Jēkabs Straume: KNAB šodien un pirms pieciem gadiem ir kā diena pret nakti

Saeima 9. jūnijā apstiprināja Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieku Jēkabu Straumi uz otru piecu gadu termiņu amatā. Šajā reizē deputātu atbalsts nebija vienbalsīgs, kāds tas bija pirms pieciem gadiem, un arī sabiedrība pašlaik nebūt ne vienprātīgi vērtē korupcijas apkarotāju darīto.

13. jūnijā tiešsaistē sarunājos ar Jēkabu Straumi par to, ko ir un ko nav izdevies īstenot no 2017. gadā plānotā un solītā, un par nākamajos piecos gados birojam darāmo.

 

Pēc stāšanās amatā pirms pieciem gadiem jūs teicāt: “Es plānoju šo biroju uzbūvēt atpakaļ stipru un spēcīgu.” Vai uzskatāt, ka tas ir izdevies?

Jā, es teiktu, ka jā. Bet, protams, tāda pašapmierinātība, ka pilnīgi viss jau būtu izdarīts, noteikti nav. Katrā gadījumā, salīdzinot ar to, kādu biroju saņēmu pirms pieciem gadiem, birojs šobrīd ir kā diena pret nakti. Bet ir vēl, kur tiekties attīstībā, vēl ir, kur tiekties.

Sākdams pildīt amata pienākumus, solījāt atjaunot sabiedrības uzticēšanos KNAB. Taču pagājušogad veiktajā aptaujā gandrīz trešdaļa respondentu nezināja pateikt, ko domā par biroju, un šogad maijā 45% aptaujāto nebija viedokļa, vai biroja darbs ir uzlabojies vai pasliktinājies. Kāpēc tik liela sabiedrības daļa vai nu nezina, ko dara KNAB, vai nu nevar novērtēt tā darīto?

Es teiktu, ka tas noteikti ir savā ziņā tāds filozofiskas dabas jautājums, kuru ar reālo dzīvi var sasaistīt dēļ konkrētiem faktiem. Pēdējos divos gados, neskatoties uz to, ka biroja darbs ir tikpat aktīvs, ja ne aktīvāks ar katru gadu un rezultatīvie rādītāji uzlabojas, mēs nebijām pamanāmi publiskajā telpā. Un tam ir vairāki izskaidrojumi, kā es pats sev to izskaidrotu.

Viens ir – kad mēs veicām kādas aktivitātes kādās valsts vai pašvaldību iestādēs, publiskajā sektorā, pirmskovida laikā, protams, visi nodarbinātie parasti bija uz vietas, strādāja un pamanīja, ka ir ieradies KNAB un veic kaut kādus pasākumus. Un, teiksim, ja runājam par pašvaldībām, tad, visdrīzāk, nekavējoties opozīcija par to kaut kādā vienā vai otrā veidā informēja žurnālistus, un viņi bija klāt, fiksēja, un savukārt caur šiem žurnālistiem sabiedrība uzzināja, ka KNAB ir atkal tur, tur, tur un strādā. Kas bija Covid laikā? Mēs strādājām, un par mūsu aktivitātēm bieži vien vispār neuzzināja, līdz kamēr mēs sūtījām jau relīzes, ka lieta tiek sūtīta uz prokuratūru. Un tad žurnālisti sāka prasīt, kas tā par lietu, kad ir ierosināta, kā mēs palaidām garām, ka kaut kas tāds ir noticis, un jūs tur esat veikuši padsmit kratīšanas pašvaldībā, un tā tālāk, un neviens to nezina. Es to skaidroju ar to, ka Covid laikā sēdēja mājās un bija mazāka iespēja pamanīt. Tas ir viens.

Otrs – es pat pamanu, ka caur mūsu relīzēm arī nav šīs rezonanses, kāda bija agrāk, kad bija kādas relīzes un bija kāda aktivitāte, un tas diezgan ilgu laiku ieņēma portālu vai avīžu pirmās, otrās lapās. Šobrīd tas ir bijis mazāk interesanti, un es to skaidroju ar to, ka informatīvā telpa bija ļoti, ļoti piebāzta ar šiem Covid jautājumiem un pēdējos trīs mēnešus arī ar kara jautājumu.

Ja paskaitītu tīri statistiski, cik mēs esam sabiedrību informējuši caur relīzēm un sociālajiem tīkliem, tas skaits ir daudz, daudz lielāks, no gada uz gadu ir nepārtraukti pieaudzis.

Man citu skaidrojumu patiesībā nav. Mēs neesam sēdējuši uz rokām, mums ir bijušas ļoti daudzas krimināllietas, ļoti daudzas procesuālās darbības, aizturēšanas, kratīšanas, lietas tiek sūtītas uz prokuratūru, prokuratūra ar lietām iet uz tiesu.

Nu, tas ir tas, kā es laikam varētu izskaidrot, kāpēc ir tik liela sabiedrības daļa, kura vairs nezina, kādā veidā vērtēt KNAB darbu. Savukārt agrāk, kad KNAB tik bieži nonāca virsrakstos, skaidrs, ka vērtējums bija – jā, KNAB strādā, ir redzama kārtējā aktivitāte. Bija kāda daļa, protams, kura uzskatīja, ka tas ir pārmērīgi šovveidīgi. Bet mēs nekad, es domāju, arī tajā laikā, kad uzskatīja, ka tie ir šovi, – nu, to tā nevajadzēja vērtēt. Vienkārši mēs jau nevaram kļūt neredzami un darīt savu darbu tā, ka neviens to nepamana. Un faktiski Covid laikā mēs kļuvām nepamanāmi tieši tāpēc, ka bija maz sabiedriskās aktivitātes, daudzi strādāja attālināti. Tas ir būtiskākais, kāpēc mēs bieži vien strādājām un zinājām, ka ir ļoti liela iespējamība, ka žurnālisti nemaz neuzzinās, ka mēs te esam un kaut ko darām. Es vakar Latvijas Televīzijas raidījumā [Šodienas jautājums] teicu, ka vakardien mēs bijām vienā pašvaldībā, strādājām, un nav nekādu ziņu publiskajā telpā, nav žurnālisti to uzzinājuši.

