā, tur bija problēmas ar iepriekšējo virsprokuroru un kolektīvu. Tas bija arī viens no izaicinājumiem, bet man ļoti patika un arī izdevās. Trīs gadus tur biju nostrādājis. Finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanas prokuratūrā aizturēja virsprokuroru un vēl laikam pāris prokurorus, palika šī struktūrvienība bez virsprokurora. Un tā jau tur bija traki, tur nāca visas šīs te Moneyval novērtēšanas. Tajā laikā tās vēl nebija, bet VID sāka apkopot informāciju. Tas bija 2015. gads. Kas notiek? Mēs sūtam jums lietas, jūs tur kaut ko pabeidzat, sodi nekādi, atlīdzināts nekas.
Neatceros, vai konkurss bija vai tajā laikā pat nesludināja tādus konkursus. Mani uzrunāja ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, redzot, ka centru esmu tiešām labi sakārtojis, izveidojis komandu. Mums tur tādas lietas sūtīja, ar kādām tagad Ģenerālprokuratūra vienu brīdi strādāja. Viņš deva mājienu, ja saredzu iespēju un varu ko darīt, sakārtot, vai arī to struktūrvienību likvidē. Uzrakstīju pieteikuma vēstuli un kļuvu par Finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanas prokuratūras virsprokuroru.
Situācija bija ļoti draņķīga. Daļa bija aizgājusi prom, un lietas tur stāvēja ar ilgiem termiņiem. Sadarbība ar VID, ENAP briesmīga, visi konfliktē, par kaut kādām lietām aizdomu ēna, kolektīvs vispār nav saprotams, kā vadīt. Jā, bija grūti, bet baigi labo komandu uztaisīju. Izdevās pārvilināt profesionālā ziņā no rajoniem prokurorus, kas jau ir sākuši strādāt. Vienu otru stažieri ļoti jaudīgu izdevās dabūt, dažiem bija jāaiziet, kas nebija gatavi strādāt. Tur es trīs gadus nostrādāju, tiešām sakārtoju un nebija kauns vairs par to prokuratūru, varēja ģenerālprokurors iet un mani aicināja uz ārvalstu investoru padomēm. Mēs tiešām varējām justies droši un stabili. Un tad tas Moneyval sākās. (Eiropas Padomes naudas atmazgāšanas uzraudzības komiteja Moneyval 2018. gadā sniedza ļoti kritisku ziņojumu par Latviju un valstij nācās veikt «kapitālo remontu» naudas atmazgāšanas novēršanā, lai izvairītos no iekļūšanas finansiāli neuzticamo valstu sarakstā — red.) Bet tas, neskatoties, ka Stukāns viņu piesauc, pamatā attiecas uz organizēto prokuratūru, jo finanšu prokuratūrai ir ļoti maz, ne tās nozīmīgākās lietas, kaut kādi daži mūļi, bet redzu, ka mēs jau no 2017. gada ļoti intensīvi strādājām pie tā.
Un tad kārtējā problēma Rīgas tiesas apgabalā, kur virsprokuroram beidzās termiņš. Pirmais, kas prokuratūras mājaslapā, kur sadaļa disciplinārsodi, tur pilns ar Rīgas tiesas apgabala prokuroriem. Sistemātiski kādu soda, kas jau par neko labu neliecina. Es ieskatu, ka tā ir arī virsprokurora līdzatbildība, ja nonākt līdz kāda sodīšanai. Tātad kaut ko nav redzējis vai nav parūpējies, lai kolēģis nenonāktu līdz tam. Un bija neapmierinātība. Kolektīvs bija vienkārši ārprāts tur, sašķēlies, kaut kādi individuāli viens no otra raustās, tā organizācija nebija saprotama, kurš, kāpēc un ko dara. Kaut kādas sarežģītas lietas dod rajonam, paši vieglas brīžiem izmeklē. Nu visi bija neapmierināti. Pieteicās tas virsprokurors un es domāju, kāpēc es nē?
