Ukrainas militārais eksperts un Ukrainas bruņoto spēku rezerves pulkvedis Oļegs Ždanovs skaidro, kāpēc Krievija atrodas katastrofas malā un kad gaidīt ukraiņu uzbrukumu. Mūsu saruna notika 29.augustā, kad vēl nebija sākusies Ukrainas spēku plašāka ofensīva dienvidos pie Hersonas.
Pēdējās dienas bijušas bagātas ar notikumiem — Krievija uz Krimu pārsviež 3. armijas korpusu ar visu bruņutehniku. Bombardēti tilti pie Hersonas, nemitīgi tiek iznīcinātas krievu bāzes. Vai iniciatīva ir pārgājusi ukraiņu pusē?
Mūsu ģenerālštābs šodien uzspiež savu kara gaitas virzību. Mēs piespiedām krievus pārgrupēt karaspēku un lielu daļu novirzīt uz dienvidiem. Šodien pati lielākā armijas grupa — aptuveni 25 000 militārpersonu — ieslēgta Dņepras upes labajā krastā [pie Hersonas]. Viņi nespēj iet uzbrukumā un arī nespēj doties uz citu frontes iecirkni.
Krievijas armijas 3. korpuss, ar kuru viņi operē kā ar operatīvo rezervi, pēc izlūkinformācijas ziņām, saformēts tikai par divām trešdaļām, lai gan termiņš bija 10.—15. augusts. Tagad viņi acīmredzot pārsviež tās daļas, kas ir nokomplektētas. Esot redzēti ešeloni Taganrogas rajonā, kas liecina, ka daļu spēku sūta uz dienvidiem. Ešeloni redzēti arī Rostovas apgabalā pie Doneckas apgabala robežas. Iespējams, viņi nostiprinās Doneckas frontes virzienu, jo tas ir politisks uzdevums. Taču, ja arī krievi visus šo sakomplektēto spēku nosūtītu vienā virzienā, tas būtībā nemainīs situāciju. Mums ir pietiekami daudz spēku, lai noturētu aizsardzību un vēl veiktu uzbrukumus.
Kas tālāk? Atkal veidojas situācija — viņi uzbrūk, mēs esam aizsardzībā un pakāpeniski turpinām lauzt Krievijas kara mašīnu.
Krimā ir ļoti nemierīgi — viss sprāgst, viss deg, regulāri skan gaisa trauksmes sirēnas, strādā pretgaisa aizsardzības sistēmas Eipatorijā, Kerčā, Sevastopolē. Lielākā daļa Melnās jūras kara flotes komandējošā sastāva no Sevastopoles pārvesta uz Novorosijsku [jūras pretējā krastā]. Izlūki ziņo, ka Krimas gauleiteri, kā mēs saucam Krievijas ieceltos vietvalžus, savas ģimenes izveduši uz Krieviju. Jā, ir izveidojusies situācija, kad krievi vairs nespēj uzbrukt, bet mēs vēl nevaram uzbrukt. Taču iniciatīva tik un tā pieder mums.
Pusgadu ilgo karošanu Ukrainā nesenā intervijā nosaucāt par katastrofu Krievijai. Kāpēc šis karš Krievijai ir katastrofa?
Krievija sevi iedzinusi strupceļā, šajā nozīmē tā ir katastrofa. No vienas puses, viņi nespēj atrisināt militāri politiskos uzdevumus, kurus izvirzīja pirms kara. Šodien Krievijas bruņotajos spēkos notiek lejupslīde. Krievija ne tikai nespēj šos spēkus pieaudzēt, bet pat noturēt tajā līmenī, kas bija jūnijā, jūlijā.
No otras puses, viņi nevar atteikties no šīs militārās kampaņas, jo tas nozīmētu Putina politiskā režīma krahu. Tāpēc viņiem tā ir katastrofa. Plus arī finanšu un ekonomiskās problēmas, kas Krievijā aug augumā kā sniega bumba. Jau šodien prognozē ražošanas kritumu Krievijā. Viņi ir atgriezti no starptautiskajiem tirdzniecības un finanšu tirgiem. Jā, vēl dažām bankām ir tiesības veikt maksājumus SWIFT sistēmā, taču tas ir minimums, kas atstāts. Pats briesmīgākais, ka Krievijas valdība šodien neko nedara, lai stabilizētu ekonomiku. Viņi turpina īstenot kara laika domāšanu, mobilizēt ekonomiku un piespiedu kārtā uzlikt to uz kara laika sliedēm, lai arī tā patlaban atrodas stagnācijā. Man patika Krievijas Centrālās bankas vadītājas Nabiullinas teiktais jūnijā — gada otrajā ceturksnī beidzas Krievijas finanšu sistēmas rezervju spēks, no trešā ceturkšņa Krievijas finanšu sistēmā sāksies neatgriezeniski procesi. Kādi — viņa neatšifrēja. Visu šo faktoru kopums deva man iespēju pieņemt, ka Krievija atrodas katastrofas malā.
Izdevums Politico rakstīja, ka ukraiņiem pašiem nebija tādu ieroču, lai sašautu Krievijas bāzes Krimā. Vai taisnība, ka šādus ieročus amerikāņi piegādāja slepus?
Informācijas par to, kādi ieroči tiek nodoti Ukrainai, patiešām nav. No militārā viedokļa uzskatu, ka tas ir pareizi. Pēc ceturtās tikšanās Vācijas pilsētā Ramšteinā, kā saprotu, bija nolemts vairs nepubliskot informāciju par ieroču piegādi Ukrainai.
Ja Politico uzskata, ka varētu būt bijusi nepubliskota pietiekami spēcīgu ieroču piegāde, varbūt tā arī ir bijis. No otras puses, ja tādas piegādes būtu bijušas, Krievija par tām varētu zināt. Vai arī tas liecina, ka Krievijas izlūkošana ir tikpat fiktīva, kāda izrādījās viņu armija. Mēs varam tikai minēt. Tomēr sprādzieni Krimā notiek. Tāpēc atstāsim atklātu intrigu, gaidīsim oficiālu informāciju.
Kas notiek Donbasā? Kāpēc krieviem vajadzīga Slovjanska?
Tur sakrīt gan militārais, gan ekonomiskais un gan arī politiskais mērķis. Skaidrs, ka Putins devis pavēli sagrābt Doneckas apgabalu, lai tur izveidotu tā saucamo Doneckas republiku. Būtiski ir, ka ūdensvada sistēma visam Doneckas apgabalam tika izbūvēta 20. gadsimta sākumā un tā nāk no Slovjanskas līdz Mariupolei, tas ir, praktiski puse Doneckas apgabala ar dzeramo ūdeni tiek apgādāta no Slovjanskas. Tāpēc iebrucēji tik ļoti grib sagrābt Slovjansku — lai nodrošinātos ar dzeramo ūdeni. Šobrīd Doneckā ūdeni uz dažām stundām padod reizi nedēļā. Ietekme ir arī karstajai vasarai un sausumam, Doneckas ūdenskrātuvēs ūdens tikpat kā nav. Mariupolē ūdensapgādes sistēma ir pilnībā sagrauta. Viņiem nepieciešams sagrābt šo Slovjanskas ūdenskrātuvi, lai sagatavotos ziemai, un arī izpildīt Putina politisko uzdevumu — iekarot Doneckas apgabalu.
Par Dņepras labo krastu — pats lielākais un kaujasspējīgākais Krievijas armijas grupējums atrodas ieslēgts Dņepras labajā krastā. Tilti praktiski ir sagrauti. Jebkurā gadījumā pa tiem nevar pārvietoties smagā tehnika. Vakar (28.augustā — red.) bija vēl viens trieciens pa Antoņivkas tiltu, kas sabojāja arī tās baržas, ar kurām krievi taisa pontontiltu. Tāpēc grupējuma apgāde ir ļoti apgrūtināta un pakāpeniski viņi iztērē savas rezerves. Tuvākajā laikā šis militārais grupējums var kļūt pilnīgi kaujas nespējīgs. Krievijas armijas komandieriem te nav vairs iespēju uzbrukumam, viņiem atliks tikai aizsardzība. Savukārt kaujas nespējīgums noved pie tā, ka arī aizsardzība būs nestabila. Tāpēc Ukraina ar minimālu piepūli turpina apšaudes, un tālāk krievi būs spiesti vai nu atkāpties, vai padoties un krist zem ukraiņu lodēm.
Kāpēc tad viņiem jāceļ pontontilts pie Antoņivkas tilta, ja to var viegli sabombardēt?
Kā teica krievu klasiķis — ar prātu Krievzemi nesaprast. Lai atceramies Čornobajivku. Mēs jau vairs neskaitām, cik reižu viņi tur saveda kaujas tehniku un munīciju un cik reižu mēs to iznīcinājām. Atceramies Bilohorivku Siverskas rajonā, kur viņi mēģināja izveidot pontonu pārceltuvi pāri Siverskijdoņecas upei. Piecas reizes mēs iznīcinājām pontonu pārceltuvi. Piecas reizes! Arī [pie Hersonas] — tas ir dzīvības ceļš krieviem. Ja viņi neizveidos pontontiltu, viņi lādiņus, munīciju, tanku degvielu peldus nepārvedīs. Ar laivām mucas nepārvedīsi. Tāpēc viņi centīsies uzcelt šo pontontiltu līdz pēdējam Krievijas armijas rīcībā esošam pontonam.