Varbūt tāpēc, ka tās ir pašvaldību līmeņa lietas? Jūs sakāt, ka darbs uzlabojies, ierosināto lietu skaits ir pieaudzis, tomēr nav sabiedrības reakcijas. Varbūt tāpēc, ka nav lielu lietu, toties vairākas lielas lietas KNAB nav spējis atklāt? Ko jūs nosauktu par biroja lielāko neveiksmi?

Bet garš skaidrojums tad būs nepieciešams. Es domāju, ka neveiksme birojam – un tas pat nav tik daudz bijis atkarīgs no šībrīža biroja vadības vai tiem birojā, kuri ar to nodarbojās, konkrētajiem izmeklētājiem –, noteikti neveiksme bija tas, ka, ņemot vērā to, ka par vēlu tika uzsākti nepieciešamie pasākumi, karteļa lieta kriminālprocesuālā izpratnē beidzās ar to, ka netika iegūti pierādījumi par kādu amatpersonu iesaisti korupcijā attiecībā uz šo būvniecības karteli.

Bet tajā pašā laikā es gribu teikt, ka pietiekami drosmīgi mēs bijām, lai to nenoliktu lādē, bet tomēr ar kriminālprocesuālām metodēm pārbaudītu un, deklasificējot klasificētos materiālus, pievienojot tos krimināllietai, spējot to informāciju tādējādi novirzīt arī Konkurences padomei. Jo Konkurences padome var strādāt tikai ar atklātu informāciju, ar klasificēto nevar.

Konkurences padome izdarīja to, ko varēja izdarīt – sodīja 10 uzņēmumus pagājušogad. Bet jums bija sarunu ieraksti pirtīs, kurus jūs bijāt dēvējis par “urbāno leģendu”, bija arī citu sarunu ieraksti un citi pierādījumi. Kā varēja notikt, ka neko noziedzīgu neatklājāt?

To varētu dalīt divās daļās. Viena daļa bija, kas bija skaidrs uzreiz – ka personas runā par kādiem pagātnes notikumiem, kuriem pat tajā brīdī, nekavējoties reaģējot, pierādījumus neizdosies ievākt. Jāsaprot tomēr, ka korupcijā, kukuļdošanā abas puses parasti ir ieinteresētas, un līdz ar to neviens nenāks priekšā stāstīt – jā, es devu, jā, es ņēmu! Tāpēc nekavējoties ir nepieciešama rīcība, līdzko ir aizdomas par kādu šādu plānu vai gadījumu.

Un te nu es gribu runāt par to otro daļu – ka acīmredzami, izvērtējot to, kādā veidā tika veikts viens vai otrs pasākums, varbūt nebija notikusi nekavējoša rīcība, tikko kā bija kādas aizdomas, ka kāds plāno kādai valsts amatpersonai kaut ko dot. Te mēs gan runājam par laika periodu, vēl pirms es biju amatā.

Karteļa lieta nav vienīgā. Arī korupcijas purvu Rīgas domē jums īsti neizdevās nosusināt. Piemēram, KNAB izmeklēšana par plašo Rīgas satiksmes iepirkumu korupciju beidzās ar krimināllietu par neatļautu videokameru Ušakova kabinetā. Vai tas simboliski parāda KNAB varēšanas vai gribēšanas griestus?

Nu, tā es negribētu teikt. Pamata krimināllieta par šiem iepirkumiem jau nekur nav pazudusi, tā joprojām ir aktīva. Kas ir atkarīgs no Latvijas izmeklētājiem, lielākā daļa, faktiski gandrīz visi izmeklēšanas pasākumi ir veikti, un šobrīd vienīgais, kas aizkavē pieņemt šajā lietā noteiktus lēmumus, ir tas, ka mēs joprojām gaidām atbildi no vairākām valstīm uz 22 tiesiskās palīdzības lūgumiem, un gaidām jau vairāk nekā pusotru gadu. Tas ir tas, kāpēc ir iestrēgusi tā saucamā pamatlieta tieši par konkrētajiem iepirkumiem.

Savukārt, jau izmeklējot šo kriminālprocesu, no tā tika izdalīti vairāki kriminālprocesi. Tas, ko jūs minējāt, ir tikai viens. Un vairāki no tiem ir veiksmīgi nodoti kriminālvajāšanai un ir pat jau iztiesāšanas stadijā.

To es negribu saukt šobrīd par neveiksmi. Drīzāk varētu teikt tā, ka no KNAB puses ir izdarīts viss, bet veiksme nav bijusi mūsu pusē attiecībā uz to, ka ir valstis, kuras acīmredzot neuzskata par pienākumu ar tādu valsti kā Latvija pietiekoši nopietnā tiesiskās palīdzības līmenī sadarboties, lai laikus sniegtu nepieciešamo informāciju. Vai arī atsevišķos gadījumos ir pat aizdomas, ka netiks sniegta nekāda informācija, vienkārši netiks atbildēts.

Par kurām valstīm ir runa?

Nē, nē, es to neminēšu, neteiksim priekšā korumpantiem, kur naudu slēpt, es atvainojos!

KNAB nespēja atrast pierādījumus un izbeidza lietu arī par bijušā Latvija Bankas prezidenta Rimšēviča, iespējams, prasīto kukuli bankas ABLV līdzīpašniekam Bernim. Kas tur neizdevās?

Redziet, kas ir par lietu – ja Berņa kungs būtu atnācis uz KNAB tad, kad viņam prasīja [kukuli], nevis tad, kad jau konkrētā komerciestāde nokļuva problēmās dēļ tā, ka saņēma paziņojumus no ASV finanšu iestādēm, ļoti iespējams, ka mums būtu izdevies arī savākt pierādījumus. Bet, iesniedzot iesniegumu par to, ka tiek izspiesti kukuļi, un stāstot, ka tas ir noticis gadus atpakaļ – nu, ko jūs gribat, burvju nūjiņas KNAB nav. Ir jānāk un laicīgi jāziņo par to, ka notiek tādi procesi kā iespējama kukuļa izspiešana no vienas vai otras amatpersonas puses.

Tas ir tikai viens gadījums. ASV Finanšu noziegumu apkarošanas institūcija FinCEN ziņoja, ka ABLV bankas vadītāji esot maksājuši kukuļus Latvijas amatpersonām, tātad daudzskaitlī. Vai arī par to ziņas saņēmāt par vēlu?

