Izglītības jomas klupšanas akmens – nespēja sarunāties

Ilustratīvs attēls
Andris Gribusts

Jaunais mācību gads Latvijas izglītībā iesācies ar vēl nepieredzētu turbulenci – saspīlētā situācija saistībā ar gaidāmo izglītības darbinieku streiku ar jaunu sparu aktualizējusi jautājumu par nozares sāpīgajiem punktiem, kuru risināšana vēsturiski atstāta novārtā un beigās nogūlusi uz skolotāju pleciem. Tā, piemēram, šogad ar 3., 6., 9. un 12. klašu grupu noslēgsies pāreja uz jauno pilnveidoto mācību saturu. Un, lai gan neviens nešaubās, ka virziens uz kompetencēs balstītu izglītību ir pareizs, tomēr pirmie divi jaunā mācību satura un pieejas ieviešanas gadi izgaismojuši virkni problēmu. Būtiskākā no tām – pāreja uz jauno mācību pieeju faktiski atstāta pašu skolotāju ziņā, atstājot bez iespējām kvalitatīvi līdzdarboties citām procesā iesaistītajām pusēm.

Ar jauna mācību satura un pieejas izsludināšanu vien nepietiek

Tik nozīmīgas pārmaiņas izglītībā nenotiek acumirklī, to iedzīvināšanai vajadzīgi vairāki posmi. Projekts Skola2030 paveicis vērā ņemamu darbu, gan izstrādājot jaunas mācību programmas, gan uzsākot to ieviešanas procesu. Tomēr tieši šobrīd esam ļoti svarīgā jaunā mācību satura ieviešanas posmā, kur lielākais darbs gulstas uz pārmaiņu reālo īstenotāju – skolotāju pleciem.

Tas, ko redzam šobrīd – skolotāji savā ziņā kļuvuši par situācijas ķīlniekiem; no vienas puses, viņiem jāīsteno jaunā programma, no otras puses, viņiem nav pieejams pat bāzes līmeņa atbalsts, lai to paveiktu. Izglītības uzņēmuma Lielvārds veiktais pētījums Skolotāju balss par to, kā jūtas un sevi profesijā redz Latvijas skolotāji, liecina, ka 45% pedagogu ir hroniski pārstrādājušies. Katrs desmitais (12%) ik nedēļu strādā 57 un vairāk stundas. Paralēli jau labi zināmajām problēmām skolotājiem papildu slogu radījusi gan pandēmija, gan jaunā mācību satura un pieejas ieviešana ar nepietiekamu atbalstu.

Par kādu atbalstu ir runa? Lai nodrošinātu veiksmīgu mācību procesu, skolotājiem trūkst praktisku mācību materiālu, grāmatu, pārbaudes darbu, tai skaitā digitālo resursu un laboratoriju aprīkojuma (ļoti bieži finansējuma trūkuma dēļ). Tā rezultātā materiāltehniskās bāzes radīto iztrūkumu pedagogi risina paši – piemēram, veido mācību materiālus, darba lapas, uzdevumus. Tas savukārt noved pie hroniskas pārstrādāšanās, izdegšanas un motivācijas trūkuma darbu šajā profesijā turpināt.

Valsts mērķdotācija – joprojām nepietiekama

Lai arī Latvijas izvēlētā pieeja ir mācību satura un pieejas maiņa visiem mācību priekšmetiem un visām mācību klasēm, sākot no pirmsskolas līdz 12. klasei, pēdējos 8 gadus valsts mērķdotācija mācību materiāliem nav mainījusies. Pēc būtības šī mērķdotācija (aptuveni 18 eiro gadā uz vienu skolēnu) līdz šim tikusi veltīta mācību līdzekļu un skolu bibliotēku fondu atjaunošanai. Par šādu summu skolēnu ar mācību materiāliem var nodrošināt vienā, maksimums divos priekšmetos. Taču, ja runa patiešām ir par mācību satura maiņu visos mācību priekšmetos, tad ikvienam skaidrs, ka aprēķins šo apņemšanos nespēj segt.

Savu pārmetumu daļu par jaunu mācību materiālu un digitālo resursu trūkumu saņēmuši arī izglītības uzņēmumi un izdevniecības. Tomēr šī situācija tikai kārtējo reizi izgaismo dialoga trūkumu Latvijas izglītībā iesaistīto pušu vidū – izdevēji informāciju par jauno mācību saturu un pieeju ieguva vienā laikā ar skolotājiem.

Lai sagatavotu kvalitatīvu un multimediālu mācību materiālu vienam mācību priekšmetam, nepieciešams vismaz gads, un, pat ja darbojamies pēc tā dēvētā digital first (vispirms digitāli) principa jeb primāri fokusējamies uz digitāla mācību satura izstrādi un pieejamības nodrošināšanu savā mācību satura platformā SOMA, problēmu risinām tikai daļēji, un lielākais slogs izpildīt jaunās mācību pieejas un satura normas arvien gulstas uz skolotāju pleciem. Jau minētie spiedīgie finansējuma apstākļi liedz skolām iegādāties visu nepieciešamo, tāpēc skolotājiem atliek “būt radošiem”.

Vismaz saukļu līmenī Latvija vienmēr tiek prezentēta kā zināšanu ekonomika, kuras galvenais aktīvs ir izglītota, augstu pievienoto vērtību radīt spējīga sabiedrība. Tomēr valsts īstenotā politika šobrīd nerada priekšnosacījumus, lai šis sauklis ilgtspējīgi pierādītu sevi dzīvē. Kamēr valsts praktisks atbalsts un finansējums kaut vai mācību līdzekļiem nebūs līdzsvarā ar izglītībā plānotajām (un īstenotajām) pārmaiņām un visas izglītībā iesaistītās puses mocīsies ar iespēju būt iesaistītām savstarpējā, dialogā balstītā sadarbībā, risks jau tuvākajā laikā piedzīvot masveida pedagogu aizplūšanu no darba skolā un arvien lielākas grūtības veidot jaunu skolotāju paaudzi tikai palielināsies.

 

Autors ir izglītības uzņēmuma Lielvārds vadītājs

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu