Romualds Ražuks. Foto - Edijs Pālens, LETA
2. tipa cukura diabēts ir mūsdienu slimība, kuras rašanās, attīstība un izplatība ir cieši saistīta ar cilvēku dzīvesveida izmaiņām. Saslimstība ar diabētu turpina pieaugt, un pacientu skaits palielinās gan Eiropā, gan Latvijā.
Jaunākie dati rāda, ka šī slimība atklāta gandrīz 102 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, un lielākajam vairumam šo slimnieku konstatēts dzīves laikā iegūts 2. tipa diabēts. Par saslimstības pieauguma straujumu liecina fakts, ka tikai pagājušajā gadā vien šī slimība pirmo reizi atklāta 7712 personām.
Turklāt diabēts lielākoties nenāk viens, bet rada dažādas blakusslimības. Gandrīz pusei pacientu kā komplikācijas konstatētas dažādas sirds – asinsvadu sistēmas saslimšanas, piemēram, stenokardija, miokarda infarkts, insults. Nereti diabēta ietekmē var attīstīties arī nopietni nieru un acu bojājumi, tādēļ ir svarīgi šo slimību laikus atklāt un nekavējoties sākt ārstēšanu.
Joprojām nav izskausti visi ierobežojumi
Pēdējos gados diabēta ārstēšanā veikti nozīmīgi uzlabojumi. Pacientiem ir pieejami jauni, efektīvi medikamenti, kas ļauj novērst komplikāciju rašanās riskus. Varu pat teikt, ka diabēta ārstēšanas nodrošināšana ar medikamentiem norit labāk nekā dažās citās jomās. Parādījušies arī modernie insulīna analogi, kas iekļauti kompensējamo zāļu sarakstos, taču eksistē zināmi iegrožojumi, kas nereti apgrūtina pacientu piekļuvi šīm zālēm. Lai mazinātu veselības aprūpes izdevumus, netiek ļauts visus medikamentus izrakstīt uzreiz, turklāt pietiekamā daudzumā.
Vēl viens pašreizējās sistēmas trūkums ir fakts, ka reģionu pacienti atrodas nevienlīdzīgā situācijā. Proti, viņiem vajadzības gadījumā sarežģītāk nokļūt pie endokrinologa, jo grūtības rada nokļūšana nepieciešamajā pilsētā un medicīnas iestādē, kā arī bieži vien ilgāk jāgaida rindās.
Pētījums palīdz izgaismot kopējo ainu
Šī tēma mani interesēja jau ilgāku laiku, un vienā brīdī radās pateicīga iespēja veikt dziļāku situācijas izpēti, kad Latvijas Diabēta federācija vērsās pie manis ar priekšlikumu sagatavot pētījumu, kura uzdevums būtu apzināt esošos šķēršļus un iespējamos risinājumus insulīna terapijas pieejamības un efektivitātes uzlabošanai 2. tipa cukura diabēta pacientiem. Pētījuma ietvaros aptaujāju endokrinologus, ģimenes ārstus un pacientu pārstāvjus, iegūstot datus, kas palīdzēja raksturot un izprast esošo situāciju. Pētījuma turpinājumā izveidoju diabēta pacientu klīnisko ceļu un veicu tā analīzi, bet noslēgumā pievienoju priekšlikumus, kuri varētu uzlabot insulīna terapiju un padarīt to pieejamāku.
2. tipa diabēta esamība vai vismaz aizdomas par šo saslimšanu parasti atklājas profilaktiskās pārbaudes laikā, kad asinīs tiek konstatēts paaugstināts glikozes līmenis. Šādā gadījumā ģimenes ārsts visbiežāk nosūta pacientu pie endokrinologa. Dažreiz viņš arī pats var uzsākt ārstēšanu, taču ne vienmēr tas tiek darīts. Nākamais solis 2. tipa diabēta pacienta ceļā ir uztura terapija, dažādas rekomendācijas, kā arī nosūtījums uz diabēta apmācības kabinetu, tāpat tiek uzsākta metformīna terapija. Ja sešu mēnešu laikā ārstēšanas mērķi neizdodas sasniegt, tiek nozīmēta efektīvāka terapija, kurā izmanto nātrija-glikozes līdztransportiera-2 inhibitorus (SGLT2i) vai glikagonam līdzīgā peptīda – 1 receptoru agonistus (GLP-1). Ja arī šāda ārstēšana nelīdz, tiek uzsākta kombinēta terapija vai nozīmēta tikai insulīna lietošana.
Jānovērš esošie traucēkļi un sistēmas nepilnības
Pētījuma rezultātā man radās vairāki būtiski secinājumi. Kā jau bija gaidāms, 2. tipa diabēts diezgan bieži tiek atklāts novēloti. Nereti pirmā izpausme, kas palīdz konstatēt šo slimību, ir kāda sirds un asinsvadu sistēmas darbības problēma. Pirms tam cilvēks nemaz nezināja un, iespējams, pat nenojauta, ka viņam ir diabēts, taču slimība jau bija uzsākusi savu postošo darbību, graujot sirds un asinsvadu sistēmu.