Visi gaidīja, ka iešu vadīt Organizētās noziedzības prokuratūru, bet tur vēl strādāja iepriekšējais virsprokurors. Pieteicos konkursā uz Rīgas tiesas apgabalu un mani arī iecēla amatā. Kalnmeiers foršu novēlējumu pateica, tā kā tur tiešām mūžīgās problēmas un Ģenerālprokuratūra bija ļoti neapmierināta ar apgabala prokuroru darbu. Kalnmeiers mani stādīja kolektīvam priekšā un teica: «Nu tā, tagad jūs man pastrādāsiet.» (Smejas). Forši, atnāk, nu tagad jūs man redzēsiet velnu. Bet mēs ļoti labi sastrādājāmies. Sākām no rajona līmeņa prokuratūras sarežģītās lietas ņemt un prokurori arī sajutās novērtēti. Esmu virsprokurors bijis vairāk kā 13 gadus un nevienam neesmu disciplinārsodu piemērojis. Varu palielīties un arī saviem kolēģiem vakardien teicu: «Nedod Dievs, man tagad būs tāda pavēle jāparaksta!» Tas man būtu tāds profesionālais lauziens (smejas), jo man ļoti nepatīk un neliekas pareizi, ja nonāk līdz tam, ka prokurors vai tiesnesis ir jāsoda. Man viņi asociējas ar atbildīgiem, nobriedušiem profesionāļiem, kas zina savu darbu. Šī sadaļa šajos astoņos gados bija pilnīgi tukša apgabala prokuratūrā un es tiešām esmu gandarīts par to, ko izdevās izdarīt, un arī visus laikus pārdzīvot un ar lietām tikt galā.
Mans stāsts ir, ka var arī no mazpilsētas, absolūti ne ar ievirzi kļūt par prokuroru, kļūt par ģenerālprokuroru. Man nav neviens vieglo ceļu izvēlējis vai kaut kādi bonusi bijuši. Esmu vienkārši, kā saka, maucis pa vissarežģītāko un bedraināko ceļu. Tikai ar cieņu pret to, ka varu šo amatu ieņemt, ar mīlestību pret darbu. Un motivējis citus ar interesi to darīt, jo mūsu darbs nevar būt tehnisks. Mēs strādājam ar cilvēkiem, un katram ir jāatrod pareizais, atbilstošais risinājums, un mums kā valstij ir ļoti daudz, kur augt.
Ja paskatāmies nepilngadīgos, par ko sodām? Tas ir neprāts. Sabojājam nākamo paaudzi, radām sodāmību, jo viņš kompānijā zālīti uzpīpēja. Tagad varēšu ar citu jaudu uzņemt — pirms gada policija noignorēja mūsu viedokli, ka šīs lietas vispār nav jāsāk, jo arī ar pierādījumu iegūšanu ir problēma. Sauc pie atbildības, bet viņš varbūt būtu nākamais ģenerālprokurors. Bet tagad ir ieraksts, ka 15 gados ar marihuānu vai kādu tableti noķerts, un viss.
Ko par jūsu jauno amatu saka ģimene? Pamanīju, jums uz galda stāv bērnu zīmējumi.
Jā, meitai ir deviņi gadi, viņa mani arī audzina. (Smejas.) Tā ir mana atpūta, iespēja pabūt citā realitātē. Man arī palaimējies, ka radi un draugi nav ar mūsu jomu saistīti, nav jāsēž un jādiskutē par pierādījumiem. Protams, man prasa, kāpēc tas ir izlaists no apcietinājuma vai kad jūs to iebāzīsiet cietumā, bet tas ir tā, garām ejot. Mani ir interesanti, ka varu uzzināt neatkarīgu viedokli, kā mūs redz sabiedrība. Neizvēloties vārdus, man pasaka, pēc kā tas izskatās. Arī šajā kandidēšanas procesā ļoti vērtīgus ieteikumus un skatījumu no malas deva.