Jā, protams, tur bija aizdomas par vienu vai otru gadījumu, ka tā varētu būt patiesība, bet tas viss bija novēloti. Izmeklētāji izdarīja visu iespējamo un prokuratūras uzraudzībā, un es negribētu vainot kādu izmeklētāju, ka viņš kaut ko nav izdarījis, kā vajag. Ir grūti iegūt pierādījumus, ja mēs runājam par kādiem notikumiem, kas ir bijuši pagātnē un kur nav kādas citas liecības vai ieraksta, vai kaut kā cita, kas varētu būt netiešie pierādījumi.

Kā KNAB pietrūkst, lai spētu atklāt tiešām lielas un sabiedriski svarīgas lietas? Vai trūkst resursu, kvalificētu izmeklētāju, kaut kā cita?

Nu, jāsaka atklāti, tagad sūdzēties par resursu trūkumu nevar. Izmeklētāju štats šajā gadā ir, iespējams, pirmoreiz KNAB vēsturē nokomplektēts simtprocentīgi. Operatīvo darbinieku un analītiķu štats gan nav vēl aizpildīts, bet ir visi priekšnoteikumi, lai mēs to varētu izdarīt. Ir bijusi atalgojuma reforma, un jau pirms tam ir bijusi vajadzīgā strukturālā izmaiņa, šobrīd ir tikai un vienīgi nepieciešams aizpildīt šīs štata vietas ar kvalificētiem, pieredzējušiem darbiniekiem, ar ko mēs aktīvi arī nodarbojamies. Tas prasa laiku, darbinieki tomēr ir jāpārbauda attiecībā uz atļauju darbam ar valsts noslēpumu. Tas prasa laiku, bet, nu, tādu iekšēju problēmu, kas mums traucētu atklāt lielas lietas, KNAB nav.

Ir ārējas, jo KNAB nav vienmēr tas, kurš spēj viens pats atrisināt visus jautājumus. Bieži vien ir nepieciešama sadarbība valsts iekšienē ar citām iestādēm, ļoti laba mijiedarbība un sadarbība ar prokuratūru un, protams, ir nepieciešama starptautiska sadarbība. Mēs starptautisko sadarbību attīstām, bet pasaulē ir ļoti daudz valstu, un ne visur tas varbūt izdodas. Es teiktu, ja ir kādas sistēmiskas problēmas, tās nav sistēmiskas problēmas KNAB iekšienē.

Tieslietu ministrija maija beigās ierosināja atlikt līdz 2025. gadam lobēšanas likuma pieņemšanu, kaut gan Saeima jau februārī to vienbalsīgi atbalstīja pirmajā lasījumā. Vai, jūsuprāt, šāds likums ir vajadzīgs, un kā jūs skaidrotu tā atlikšanas iemeslus?

Mēs kā birojs uzskatām un jau sen esam uzskatījuši, ka jābūt regulējumam, kas veicina atklātību attiecībā uz lēmumu pieņemšanu likumdošanas orgānos – Saeimā, pašvaldību domēs, un tā tālāk. Gadus atpakaļ, vēl pat pirms 2017. gada, ir bijuši mēģinājumi šādu regulējumu izstrādāt. Toreiz bija skaidrs, ka nostāja nav viennozīmīga un tā saucamais politiskais atbalsts diezin vai būs. Tad KNAB kā ar rezerves variantu gāja caur Saeimas Kārtības rulli, kur iestrādāt noteiktas normas iekšā, kā būtu jārīkojas un kādā veidā to būtu iespējams kontrolēt un monitorēt. Arī tas netika atbalstīts.

Savukārt šajā Saeimā atbalsts ir. Šajā Saeimā tika strādāts pie šī normatīvā regulējuma, bija darba grupa, kurā bija Saeimas deputāti, ministriju pārstāvji, KNAB pārstāvji, un šobrīd šis likumprojekts ir Saeimā.

Kāpēc ir bijusi kāda iebilde no Tieslietu ministrijas? Es gribētu teikt, ka tur visdrīzāk bija tehniskas dabas iebildumi attiecībā uz to, kura no valsts iestādēm veidos lobistu reģistru un kādā veidā notiks kontrole, lai pārkāpējus varētu arī saukt pie administratīvās atbildības.

Manuprāt, šobrīd Saeimas ietvaros visi šie jautājumi jau ir atrisināti, un, cik man ir zināms no politikas plānotājiem, Saeimā šis iet uz priekšu. Neredzu šķēršļus, kāpēc to nepieņemtu vēl šī Saeima. Manuprāt, pat tajā dienā, kad bija balsošana par manu pārvēlēšanu, šis jautājums Saeimā arī tika skarts.

Jūs sakāt – tehniskas dabas iebildumi. Vai tāpēc likuma pieņemšana būtu jāatliek līdz 2025. gadam?

Domāju, ka jums šis jautājums jāuzdod Tieslietu ministrijai, viņu vietā es negribētu runāt.

4. jūnijā sākās priekšvēlēšanu aģitācijas periods. KNAB jau ir konstatējis, ka Šlesera autobusi un avīze ir aģitācija. Kādām izdarībām vēl birojs pievērsis pastiprinātu uzmanību, lai vēlētājiem nerodas šaubas, ka vēlēšanu kampaņa ir godīga?

Tas ir standarts – katrs priekšvēlēšanu periods var atšķirties ar kādām jaunām izdomātām shēmām, jauniem viediem, kā mēģināt apiet aģitāciju, bet tas ir standarts, ka pārkāpumi būs, un pārkāpumus mēs noteikti konstatēsim. Darīsim visu iespējamo, lai tos novērstu un atbildīgās personas sauktu pie atbildības.

Es saredzu, ka šis priekšvēlēšanu periods būs varbūt pat sarežģītāks, nekā bija iepriekš, dēļ arī šī brīža ģeopolitiskās situācijas, dēļ sašķeltības arī sabiedrībā, tāpēc pieļauju, ka priekšvēlēšanu aģitācijas pārkāpumu raksturs, veids un daudzums varētu pat – es ceru, ka nē, bet varētu būt pat lielāks, nekā ir bijis iepriekšējos priekšvēlēšanu periodos.

Pieminējāt ģeopolitisko situāciju. Kādu prognozējat Krievijas slēpto ietekmi un kā to pārbaudīsiet?

