Melu magnāta bankrots

Ziņas pārāk sarūgtina vai uztrauc? Kā būtu ar viskija mēriņu pludenākam skatam uz pasauli?

Neraizējieties, neesmu pārkarsusi Arizonas svelmē un šī nav mana atbilde nervozajam mūsdienu pulsam — tikai vēstures citāts. Apmeklējot savas jaunās universitātes mediju muzeju, vitrīnā pamanīju radioaparātu, kura korpusā iekļauta glīta karafe ar glāzēm. Izrādās, pagājušā gadsimta vidū Amerikā kļuva populāri šādi radio, lai Otro pasaules karu izgājušo nāciju atveldzētu uzreiz vairākos veidos.

Kā par brīnumu, mūsdienās televizorus un interneta abonementus nepārdod komplektā ar sedatīviem. Kaut arī iespējas ar šo tehnoloģiju palīdzību cilvēkus satricināt un satracināt ir plašākas kā jebkad.

Aizvadītajā nedēļā tam bija skaļš apliecinājums — Ameriku pāršalca ziņa par vairāk nekā 45 miljonu dolāru sodu, ko zvērinātie piesprieda melu ziņu magnātam Aleksam Džonsam. Viņam tiesā nācās ieskatīties acīs vecākiem, kuru bērni gāja bojā Sendijhukas skolā pirms desmit gadiem — vienā no asiņainākajām apšaudēm ASV vēsturē. Džonss pēc traģēdijas murgoja, ka nekādas šaušanas nav bijis un tā esot valdības kampaņa, lai panāktu ieroču ierobežošanu. Kaut gan Džonsa biznesa impērija ar tautas apstulbošanu nopelnījusi milzu summas, tagad sazvērestības teoriju cepējs cenšas glābties, piesakot bankrotu un turpinot melot par savām finansēm. Protams, firmu nosaukumos viņš lepni atsaucas uz vārda brīvību. Taču šis spriedums atgādina, ka patiesība un taisnīgums nav tukša skaņa. Tiesa ir sadzirdējusi ģimeņu advokāta vienkāršo un skaidro lūgumu: «Apturiet melu monetizāciju.»

Ir galvenā redaktore Nellija Ločmele ar Hamfrija stipendiju sākusi mācības Walter Cronkite School of Journalism Arizonā un raksta sleju no ASV.

Reklāma

Līdzīgi raksti

Pamati un mēsli

Neatkarības svētki aizvadīti, un ir sajūta, ka esmu sasildījusies! Skaistu brīžu bija daudz, bet sirsnīgākā sajūta pārņēma jau pirms 18. novembra. Laukos. Dziedot valsts himnu Vecpiebalgas kultūras namā pēc ražena svētku koncerta, kur tautiskos rakstus izdejoja ķipari un seniori, bet noslēgumā visi kopā vienojāmies senajā tautas lūgšanā. Latvijas stipro pamatu sajūta reizēm šķiet pazudusi lielpilsētas anonīmajā pulsā vai soctīklu troksnī, bet to var tik skaidri sajust mazākās kopienās, kur paaudzes turas cieši blakus kā ķēdes gredzenu vijums. Visiem pārkarsušajiem prātiem vērts aizbraukt uz laukiem sazemēties! Piedevās būs svaigs gaiss un plašs apvārsnis.Varbūt izbrauciens u

Jā, es arī!

Atmodas laikā uz skolas dienasgrāmatas vāka uzlipināju Brīvības pieminekļa bildi — atceros skaisti zilo debesu fonu, kas priecēja visu gadu, arī apmākušās dienās. Bet galvenais iemesls, protams, bija milzīgās cerības atgūt Latvijas valsti. Dzīvojot Madonā, uz Rīgu braukt nesanāca bieži, bet bilde uz dienasgrāmatas ļāva Brīvības pieminekli redzēt ik dienu. Man tas bija svarīgi. Toreiz pat nenojautu, ka pēc daudziem gadiem — laikā, kad pieminekli ieskaus remonta sastatnes — man laimēsies uzkāpt līdz pašai augšai un ielūkoties Brīvības statujas sejā, kas tuvumā izskatās tik dīvaini neproporcionāla…Šajā novembrī mūsu

Nebaidies, man pašam bail

Aizņēmos slejas virsrakstu no sava vectēva. Tā viņš man bērnībā jokojot teica. Tomēr, domājot par naudu, diemžēl šajā jokā ir arī daļa patiesības. Lai gan īstenas labklājības pamatā ir gan uzcītīgs darbs un savu talantu apzināšanās, gan veiksme, nozīme ir arī mūsu attieksmei pret naudu. Lasot šī žurnāla rakstus, pie tā nonācu atkal un atkal.Pre

Atmīnēšana

Triju meitiņu tēvs ar sievu, kas norūpējušies par bērnu nākotni. Jauns čalis, kurš vēl nevar balsot vēlēšanās, bet uzskata par pilsoņa pienākumu paust viedokli un gribētu, lai ikviens paņem un tiešām izlasa slaveno Stambulas konvenciju. Trīs bērnu māte, kas izšķīrusies no vardarbīga vīra un grib iemācīt meitai, ka sevi ir jāaizstāv. Jauna sieviete, kas tīņa gados piedzīvojusi izvarošanu un zina, cik grūti tolaik bija saņemt palīdzību. Pusmūža vīrs, kas uzaudzis bez tēva un negrib, lai viņa trim meitām jebkad būtu jābaidās no vīra vai no savas valsts.Tik dažādi ir pe

Jaunākajā žurnālā