Cenšos no dzīves ņemt visu, ko var, arī ceļot, lasīt grāmatas, iet uz kultūras pasākumiem, ar meitu man patīk jebko darīt kopā.
Nu, piemēram, ko jums patīk kopā darīt?
Ejam uz koncertiem, braucam uz spēļu laukumiem. Tagad ziema būs, slēpot brauksim, atkal mācīšu viņai. Mēs ejam pastaigās, kā visi cilvēki, atkarībā no gadalaika un vēlmēm. Bet tā ir tiešām atpūta. Es nedzīvoju kopā ar meitu ikdienā, viņa ar mammu dzīvo kopā. Bet mana pastāvīgā mājas ģimene, divi pusaudži, kuriem ir pilnīgi vienalga, ka esmu ģenerālprokurors. Ja es būtu kaut kāds influencers, tad droši vien vestu draugus uz māju un rādītu, kāds izskatos. Bet viņiem tas liekas vispār kaut kāds kosmoss (Smejas).
Māte man ir mirusi, tēvs varētu teikt, ka ir šokā, jo dzīvo mazpilsētā, un tur jau viss ir tā tuvāk. Viņš aizbrauc uz veikalu un nāk klāt cilvēki un saka, kā lepojas, kāds dēls izaudzināts. Viņš ir tēva gandarījumu saņēmis un ir lepns.
Dzīvesbiedre man arī no citas jomas un viņa man tiešām ir atbalsts, eksperts un motivators ikdienā. Viņai patīk daudz ko darīt un reizēm viņa mani pavelk uz kaut ko, citreiz es viņu. Bagātinām to atpūtas laiku tā, lai ir vairāk spēka darbam un viņa tiešām ir mans atbalsts ikdienā. Tāds cilvēks katram ir vajadzīgs blakus.
Arī kolēģu atbalsts. Tas saistās tomēr ar pārliecību, ka tu to vari, ka saproti, uz ko ej, ka jūti atbalstu. Viens to nevar izdarīt. Saku, ja es nesaņemtu tos vārdus visādos veidos no kolēģiem, nebūtu tāds miers. Kā jau teicu, nedaru to sevis dēļ. Es varēju šeit palikt. Man pēc gada un diviem mēnešiem paliek 50 gadi. Mani neskar jaunā izdienas pensijas reforma, termiņš man to atļauj, es palieku vai eju pensijā un atrodu jurista darbu, kur ikmēneša ienākumi būtu lielāki noteikti. Bet es sajutu pienākumu un atbildību par kolēģiem un arī par iestādi.
Šo atbalstu jūtat no saviem Rīgas apgabala kolēģiem?
Nē, ne tikai un tas mani izbrīnīja. Bija mums prokuratūras jubilejas pasākums, kur bija no reģioniem kolēģi. Zinu vizuāli, ka tas ir prokurors, pat zinu no kura reģiona, bet nezinu vārdu, uzvārdu. Un viņš pienāk klāt un, izmantojot iespēju, grib pateikt, ka lepojas, ka ir prieks, ka ir sadzirdējis intervijās to, ko ir gaidījis gadiem. Tas tiešām ir saviļņojoši, īpaši, ja pa parasto telefonu piezvana no Latgales prokurors un stāsta, cik viņš ir priecīgs un ka gaisma ir tuneļa galā. Protams, kolēģi, tas ir arī zelts un viss pamats, tomēr priekš prokurora vislabākais novērtējums un laikam tāds saviļņojošākais bija no draugu draugiem nodota ziņa, ka viņi atkal tic taisnīgumam. Nu tas ir tāds, kas ir vajadzīgs mūsu iestādei un valstij vispār kopumā.
Noslēgumā, vai ir kas tāds, ko mācāties no priekšgājējiem ģenerālprokurora amatā — gan sekmes, gan kļūdas? Ja būtu iespēja pavaicāt padomu, kam un ko jūs gribētu pavaicāt?