Līdz šim Ukraina saņēma vairāk aizsardzības ieroču. Vai ar jauno ASV piešķirto trīs miljardu paketi netiek gatavots pretuzbrukums?
Pretuzbrukums tiek gatavots. Tagad tā aktīvā fāze ir mūsu karavīru sagatavošana partnervalstu mācību centros. Tas notiek Lielbritānijā, pieslēdzas Vācija un citas valstis. Kas attiecas uz ieročiem, saprotu, ka galvenā šo karavīru ieroču pakete pienāks pēc tam, kad viņi būs beiguši mācības. Tas būs ASV lendlīzes programmas ietvaros. (Aprīlī ASV Senāts pieņēma likumu, lai paātrinātu kritiski svarīga militārā aprīkojuma un citu svarīgu preču nodošanu Ukrainai. ASV ļauj dāvināt Ukrainai ekipējumu, paredzot iespēju, ka saņēmējvalstis vēlāk tā vērtību varēs atmaksāt — red.).
Jauno papildu militāro palīdzību no ASV diktē kaujas darbības raksturs — šīs piegādes nodrošina aizsardzību. Šajā paketē pārsvarā ir munīcija, nedaudz tuvcīņas ieroču, kas nozīmē, ka mūsu artilērija un karaspēks spēj satriekt pretinieku. Taču tā neparedz uzbrukumu.
Nupat pienāca ziņas, ka beidzot Ukrainai tiks nodotas Slovākijas vecās padomju ražojuma Mig-29 lidmašīnas. Kombinētu pretuzbrukumu nevar veikt bez gaisa atbalsta.
Migi būs. Atslēgas vārdi te ir «būs, kaut kad nākotnē». Arī lendlīzes piešķirtie ieroči Ukrainā nonāks, taču tas nebūs šodien. Arī mūsu karavīri no mācību centriem Ukrainā šodien neatgriezīsies. Tāpēc pašlaik mēs turpinām īstenot aizsardzības operāciju. Šodien notiek pozīciju karš. Kā dzejolī Borodino rakstīja Ļermontovs, «Dva dņa mi biļi v perestrelke, čto tolku v takoi bezģelke? Mi ždaļi treķij deņ» (Divas dienas bijām apšaudē, kāda jēga no tādas bezdarbības, gaidījām trešo dienu). Arī mēs šodien gaidām to trešo dienu.
10 000 ukraiņu Lielbritānijā apgūst kara mākslu. Teicāt, ka viņi nāks atpakaļ ar visu Rietumu militāro tehniku. Kad varētu notikt Ukrainas pretuzbrukums?
Uzbrukums ir iespējams. Aizsardzības ministrijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes pārstāvis ir teicis, ka šajā karā rudens būs lūzuma brīdis. Kā saprotu, ar lūzuma brīdi mūsu izlūki domā kaujas darbību būtisku izmaiņu, tas ir, pāreju no pozīciju kara uz pretuzbrukumu. Te var iezīmēt termiņus, kad tas varētu notikt.
Tas būs oktobrī?
Nav pateicīgi kaut ko prognozēt. Cerējām, ka maijā mums iedos ieročus un jūnijā dosimies pretuzbrukumā. Pēc tam mums teica, ka tas notiks jūlijā, augustā. Tagad mums saka, ka tas varētu būt septembris, varbūt oktobris. Viss ir atkarīgs no valstīm, kas mums piegādā ieročus. Ir valstis, kas cenšas dot maksimumu, kā jūsu valsts un citas Baltijas valstis, bet, piemēram, Francija un Vācija, it īpaši Francija, izceļas ar to, ka Ukrainai dod minimālu ieroču daudzumu. Vācija gan beidzot sakustējusies: gatavo nodošanai tankus Gepard, pretraķešu kompleksus IRIS un IRIS-T. Austrumeiropas valstis ir daudz aktīvākas. Tomēr, ja mums vajadzīgi 1000 artilērijas stobru, labākajā gadījumā saņemam 200, tas ir, piekto daļu. Ceram, ka ASV lendlīzes programma pilnībā nosegs mūsu vajadzības pretuzbrukumam.
ASV lendlīzes programma spēkā stājas oktobrī?
