Ceļa filmas žanrs ir ārkārtīgi pateicīgs — ne tikai pārvarēt fizisko attālumu, bet arī cilvēcisko atsvešināšanos. Publicitātes foto.
Elzas Gaujas filma Mamma vēl smaida — saskaroties ar nāvi, jādomā par dzīvi
Ceļā ir citi noteikumi. Ceļā bieži vien esi spiests dalīt telpu ar citiem, pazīstamā un ērtā ikdienas vide attālinās. Tāpēc ceļojumi ir pateicīga vieta pārdomām. Ceļš ir arī režisores Elzas Gaujas pirmās pilnmetrāžas spēlfilmas Mamma vēl smaida ietvars, vieta pašrefleksijai un emocionālu rētu dziedēšanai.
Filmā pēc mātes nāves trīs atsvešinājušās, pieaugušas māsas ir spiestas doties kopējā braucienā. Aija (Baiba Broka), Vera (Anta Aizupe) un Žanna (Daiga Kažociņa) katra mīt savā valstī un dzīvo pilnīgi atšķirīgu dzīvi; radniecības saites ir vienīgais, kas viņām kopīgs, citādi šīs trīs ir kā katra savā orbītā riņķojošas planētas.
Vecā Mitsubishi busiņā, kam pēc YouTube videoinstrukcijas noskatīšanās pašrocīgi nomainīts akumulators, sākas Aijas ceļš no Latvijas uz Somiju pie Žannas, pa ceļam piestājot Tallinā, kur dzīvo jaunākā māsa Vera (visu valstu ainas gan esot filmētas tepat Latvijā). Viņu māte negaidīti ir iemigusi mūža miegā mazā dzīvoklītī Somijā, taču māsas ir vienojušās, ka mamma jāved atpakaļ uz dzimteni.