Kas attiecas uz ārvalstu ietekmi politiskajos procesos, ar to nodarbojas ne tikai KNAB viens pats, tas ir arī nacionālās drošības jautājums, un ar to nodarbojas arī valsts drošības iestādes, ar kurām mēs kā birojs cieši sadarbojamies. Tādi gadījumi, potenciāls citu valstu mēģinājums ietekmēt politisko vidi jācērt saknē, uz to ļoti ātri jāreaģē, un personas, kas to izdarījušas, ir jāsauc pie atbildības.

Es neteiktu, ka šobrīd mēs saskatītu tādus [mēģinājumus], taču detalizētāk droši vien varētu stāstīt Valsts drošības dienests.

Bet mēs redzam, ka noteikti ir nepieciešami soļi attiecībā uz vienu politisko organizāciju, kura balansē uz robežas, lai izdarītu jau pārkāpumus.

Latvijas Krievu savienība?

Protams. Tāpēc arī šobrīd Saeimā ir iniciatīvas, kuras gan nav KNAB izvirzītas, tās ir Nacionālās drošības komisijas, drošības iestāžu un ministriju virzītas attiecībā uz nepieļaujamību, ka politiskās organizācijas atbalsta agresīvu karu, genocīdu un tā tālāk. Ja šādi pārkāpumi tiks konstatēti, mums kā birojam tas radīs priekšnoteikumu, lai konkrētam politiskajam spēkam apturētu valsts finansējumu. Jo šobrīd Politisko partiju finansēšanas likumā nav tādu normu, tur ir par citiem dažādiem pārkāpumiem, bet nav normas par to, kas notiek, ja partija tiek atzīta par tādu, kas atbalsta agresīvu karu un genocīdu.

Tā ka, es domāju, tas virzās uz priekšu. Mums, protams, ir ļoti cītīgi un rūpīgi jāseko tam līdzi, sadarbojoties arī ar citām iestādēm. Bet tas, ko minēju sākumā – tas [sabiedrības] sašķeltību nemazinās, protams, sašķeltība tikai pieaugs.

Ir arī citādi apdraudējumi. Piemēram, bijusī jūsu vietniece novēršanas jautājumos Ilze Jurča vēlēšanās kandidē KNAB klienta Šlesera sarakstā, un tajā ir arī bijušais Ceļu policijas priekšnieks Edmunds Zivtiņš. Kas sabiedrībai būtu jāsecina par valsts amatpersonām, ja pat savulaik tik ietekmīgas pēc tam kalpo valsts nozadzējam?

(Nopūšas) Man grūti izskaidrot, kāpēc tādus lēmums kaut kādas bijušās amatpersonas ir pieņēmušas…

Tiešām? Jums kā KNAB priekšniekam to ir grūti izskaidrot?

(Smejas) Nu, redziet, man negribētos arī teikt, ka tas būtu pilnībā nepareizi. Noteikti ir vajadzīgs kāds atdzišanas periods pēc tam, kad beidz darbu birojā, divi, trīs gadi, kad tomēr neej politikā, jo pārāk daudz zini un vari izmantot šīs savas zināšanas attiecībā uz politikas veidošanu un cīņu ar politiskajiem konkurentiem. Nu, šeit gan ir jāsaka, ka tas ir noticis – ir jau pagājuši gadi, kopš mana bijusī vietniece ir prom no biroja.

Bet izskaidrot viņu lēmumu – nu, jebkurā tiesiskā, demokrātiskā valstī katrai personai ir tiesības iesaistīties politiskā darbībā. Ceru, ka iesaistīšanās politiskajā darbībā ir saistīta ar, teiksim, tādu politiski ideoloģisko pārliecību, nevis ar kādiem citiem aspektiem. Vairāk es gan laikam nekomentēšu.

Varbūt vienu skaidrojumu nesen netieši sniedza bijušais ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs, kurš pirms viņa atlaišanas paziņoja, ka viņa darba devēji esot uzņēmēji. Bet darba devēji parasti maksā algu darba ņēmējiem. Vai šāda domāšana nav korupcijas augsne?

Grūti komentēt Vitenberga kunga teikto, kā viņš to bija domājis. Ja tā vispārīgi runā, tad valsts pārvaldē darbinieki, amatpersonas saņem atalgojumu no nodokļu maksātājiem, un uzņēmēji arī ir daļa no nodokļu maksātājiem. Vai tas bija tā domāts vai kaut kā citādi, būtu jālūdz Vitenberga kungam precizēt.

Pirms iepriekšējām vēlēšanām KNAB nodrošināja skaļu priekšvēlēšanu publicitāti KPV populistiem, demonstratīvi aizturēdams Artusu Kaimiņu Saeimas namā uzreiz pēc Saeimas balsojuma par atļauju viņa aizturēšanai. Vai arī pirms šīm vēlēšanām jums ir kandidāti līdzīgam “realitātes šovam”, kā pats šādas izrādes dēvējāt?

Ozoliņa kungs, es jums gribu aizrādīt, ka šis jautājums ir ļoti tendenciozs, nu, ļoti tendenciozs! Ģenerālprokurors jums noteikti pat stingri pateiktu, ka tas ir ļoti tendenciozs un tā nedrīkst teikt.

Ne jau KNAB priekšnieks izmeklē kriminālprocesus, tos izmeklē izmeklētāji. Viņu darbību uzrauga prokuratūra. Un, ja jau mēs runājam par Saeimas deputātiem, tad, lai Saeimas deputātu izdotu kratīšanai vai aizturēšanai, vai kriminālvajāšanai, šo vēstuli Saeimai raksta ģenerālprokurors ar savu parakstu. Nosaukt to par kādu realitātes šovu – nu, tas noteikti neatbilst patiesībai. Tajā brīdī izmeklētājs uzskatīja, ka viņam nepieciešams veikt šādas darbības, uzraugošais prokurors, izskatot šo plānu, piekrita, un tāpēc tas notika tā, kā tas notika. KNAB priekšniekam nav nekādas ietekmes uz to, kā konkrēts kriminālprocess tiek izmeklēts. Tādas tiesības nav dotas, un paldies Dievam, ka tiesībaizsardzības iestāžu vadītājiem netiek dotas tiesības regulēt, kuru kriminālprocesu izmeklēt, kuru neizmeklēt, kuru personu aizturēt, kuru neaizturēt. Es gribu teikt, kā man izmeklētāji saka – mums ir tikai “zaļā grāmatiņa”, un mēs pēc tās vadāmies. Mēs kalendārā neskatāmies, mums nav svarīgi, kad ir vēlēšanas, mums ir “zaļā grāmatiņa” – Kriminālprocesa likums –, un mēs pēc tā vadāmies.