Juridiski tā stājas spēkā ar brīdi, kad prezidents Džo Baidens to parakstīja. Taču amerikāņi nolēma, ka līdz septembra beigām mēs karojam, izmantojot šo ASV valdības piešķirto 40 miljardu dolāru lielo grantu programmu. Ja mūsu partneri ASV personā uzskatīs par vajadzīgu procesu paātrināt, viņi ieroču piegādes ar prezidenta rīkojumu var sākt kaut rīt.
Kādā intervijā izteicāties, ka ASV esot savs plāns, kā vest šo karu. Ko ar to domājāt?
Domāju, ka patlaban militārās piegādes Ukrainai tiek dozētas tā, lai, kā saka mūsu bruņoto spēku komandieris, mēs varētu īstenot aizsardzības operāciju. Te atkal jāatgriežas pie jau teiktā — ja mums maijā iedotu ieročus, mēs jau vasaras beigās varētu runāt par kara beigām. Vismaz par karstās fāzes beigām. Ja ieročus mums iedotu vakar vai šodien, mēs par kara beigām varētu runāt jau gada beigās. Tagad mēs runājam par karstās fāzes beigām, dod Dievs, uz jauno gadu, varbūt pat nākamā gada pavasara sākumu.
ASV šā jautājuma risinājumam ir gan tehniskās iespējas, gan politiskās. Ja ASV būtu ieinteresētas ātrā šā kara pabeigšanā, tas arī ātri būtu pabeigts. Tas liek man secināt, ka ASV ir savs redzējums, sava pieejai šim karam. Šo pieeju viņi īsteno ar to, kā notiek ieroču piegādes mūsu armijai.
Vai krieviem pietiek spēka, lai turpinātu karu Ukrainā un uzbrukt arī Baltijai? Pēdējās dienās pēc okupekļa nogāšanas Rīgā izskanējis daudz draudu Baltijai.
Viņu spēki kūst kā sniegs pavasara saulē. Viņi visu ir nokavējuši. Ja martā, kad Krievijā bija atbalsts šim karam, būtu izsludināta mobilizācija, savāktu daudz karavīru. Šodien pa Krievijas pilsētām klīst kara invalīdi un stāsta par šausmām, kuras piedzīvojuši. Ir daudz neapmierinātu karavīru un viņu ģimenes locekļu, kuri apmānīti, neizmaksājot apsolīto naudu. Ir daudz nometņu, kurās tiek turētie tie, kas atsakās atgriezties frontē.
Kara popularitāte Krievijas iedzīvotāju vidū strauji krītas. Nevar teikt, ka mobilizācija būs sekmīga. Atklāti izsludināt mobilizāciju Krievijai politiski nozīmētu iešaut sev galvā. Pat ne kājā, bet galvā. Tas izraisīs sociālo sprādzienu. Pašlaik Krievijas sabiedrība armijas parādes vēro televizorā un klausās Aizsardzības ministrijas stāstus par Krievijas armijas gigantiskām uzvarām Ukrainas plašumos. Bet rīt viņiem pateiks — armija netika galā, vajag, lai tu ej palīgā. Tas būs līdzvērtīgs sprādzienam. Krievija pamazām sāk slīkt pati savā propagandas mašīnā. Šodien Krieviju vada pat ne Putins, bet propaganda. Viņš nespēj ietekmēt procesus, jo pats ir savas ideoloģijas un propagandas ķīlnieks.
Draudi joprojām ir, bet tie nav tik nozīmīgi, pamazām tie mazinās. Turklāt Krievija visur dabū atgriezenisko efektu — viņi baidījās no NATO pie savām robežām, bet saņēma pašu garāko robežu ar NATO — Somijas robežu. Paradoksāli — kad Somija sāka iestāšanās procedūru NATO, Putins atsauca karaspēku no Somijas robežas, saprotot, ka tur, kur ir NATO, ir droši. Krievijā par to nerunā, bet patiesībā karaspēks no Somijas robežām tiek pārsviests uz Ukrainu. Tas sākās tieši ar Somijas iestāšanos NATO.
Tāpēc Krievijai šajā zugzwang (nepieciešamība spert neizdevīgu soli — red.) situācijā katrs nākamais solis jau iepriekš paredzami ir nepareizs un neizdevīgs. Cik ilgi viņi noturēsies šajās pretrunās, vai tas sagraus Krievijas sabiedrību un pašu federāciju, ir ļoti grūti pateikt. Kā teicis klasiķis — krievu sacelšanās ir bezjēdzīga un nežēlīga. Tā var rasties uz līdzenas vietas un sekas var būt neprognozējamas.
