Piemineklim Uzvaras parkā demontē sievietes tēlu. Foto - Sintija Zandersone, LETA
Piemineklis Uzvaras parkā ir nogāzts. Vairs nav ne skulptūras, ne staba. Arī ūdens no baseina izsūknēts. Simboliskā datumā – 23. augustā – sākās demontēšanas darbi, bet vēl simboliskākā datumā pirms tam tika parakstīts līgums ar būvnieku par pieminekļa demontēšanu.
Bija sagaidāms, ka dzirdēsim skaļus protestus no tiem, kuri uzskata, ka nebija nekādas padomju okupācijas un ka padomju armija patiešām atbrīvoja Latviju. Bet retorikas līmenis dažreiz sasniedz absurdus līmeņus. Varam lasīt šādas un līdzīgas sūdzības (tulkots no krievu valodas): "Mēs turpinām apgalvot, ka pieminekļu nojaukšana ir civilizētas tautas un civilizētas valsts necienīgs barbarisms."
Rakstītājam laikam nav elementāru vēstures zināšanu. Latvijas viltus atbrīvotāji pievienoja mūs valstij ar ārkārtīgi plašu pieredzi pieminekļu nojaukšanā. Kā Krievijas revolūcijas neatņemamā sastāvdaļa bija pieminekļu gāšana.
Maskavas Kremļa dienvidaustrumu stūrī 1898. gadā atklāja varenu memoriālu ansambli, kura centrā bija cara Aleksandra II statuja. Pēc revolūcijas šo sāka nojaukt 1918. gadā.
Savdabīgs ir Radio Brīvā Eiropas publicētais stāsts par cara Aleksandra II 1906. gadā atklāto statuju Jekaterinburgā. Pašu cara statuju demontēja 1917. gada sākumā, un tai vietā uzstādīja Ņujorkas Brīvības statujas kopiju. Boļševikiem nākot pie varas, to atvietoja ar Kārļa Marksa bisti, vēlāk ar kailu "atbrīvotu strādnieku", tad ar pieminekli Staļinam un visbeidzot - ar pieminekli Ļeņinam, kurš tā arī vēl šodien stāv Jekaterinburgas centrā.
Latvija ļoti labi izjuta viltus atbrīvotāju attieksmi pret pieminekļiem. Piemēram, Uzvaras piemineklis Cēsīs. Tas atklāts 1924. gadā par godu kritušajiem latviešu un igauņu karavīriem. Pieminekļa pamatos bija iemūrēta kapsula ar kritušo igauņu un latviešu karavīru vārdiem. "Vishumānākā vara" pieminekli uzspridzināja Lieldienu rītā 1951. gadā, un 25 metru attālumā uzcēla kārtējo Ļeņina pieminekli. Tagad Ļeņins ir prom, un Uzvaras piemineklis atjaunots.
Trakāk gāja Latgales Mārai jeb piemineklim Vienoti Latvijai Rēzeknē. Atklājot pieminekli 1939. gada 8. septembrī, iekšlietu ministrs Kornēlijs Veitmanis teica: "Šis piemineklis ir tautas godinājums visiem varoņiem, kas, dedzīgas tēvzemes mīlestības vadīti, pašaizliedzīgās cīņās ar savām asinīm ir slacījuši Latgales laukus un upurējuši savas dzīvības, lai nestu savai tēvzemei un dzimtenei brīvību un neatkarību." (Pēc Latvijas okupācijas jau 1940. gada jūlijā ministru Veitmani izsūtīju uz PSRS un viņš mira Vjatlagā 1942. gada 12. janvārī).
Pieminekli nogāza 1940. gadā naktī uz 6. novembri un aizvāca, bet to paspēja atjaunot vācu okupācijas laikā 1943. gada augustā. Atgriežoties padomju okupācijai, pieminekli nojauca otrreiz 1950. gada jūnijā, un to iznīcināja. Tai vietā 1965. gadā uzcēla Ļeņina pieminekli. Latvijai atgūstot neatkarību, Ļeņinu aizvāca, un 1992. gadā uzcēla atjaunotu pieminekli Vienoti Latvijai.
Piemineklis, kā pēc definīcijas, kaut ko piemin. Tātad tas izsaka attieksmi pret vēsturi. Maskava nekad nav atzinusi Baltijas valstu okupāciju un aneksiju par noziegumu, nekad nav atvainojusies par valsts izzagšanu, tautas pazemošanu, mocīšanu un slepkavošanu. Tieši pretēji – visu laiku ir dzirdēti solījumi, ka Maskavas vara atgriezīsies un izrēķināsies ar nepakļāvīgajiem.
Pieminekļu aizstāvji ar savu aizstāvību apliecina, ka kaut vai pieminekļu gāšanas jautājumā, pēc viņu loģikas, Maskavas vara ir bijusi barbariska. Vai ir tik grūti nosodīt visu okupāciju? Un vai mums patiešām jābūt pateicīgiem, ka viena barbariska vara mūs atkaroja no citas barbariskas varas?
Autors ir laikraksta Latvietis palīgredaktors