Skaidrs, ka pēc tam notika tas, kas notika. Tas veicināja savā ziņā popularitāti – pieļauju, ka tas veicināja. Loģiski domājot, izdarot secinājumus, tā varētu domāt. Izmeklētāja, kura šo lietu veidoja, ir devusies izdienas pensijā. Nu, es negribu vairāk nekādos komentāros šeit ieslīgt. Bet pārvērst to, ko KNAB dara, un pateikt, ka tas ir bijis realitātes šovs…

Tā jūs pats savulaik dēvējāt šādas KNAB publiskas aizturēšanas – par “realitātes šovu”.

Nu, kā lai KNAB aiztur Saeimas deputātu? Viņš ir jāaiztur nekavējoties, tikko Saeima viņu izdod. Tur nevar gaidīt. Nerunāsim konkrēti par Kaimiņu, bet pieņēmuma formā – ja viņu nesagaida pie Saeimas, viņš vienkārši var aizmukt galu galā! (Smejas) Vai, piemēram, noslēpt savu telefonu, kurš kratīšanas laikā ir jāizņem, jāpārbauda, vai tur nav atrodami lietiskie pierādījumi. Saprotiet, šeit ir ļoti būtiskas nianses.

Bet vai pirms šīm vēlēšanām plānojat prasīt atļauju kāda aizturēšanai?

(Smejas) Ja es jums tagad pateikšu nē, tad iespējamie pārkāpēji sapratīs, ka viss ir kārtībā un var droši līdz vēlēšanām darboties, varbūt izdarīt likumpārkāpumus. Ja es pateikšu jā, tad būs ažiotāža un sāks meklēt, kurš tas varētu būt. Nevienā brīdī neviens iestādes vadītājs jums neteikts iepriekš, ko iestāde plāno vai neplāno darīt. Nedosim iespēju izvairīties kādam no atbildības par likumpārkāpumu izdarīšanu vai vēl vairāk – noslēpt pierādījumus.

Man ir vēl viens tendenciozs jautājums. Pašlaik jūs izmanto kā ieganstu politiskam mērķim nepieļaut Satversmes tiesas sprieduma izpildīšanu – Saskaņa, redz, nebalsošot par Civilās savienības likumu, kamēr KNAB nebūs pārbaudījis, vai deputāts Geidāns ir ietekmēts. Vai varat viņiem pateikt, ka var droši balsot, ja jau KNAB pagājušonedēļ pateica, ka, visticamāk, nesāks to izmeklēt?

Bija mazliet citādi. KNAB uzsāka resorisko pārbaudi, jo mēs saņēmām par šo faktu diezgan daudz iesniegumu gan no deputātiem, gan no pilsoņiem. Resorisko pārbaudi pabeidza, pirmsšķietami ir skaidrs, ka tur būs atteikums ierosināt kriminālprocesu, un, cik man zināms no izmeklētājiem, šis lēmums būs šonedēļ. Ņemot vērā sabiedrisko nozīmīgumu, mēs šo lēmumu anonimizējot arī plānojam publicēt savā mājaslapā, kā arī sniegt plašāku preses relīzi un skaidrojumu. Pirmsšķietami tas notiks šo trešdien. Tas ir nevis datums, ko es pieprasu, bet gan datums, ko man ir izmeklētāji teikuši, ka varēs par šo publiski sniegt informāciju.

Vai tātad pirmsšķietami var secināt, ka ietekmēšanas nebija?

Nu, ja ir pieņemts lēmums atteikt ierosināt kriminālprocesu, tad varam secināt, ka – nē, nebija.

Tātad Saskaņa var droši balsot?

(Smejas) Tas tālāk jau ir pašu politisko organizāciju ziņā.

Pirms pieciem gadiem jūs teicāt, ka korupcija ir apdraudējums valsts drošībai. Kā jūs raksturotu šādu apdraudējumu un tā mērogu Latvijā pašlaik, kad Krievija savu mērķu sasniegšanai izmanto pat militāru spēku, tātad droši vien pilnā mērā arī slēptus ietekmēšanas līdzekļus, to skaitā citu valstu politiķu un amatpersonu uzpirkšanu?

Es to uzskatu par ārkārtīgu apdraudējumu. Šā apdraudējuma dziļumu ne tikai Latvijas, bet arī visas Eiropas kontekstā mēs, iespējams, šobrīd vēl pat neapjaušam.

Pat birojā vēl neapjaušat?

Redziet, nevajadzētu jaukt divas dažādas lietas. Kas attiecas uz kādām speciālām operācijām vai izlūkošanas operācijām, kuru laikā tiek izmantoti finanšu līdzekļi citā valstī, tas noteikti nav tikai un vienīgi KNAB jautājums. Ja mēs runātu par kukuļiem, kuri tiek doti par kaut kādām darbībām, kas jau veicina politiku, kura ir labvēlīga kādai konkrētai valstij – jā, tā pavisam noteikti ir politikas ietekmēšana, turklāt izmantojot kukuļošanu. Bet tādai ietekmei noteikti ir jābūt ne tikai KNAB, bet arī valsts drošības iestāžu redzeslokā, un esmu pārliecināts, ka tās, izmantojot savus resursus, pavisam noteikti ar šo jautājumu arī nodarbojas.

Jūs 2017. gadā stāstījāt, ka saņēmāt KNAB informāciju, kad bijāt Militārās izlūkošanas dienestā, un, kā teicāt, “tur tas rezultāts bija”. Acīmredzot ar drošības iestādēm apmaināties ar informāciju arī pašlaik. Vai rezultāts ir, un, ja ir, kā jūs to raksturotu, neizpaužot ierobežotu informāciju?