Diabēta ārstēšana, kas turpinās visu atlikušo pacienta mūžu, ir diezgan sarežģīts process, kas prasa arī darbietilpīgu apmācību, un šim nolūkam savulaik tika izveidoti diabēta kabineti ar speciāli apmācītām māsām. Taču šo kabinetu darbība nesniedz cerēto atdevi. Pirmkārt, trūkst finansējuma māsu apmācībai un algošanai, otrkārt, nav izveidota pietiekami efektīva saikne starp esošajiem kabinetiem un ārstiem.
Pētījuma gaitā atklājās vēl viena paredzama lieta – liekā svara un 2. tipa diabēta ciešā saistība. Ļoti daudziem šīs slimības pacientiem ir liekais svars, tādēļ viņiem akūti nepieciešamas uztura speciālista konsultācijas, kuras gan valsts neapmaksā. Tomēr bez tām ir grūti būtiski uzlabot pacienta stāvokli.
Problēmas rada arī endokrinologu noslogojums un garās pacientu rindas. Piemēram, uz valsts apmaksātu vizīti pie endokrinologa dažādos valsts reģionos var nākties gaidīt vienu, trīs un pat sešus mēnešus. Tas ir krietni par ilgu, jo slimība nesnauž, tā nemitīgi veic savu graujošo darbu un var radīt neatgriezeniskas sekas.
Protams, cilvēks var izvēlēties negaidīt rindā pie endokrinologa, bet ierasties arī paša apmaksātā vizītē, tādējādi tiekot pie šī speciālista ātrāk. Taču mani šokē fakts, ka maksas vizītes laikā ārsts nevar izrakstīt pacientam diabēta ārstēšanai nepieciešamos kompensējamos medikamentus. Manuprāt, šis trūkums noteikti būtu jānovērš.
Ko varam darīt lietas labā?
Pētījums ļāva formulēt priekšlikumus, kas varētu palīdzēt pilnveidot insulīna terapiju un nodrošināt labāku tās pieejamību, reizē novēršot esošos trūkumus. Ieteikumi virzīti galvenokārt uz to, kā mēs labāk varētu izmantot jau patlaban mūsu rīcībā esošos resursus.
Pirmais no priekšlikumiem attiecas uz ģimenes ārstu izglītošanu, iedrošinot viņus izrakstīt tos medikamentus, ieskaitot insulīnu, kuri ir viņu kompetencē, nevis uzreiz sūtīt pacientu pie endokrinologa. Tas būtu jādara tikai tad, kad tas patiešām nepieciešams, piemēram, esošā terapija ir neefektīva.
Otrkārt, bez insulīna ir arī citi medikamenti 2. tipa diabēta ārstēšanai, un starp tiem ir ļoti jaunas un efektīvas zāles. Piemēram, minētie GLP-1 vienlaicīgi gan ārstē diabētu, gan palīdz pacientam samazināt svaru. Diemžēl patlaban ģimenes ārstiem nav ļauts izrakstīt šos medikamentus. Domāju, šo zāļu izmantošana paātrinātu efektīvas 2. tipa diabēta ārstēšanas procesu. Turklāt GLP-1 nozīmēšanas atļaujas piešķiršana ģimenes ārstiem atslogotu endokrinologus, kuri varētu vairāk nodarboties ar pirmreizējiem vai sarežģītiem slimības gadījumiem.
Tāpat vajadzētu dot atļauju ģimenes ārstiem uzsākt pacientiem ilgstošas darbības insulīna terapiju. Lai gan ilgstošas darbības insulīni tiek lietoti visai plaši, patlaban tos tiesīgs nozīmēt tikai endokrinologs. Tādēļ situācijās, kad ir “skaidra bilde” un noteikti definēti kritēriji, kad šo insulīnu drīkst izrakstīt, atļauju uzsākt attiecīgo terapiju vajadzētu piešķirt arī ģimenes ārstiem. Tādā veidā mēs paātrinātu efektīvas ārstēšanas uzsākšanu, kā arī taupītu endokrinologu laiku.
Noslēgumā vēlos uzsvērt, ka visiem pacientiem, kuriem tas nepieciešams, uzreiz jāizraksta jaunākās paaudzes ilgstošās darbības insulīns. Pašlaik gan noteikumi paredz ārstēšanas sākšanu ar vecākas paaudzes vidējas darbības laika insulīnu, un tikai situācijā, ja tas nav efektīvs vai eksistē kādi citi iemesli, ārsts ir tiesīgs izrakstīt ilgstošās darbības insulīnu. Šo posmu vajadzētu izlaist, it sevišķi tad, ja ir skaidri zināms, ka šāds ilgstošās darbības insulīns galu galā tāpat būs nepieciešams. Būtu arī lieliski, ja šos garas darbības insulīnus varētu izrakstīt ne tikai endokrinologi, bet arī ģimenes ārsti. Tas paātrinātu 2. tipa diabēta pacientu ārstēšanu, padarītu to efektīvāku un drošāku, kā arī palīdzētu samazināt dažādu komplikāciju rašanās risku.
Autors ir Dr. med., Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes docents