Starp citu, kamēr mēs runājam, atnāca ziņa, ka Krievijas aizsardzības ministrs Šoigu atstādināts no amata (līdz intervijas publicēšanas brīdim šī ziņa nebija apstiprināta. Neatkarīgi krievu mediji ziņo, ka Putins vairs neuzticoties Šoigu un ziņojumus par kara gaitu saņem tieši no operāciju komandieriem — red.). Tas daudz ko nozīmē. Putina tuvākie līdzgaitnieki viņu vairs neapmierina. Ja nav gandarījuma par tuvākajiem līdzgaitniekiem, tad arī karalistē nav miera, kā teica Hamlets. Notikušais ar Šoigu ir ļoti būtisks — viņš bija Putina personīgs draugs. Visi zināja, ka viņš nav karavadonis, bet Putina personīgs draugs. Viņa atstādināšana no amata daudz ko izsaka. Tas nozīmē, ka «speciālā militārā operācija» nenotiek pēc plāna.
Jā, paziņojumi un draudi turpināsies. Visiem jābūt gataviem Krievijas uzbrukumam. Šis drauds nav atcelts. Taču šodien Baltijas valstīm tas ir minimāls drauds, jo darbojas arī NATO kolektīvās aizsardzības sistēma. Manuprāt, Putins nekad mūžā pirmais neizšaus NATO virzienā. Viņš visos veidos maksimāli provocēs NATO uz agresiju pret Krieviju. Un ne jau tāpēc, lai sāktu karu ar NATO, bet lai sēstos pie sarunu galda. Provocēt NATO uz agresīvu soli, vainot NATO agresijā, bet pēc tam teikt — es jau neesmu tik agresīvs kā jūs, esmu gatavs sākt miera sarunas. Kāpēc Putinam tas vajadzīgs? Šajā gadījumā viņš pie sarunu galda sēžas nevis ar Ukrainas prezidentu, bet NATO valstu pārstāvjiem — Baidenu, Borisu Džonsonu, Makronu, Šolcu un citiem. Tas jau būs pasaules sarunu līmenis. Tātad Krievija saglabājusi savu vietu pasaules politikas olimpā. Taču pasaules mērķis, manuprāt, šajā karā ir tieši pretējais — izsist Krieviju no šā ģeopolitiskā olimpa, nostādīt Krieviju trešās pasaules valstu līmenī, kad tā kļūst par izejvielu piedēkli. Kā saprotu, jau notiek «spēle», kurš kādus Krievijas resursus dalīs. Pieļauju, ka tās būs vienošanās starp Ķīnu, ASV un, iespējams, Turciju. Ukrainas ģeopolitiskais mērķis šajā karā ir teritoriālā vienotība.
Šādas sarunas var sākties pēc Putina režīma krišanas. Pirms tam neviens nedalīs nenošauta lāča ādu. Par ASV redzējumu jāpiebilst, ka ir ļoti svarīgi, lai Krievijā nomainītos politiskais režīms, bet Krievijas Federācija paliktu tajās robežās, kādas tai ir šodien. Lai tikai Krievija nesagrūtu pavisam! Tas ir ļoti svarīgi. Jo ienaidnieka tēls ir ļoti svarīgs arī ASV.
Nevaram apiet Zaporižjas AES jautājumu. Vai mums būtu jābaidās no kodolkara?
Nedrīkst teikt, ka nav jābaidās, jo Krievijas Federācija ir neparedzama valsts. Taču vairākas pazīmes liecina, ka Zaporižjas AES nebojāta un darboties spējīga vispirmām kārtām vajadzīga pašai Krievijai. Tas, kas tur notiek, vairāk līdzinās blefam kā pokerā — kurš kuru vairāk piemānīs, tas arī uzvarēs. Krievija cer, ka Rietumi nobīsies un piekritīs Krievijas nosacījumiem. Nesaņemot gaidīto, Krievijai pamazām izsīks šantāža. Galu galā viņi ielaidīs Starptautiskās atomenerģijas aģentūras misiju AES (misija AES tika ielaista 1.septembrī — red.). Krievi jau divus reaktorus ir pieslēguši Ukrenergo sistēmai, nevis Rosatom, proti, Krievijas enerģētikas sistēmai. Viņi nespēja uzcelt apakšstaciju, lai AES pārslēgtu uz Krievijas energosistēmu. Domāju, ka šis jautājums pakāpeniski pazudīs no dienaskārtības tad, ja Krievijai izdosies apsēdināt visus pie sarunu galda. Šodien tas gan nav vēl iespējams.
Pagaidām nav neviena komentāra