Pilnīgi noteikti zinu, ka, neskatoties uz to, ka varbūt tā visa ažiotāža un kampaņa attiecībā pret Kalnmeiera kungu nebija godīga, es neuzskatu, ka viņš slikti vadīja prokuratūru un noveda mūs līdz iznīcībai. Tā bija vesela kampaņa, kas nebija līdz galam godīga. Es jau tad, kad kandidēju iepriekšējā reizē [2018. gadā], nevis kaut kāds viņa ieliktenis [biju] vai vēl kā tur sauca, bet tieši lai pieredzi iegūtu.
Ceru, ka tas nebūs kaut kāds zemūdens akmens, bet toreiz viņš man ļoti daudz ko vērtīgu pateica, ko veiksmīgi nebija īstenojis un pēc tam izrādījās, ka to nevajadzēja darīt, jo tad būtu galīgas auzas. No komunikācijas ar politiķiem, ar drošības iestādēm, nu tik, cik viņs drīkst stāstīt, tur noteikti saskatu vērtīgu mūsu sarunu un ieteikumus, lai gan tas laikmets varbūt bija cits, bet daudz kas līdzīgs ir palicis. Arī šobrīd visa ažiotāža un kas notiek Saeimā, valdībā, pārliecību un stabilitāti nerada. Viņa laikos jau arī dažādi gāja, ar visām valdības krišanām un prezidentu maiņām. Viņš galu galā desmit gadus vadīja prokuratūru.
Kas attiecas uz Stukānu, es neesmu tāds, kas kaut ko uztver personīgi vai tur ļaunu prātu. Saprotu, pietiekami daudz kritikas viņam veltīju, bet tas nebija, lai savu tēlu spodrinātu, bet tas, ko man arī ieteica kolēģi, ka kādam taču ir jāpasaka, kā ir patiesībā. Jo tad ko es nāku? Saraksti to koncepciju, kādu gribi, ja tev nav atšķirīgs redzējums un neredzi problēmu, kuru citi redz un norāda mums, ko tad startē vispār. Protams, mans mērķis [tāds] nebija, bet es saprotu un jūtu, ka viņš noteikti kaut kā personīgi daudz ko ir uztvēris. Lai gan es teiktu, ka arī piecu gadu laikā mums komunikācija nebija izveidojusies, darījām savu darbu un viss. Par viņu runājot, viņš nonāca ļoti sarežģītā situācijā. Es neapskaužu, pieņemsim, ja man tagad būtu jāiet vadīt Augstākā tiesa. Tas ir garām.
Viņš pats pieteicās.
Jā, bet viņam nebija viegli. Viņš atnāca viens, jau saknē sabojāja jebkādas iespējas strādāt komandā. Ar dažiem vispār svītru pārvilka, daži vienkārši pacieta un izdzīvoja. Viņš neizvēlējās pareizo stilu, kā ienākt prokuratūrā. Tā jau nav viegli no malas ienākt bez komandas. Es apbrīnoju, kā viņš piecus gadus varēja izturēt, jo evarēja nejust to nepatiku, nesadarbošanos un tādu paciešanu zināmā mērā. Jā, bet viņš nodemonstrēja ļoti lielu drosmi atnākot, gan arī spēju turēties pāri. Visas šīs grāmatas [Lato Lapsas], viņš ļoti labi turēja spiedienu un negāciju. Tas noteikti ir labi. Un noteikti uzdrīkstēšanās arī nepopulārus lēmumus īstenot, ignorējot visu. Es nerunāju par veidu un rezultātu, bet vispār drosme kā tāda. Jo tas noteikti ir tas, kas pietrūka un virkni lietu bija jādara. Jautājums — kad, kā un kā sagatavot mazliet cilvēkus pirms tam. Nevis vakarā izdomā, rītdien mums būs tā.