Es teiktu, ka sadarbība starp iestādēm ir tāds ikdienas darbs, kuru pat nav vērts kaut kādā veidā detalizēti stāstīt. Ikdienā katrai iestādei ir pienākums, saņemot informāciju no dažādiem avotiem vai veicot kādas citas, piemēram, operatīvās darbības, iegūto informāciju, kura tiešā veidā neattiecas uz tās iestādes kompetenci, kura to saņēmusi, – iestādei ir pienākums ar šo informāciju dalīties ar to iestādi, kuras kompetencē ir šo jautājumu skatīt. Un tāda informācijas apmaiņa notiek nepārtraukti, katru dienu, un es uzskatu, ka patiesībā ļoti labā līmenī šobrīd Latvijā. Bet detaļās stāstīt, kas un kādā veidā notiek, es noteikti nedrīkstu.

Pirms pieciem gadiem teicāt arī, ka korupcijas izpausmes vai korupcijas pazīmes, kuras pavisam noteikti var uzskatīt par apdraudējumu valstij, ir ārvalstu naudas līdzekļi. Kā plašo sankciju apstākļos ir mainījies šāds apdraudējums?

Skaidrs ir tas, ka šobrīd ir nepieciešams būtiski pievērst uzmanību jautājumiem par to, lai netiktu pārkāpti sankciju regulējumi. Man ir zināms, ka tās iestādes, kurām ar to jānodarbojas, ļoti cītīgi strādā, ar to nodarbojas. Savukārt, kas attiecas uz finanšu līdzekļu ietekmi uz politiku vai politiskām partijām, tur darbs arī notiek. Es gan šobrīd teiktu, ka nesaskatu kādu milzīgu problēmu.

Pirms pieciem gadiem uzskatījāt, ka kontrabanda ir problēma. Minējāt, piemēram, ka Krievijas pusē robežu kontrolē FSB. To pašu var teikt arī šodien. Kāpēc kontrabanda nevis vienkārši joprojām ir, bet gan, kā redzam no dažām aizturēšanas reizēm, Latvija arvien paliek ļoti būtisks narkotiku, cigarešu, degvielas kontrabandas ceļš? Vai varam secināt, ka kontrabandistiem ir jumts Latvijas drošības vai robežsardzes struktūrās?

Tik kategoriskus apgalvojums es noteikti neteiktu. Es teikšu tā, ka pa šiem pieciem gadiem man izdevās palīdzēt attīstīt ne tikai KNAB, bet arī Valsts ieņēmumu dienesta Iekšējās drošības pārvaldi. Valsts ieņēmumu dienestam bija nepieciešami uzlabojumi Iekšējās drošības pārvaldē. Nekomentēšu, kādas bija problēmas, tas būtu jāprasa Valsts ieņēmumu dienestam. Nav nekāds noslēpums, ka savā laikā [VID ģenerāldirektore Ieva] Jaunzemes kundze lūdza man padomu, kā attīstīt VID Iekšējās drošības pārvaldi, kā palīdzēt ar kadriem. Faktiski jau pēdējos divus gadus VID Iekšējās drošības pārvaldi vada bijušais KNAB darbinieks (Aigars Prusaks – red.), kurš faktiski pēc mana un Jaunzemes kundzes ieteikuma sāka to vadīt. Un es domāju, ka rezultāti, ko viņi ir sasnieguši pēdējos nepilnos pāris gados, tai skaitā arī ar noziedzīgu nodarījumu atklāšanu uz robežas, muitā un citās Valsts ieņēmumu dienesta struktūrvienībās, ir patiešām redzami. Notiek darbs ar korupciju gan uz robežas, gan arī Valsts ieņēmumu dienesta iekšienē. Bet viņu vietā es runāt negribētu, gribēju tikai pastāstīt par faktu, ka to šobrīd vada bijušais KNAB darbinieks, ilggadējs, pieredzējis darbinieks. Pārējais ir jājautā viņiem.

Iepriekšējā reizē Saeima jūs apstiprināja amatā vienbalsīgi, bet šajā reizē vienas partijas frakcija bija vienbalsīgi pret. Vismaz man neizklausās nopietni Konservatīvo iebildumi, ka jārīko jauns konkurss tikai tāpēc, ka bija tikai divi pretendenti uz amatu. Vai jūs zināt, kas ir īstie iemesli?

Es varu nojaust. Bet, ņemot vērā, ka šobrīd ir sācies priekšvēlēšanu periods, manus izteikumus par vienu vai otru politisko partiju arī var iztulkot kā aģitāciju par vai pret. Tāpēc es no komentāriem atturēšos. Ja viņiem ir kādas iespējas skaidrot savu pozīciju, izņemot to, ko viņi jau skaidrojuši, tad noteikti tas būtu jājautā viņiem pašiem.

Jūs neesat vienīgais šai partijai netīkamais kandidāts. Arī Ilzes Znotiņas atkārtotu apstiprināšanu Finanšu izlūkošanas dienesta vadītājas amatā tā novilcina. (16. jūnijā Saeima neapstiprināja Znotiņu FID priekšnieces amatā – red.) Kādi, jūsuprāt, ir sabiedrībai neizpaustie iemesli – neapmierinātība ar viņas darīto, vēlme redzēt šajā amatā citu konkrētu personu?

To man arī būs grūti komentēt. Es teiktu, kā parastam pilsonim, redzot to, kā tas publiskajā telpā izskan, man ir jautājumi, ka varbūt ir tieši pret personu kādi iebildumi, nevis pret Finanšu izlūkošanas dienesta darbu. No KNAB puses varu pateikt, ka mums ar Finanšu izlūkošanas dienestu ir ļoti laba sadarbība, un tā pēdējos gados ir tikai uzlabojusies. Ļoti daudz informācijas, kura mums ir nepieciešama ikdienas darbā, mēs saņemam arī no FID. Tāpēc man laikam nebūs nekādu citādu skaidrojumu, kā tikai, ka ir pretenzijas pret pašu personu.

Pirms diviem gadiem KNAB administratīvi sodīja Znotiņu par amatu savienošanu. Vai tas neietekmēja sadarbību?

Nē. Ziniet, valsts amatpersonas administratīvi tiek sodītas, un šajā gadījumā tas bija interešu konflikta ietvarā. Es varu pateikt, ka tā nebija ļaunprātība. Znotiņas kundze visu savu mūžu bija strādājusi privātajā sektorā un varbūt nezināja vienu vai otru normu, kļūstot par valsts amatpersonu, tāpēc šis pārkāpums bija noticis. Viņa šo pārkāpumu novērsa, samaksāja sodu, un ar to arī tas jautājums ir izsmelts.

