Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 4
Pēc krievu karaspēka aplenkuma pilsēta bija daļēji sagrauta
Astoņpadsmitais gadsimts Eiropas ziemeļaustrumu daļā sākās ar vienu no lielākajiem kariem Baltijas jauno laiku vēsturē. Tas turpinājās divdesmit gadus (1700–1721) un mainīja spēku samēru šajā reģionā. Zviedrijas, Polijas-Lietuvas, Krievijas un Prūsijas cīņa par Baltijas piekrastes zemēm un Ukrainu vēstures aprakstos ieguva Ziemeļu vai Lielā Ziemeļu kara nosaukumu. Kara sākumā Vidzemi un Rīgu pārvaldīja Zviedrija, un šī reģiona zaudējums iezīmēja zviedru lielvalsts norieta sākumu.
Lai saprastu, cik liela bija atšķirība starp Rīgu pirms un pēc Ziemeļu kara, daži vārdi jāsaka par tā saukto zviedru laiku Rīgu. Neraugoties uz karadarbību, kas skāra pilsētu 1621. un 1655. gadā, un iekšējām nesaskaņām starp pilsētas rāti un ģildēm (tirgotāju un amatnieku apvienībām), 17. gadsimtā Rīga piedzīvoja uzplaukumu. Palielinājās pilsētai piederošo zemju apjoms, tās politiskā un tiesiskā patstāvība. Tirdzniecība, kas veidoja pilsētas saimnieciskos pamatus, piedzīvoja arī panīkuma fāzes, ko atkal nomainīja straujas izaugsmes periodi. Gadsimta otrajā pusē pieauga burukuģu laikmetā stratēģiski svarīgo izejvielu – kokmateriālu un kaņepāju — eksports, kas palielināja kravu apgrozījumu Rīgas ostā.
Ziemeļu karš to visu krasi mainīja. Pēc astoņus mēnešus ilga aplenkuma 1710. gadā Rīga kapitulēja Krievijas caristes karaspēkam. Padošanās nosacījumi bija pilsētai izdevīgi. Tā saglabāja savus zemes īpašumus, pārvaldes formu, agrāko laiku privilēģijas un tiesības lietot vācu valodu kancelejas darbā. Tomēr pilsēta bija kļuvusi gluži citāda nekā pirms kara. Tā bija cietusi no bombardēšanas (saskaitītas 8600 bumbas1, ko krievu karaspēks aplenkuma posmā izšāva uz Rīgu, lai gan tā laika statistika var būt stipri neprecīza), iedzīvotājus bija nomocījis pārtikas trūkums un dažādas slimības, ieskaitot mēri. Pēc epidēmijas uzliesmojuma pilsētā bija palikuši ap 5000 iedzīvotāju, apmēram puse no to cilvēku skaita, kas Rīgā dzīvoja 1710. gada janvāra sākumā. Aplenkuma laikā pilsētā valdīja antisanitāri apstākļi, ar ko neviens īsti nespēja cīnīties, jo šim nolūkam trūka gan cilvēku, gan jebkādu materiālo resursu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.