Aģentūra Bloomberg jūnija sākumā ziņoja, ka Latvijas valdības ministri mēģinot panākt, lai ASV regulētāji pārstāj pētīt naudas atmazgāšanu ABLV bankā. To cenšoties sarunāt gan finanšu ministrs Reirs, gan tieslietu ministrs Bordāns, gan viņa partijas biedrs labklājības ministrs Eglītis. Vai arī KNAB ir savs darbs šajā lietā?

Jautājums – kādā lietā jūs to domājat? Vai ir runa par politiskām aktivitātēm vai par kādu iespējamu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, lai palīdzētu kādām personām?

KNAB droši vien zina par naudas atmazgāšanu bankā vismaz no izmeklēšanas par tās vadītāju iespējamo saistību ar kukuļdošanu. Vai jūs atbalstāt politiskās aktivitātes, lai amerikāņi pārstātu pētīt ABLV darīto?

Nu, kā es varu atbalstīt vai neatbalstīt? Tas nav īsti manas kompetences jautājums. Skaidrs ir tas, ka par iespējamiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas notikuši saistībā ar šo likvidējamo komercbanku, izmeklēšanas notiek. Tās notiek Latvijā, ar to nodarbojas gan prokuratūra, gan arī Valsts policija. Tāpēc man šeit viedoklis var būt tikai tāds, ka, ja ir notikuši noziedzīgi nodarījumi, tie ir jāizmeklē.

Tad jau droši vien amerikāņiem arī vajadzētu turpināt izmeklēt, vai ne?

Nu, man ir grūti komentēt par amerikāņiem, ko viņi izmeklē vai ko viņiem vajadzētu vai nevajadzētu izmeklēt. Es gan saprotu no tā politiskā konteksta, ka šeit nav runa par izmeklēšanu, bet ir par to, kāda ir ASV puses attieksme pret Latvijas finanšu sistēmu. Tas ir tas, ko es esmu lasījis arī no publiskiem avotiem. Kāds tur varētu būt cits konteksts, es nevarēšu komentēt.

Kad jau runājām par vienu konkrētu partiju, tad jau jāpavaicā, vai jums ir zināms, ko īsti bijušais KNAB darbinieks Juris Jurašs dara Ukrainā? Vai viņam tur kāds īpašs uzdevums?

Es varu tikai pateikt to, ko mēs visi redzam publiskajā vidē – Juraša kungs ir Ukrainā, un, spriežot pēc tā, kas publiskajā telpā nonāk, nodarbojas ar palīdzības sniegšanu Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Un vairāk nekādu komentāru nav. Es varu pateikt tikai to, ka, ja tas, ko mēs redzam publiskajā telpā, atbilst patiesībai, var tikai izteikt apbrīnu par viņa drosmi.

Kādu īsti palīdzību un kā viņš sniedz?

Tas jājautā būs viņam. Tas, kas redzams publiskajā telpā, ir palīdzība tādā ziņā, ka ir nepieciešamas ļoti daudzas un dažādas apgādes. Jūs jau arī redzat, ka atsevišķas personas ļoti aktīvi nodarbojas ar specializētā autotransporta sagādi Ukrainai, viņiem noteikti ir nepieciešamas medicīnas preces un, nu, nezinu – tēmekļi un nakts redzamības ierīces, un viss pārējais, kas vajadzīgs, lai aizstāvētu savu valsti.

Pirms pieciem gadiem teicāt: “Es gribētu, lai, beidzoties manām pilnvarām šajā amatā, es varētu aiziet ar augstu paceltu galvu.” Nu būs vēl jāpastrādā. Kas birojam jādara, lai pēc vēl pieciem gadiem jūs varētu aiziet ar paceltu galvu? Ko esat iecerējis mainīt vai uzlabot?

Te es varbūt drusku plašāk pateikšu. Ziemā, pavasarī, kad jau tuvojās laiks, kad jāizlemj, vai startēt arī uz otru termiņu, man bija pārdomas par to, ko es solīju – ko es solīju arī jums intervijā, ko vēlos izdarīt un kādu gribu redzēt KNAB pēc pieciem gadiem –, un ko tad es īsti esmu izdarījis.

Nu, jāsaka, ka lielākā daļa solījumu ir izpildīti. Un, startējot šajā konkursā, es apzināti neizpaudu, vai es esmu pieteicies, lai nenobaidītos varbūt vēl kādi potenciāli kandidāti, jo vēlējos, lai piedalās kuplāks pretendentu skaits, un tad redzētu, kāds būs rezultāts. Un tā mana doma bija tāda, ka es biju pilnībā gatavs, ka komisija izvēlas citu kandidātu. Piepildījuma un gandarījuma sajūta man ir, to, ko biju solījis, esmu izdarījis un varu drošās rokās atdod KNAB atslēgas, un viss turpināsies, iesāktie darbi un KNAB tikai turpinās attīstīties. Diemžēl sanāca, kā sanāca – pieteicās tikai divi kandidāti, un tas, protams, mani drusku pārsteidz, kāpēc tā.

Bet, ja par nākotni, tad ir, protams, vēl daudz, ko darīt. Mums ir iesākti daudzi jautājumi, būtiski attīstības jautājumi, kurus es tā īsti detalizēti negribētu stāstīt, bet, kas attiecas uz korupcijas risku analīzi, ir iesākts darbs gan ar cilvēkresursu piesaistīšanu, gan arī ar dažāda veida specializētu IT risinājumu veidošanu, lai mēs kā birojs daudz labāk spētu saskatīt korupcijas riskus pat pirms tam, kad esam saņēmuši kādu riska informāciju vai kādus signālus par to, ka vienā vai otrā iestādē, vienā vai otrā nozarē viena vai otra valsts amatpersona ir korupcijas riska situācijā, tātad potenciāls korumpants. To mēs attīstīsim, tas strauji arī attīstās.

Ko es šobrīd varu pateikt, kādu es gribētu redzēt KNAB pēc pieciem gadiem – ka izpratne birojam par to, kādā situācijā ir valsts attiecībā uz korupcijas līmeni, teiksim tā, dubultojas, [salīdzinot] ar to, kāda ir tagad. Ka mēs daudz labāk saprotam, kur patiesībā ir problēmas, un spējam ne tikai caur apkarošanas un novēršanas prizmu, bet arī caur politikas plānošanas prizmu, caur normatīvā regulējuma iniciatīvām novērst korupcijas riskus un faktiski radām tādu apgrūtinājumu korupcijas esamībai, ka ir pārāk riskanti ņemt kukuļus vai iesaistīties apšaubāmos darījumos. Ka daudz lielāka iespējamība ir, ka tiks pieķerts, ja ne uzreiz, tad pēc kāda laika. Un ka nesodāmības sajūta valsts amatpersonām vienkārši samazinās tā, ka katram ir skaidrs — ja iesaistīšos, plānošu, shēmošu, visticamāk, pēc manis atnāks.

Runājāt par politikas plānošanu. Bet KNAB mājaslapā joprojām ir tikai korupcijas apkarošanas plāna projekts 2021. – 2025. gadam. Ir jau 2022. gads. Kur ir plāns?

Jā, tas plāns tika radīts laikus. Jūs atceraties – bija Korupcijas novēršanas un apkarošanas pamatnostādnes 2015. – 2020. gadam. Un tad valsts līmenī tika pieņemts lēmums, ka tās vairs nebūs pamatnostādnes un nākotnē mēs visi tos sauksim par plāniem. Laikus notika darbs pie plāna, plāns tika izstrādāts KNAB iekšienē, pēc tam sākām strādāt ar nevalstisko sektoru un arī ar valsts pārvaldes iestādēm, jo ļoti daudz no tā, kas plānā ir paredzēts, ir ne tikai plāns, kas jādara KNAB, bet arī, kas jādara visai pārējai valsts pārvaldei, un kāda iesaiste ir nevalstiskajam sektoram. Un tad nu sanāca tāda situācija, ka mēs saņēmām 66 iebildumus, 33 priekšlikumus, daudzi no kuriem patiesībā ir pretrunā cits ar citu. Un tad Finanšu ministrija pateica – kamēr nebūs izvērtētas šīs pamatnostādnes 2015. – 2020. gadam un valdībā saskaņots gala ziņojums, tikmēr mēs nevaram apstiprināt jauno plānu.

Šis gala ziņojums ir šobrīd uz apstiprināšanu. Tajā arī tika izdarītas daudzas izmaiņas. Es ieteiktu to izlasīt jebkuram žurnālistam vai nevalstiskā sektora pārstāvim, kuram interesē korupcijas novēršanas un apkarošanas jautājumi. Tas ir ļoti garš, taču ir ārkārtīgi izsmeļošs un ārkārtīgi piepildīts ar informāciju. Kad mēs, kad mūsu politikas plānotāji gatavoja šo ziņojumu un kad es to lasīju, mēs faktiski bijām šokā, cik daudz ir izdarīts, ko ikdienā it kā nejūt.

Bet, atgriežoties pie plāna – ziņojums ir iesniegts, valdībā tas ir jāapstiprina, lai varam iet uz priekšu. Saņemam pārmetumus, ka tas plāns nav apstiprināts. Bet problēma ir, ka tas nav atkarīgs tikai no mums – tas ir jāapstiprina valdībai, un vadībā tas vienkārši netiek tāpēc, ka ir šie iebildumi un šīs pretrunas attiecībā uz šiem priekšlikumiem un iebildumiem.

Tāda nu tā situācija ir. Es pieņemu kritiku, es zinu, ka – jā, tas tā ir. Bet, cik es varu pateikt no KNAB puses, mēs esam darījuši visu iespējamo, lai tas tiktu pieņemts pēc iespējas ātrāk, un šīs nesaskaņas attiecībā uz to, kādam tad jābūt šā plāna saturam, ir novērstas, un šie iebildumi un priekšlikumi ir ņemti vērā tik tālu, ka, ja tas ir kompromiss, tad lai visas iesaistītās puses būtu apmierinātas un valdība var šo plānu apstiprināt. Tāda ir tā situācija.

Tātad, pirms pieņemt jauno plānu, valdībai ir jāapstiprina gala ziņojums par iepriekšējo. Kad, jūsuprāt, to varētu apstiprināt?

Tad man būtu jāpajautā politikas plānotājiem. Bet es zinu, ka tas jau ir publicēts. Pēdējie vēl nelielie iebildumi bija jau kādu laiku atpakaļ, bet tie tika pielaboti, tās bija faktiski tādas tehniskas lietas. Tas jau ir pieejams publiski, bet vēl neskaitās kā valdībā apstiprināts. Var par 99 procentiem prezumēt, ka valdība to apstiprinās, jo visas ministrijas to ir saskaņojušas, bet jau tagad ar to var iepazīties, jo ir laba, izsmeļoša lasāmviela tiem, kuriem patiešām interesē, kas politikas plānošanas un novēršanas ziņā ir izdarīts valstī pēdējos piecos gados.

Bet kad varam sagaidīt plānu 2021. – 2025. gadam? Vai redzat iespēju to vispār pieņemt, ja tās pretrunas tur ir būtiskas?

Es esmu pārliecināts, ka tās pretrunas arī tiks atrisinātas, bet, nu… (Nopūšas) Es jau ļoti gribētu, lai tas būtu līdz šā gada beigām. Visdrīzāk, mums nāksies to pārsaukt, tas nebūs no 2021. līdz 2025. gadam, būs par citādiem gadiem. Bet nav jau būtiski, kāds gads tur ir uzlikts, būtiski ir tas, ka mums jāvirzās uz priekšu un ir jāsāk strādāt ar plānā minētajām lietām. Un ir jāsāk strādāt ne tikai birojam, bet arī valsts pārvaldei, ieviešot nepieciešamās korekcijas.

Pirmais darbs, ko mēs sākām iepriekšējā piecgadē, bija šīs iekšējās kontroles sistēmas izveide valsts pārvaldē, ministrijās, pašvaldībās, tādā veidā pārnesot kontroles slogu no ārējā KNAB uz pašām iestādēm, un mēs esam tikai tāds kā pārraugs tam, kā strādā šīs iekšējās kontroles sistēmas. Tiktāl nu mēs esam. Ne visur tās strādā pietiekami labi, mēs neesam ar visu apmierināti, bet vismaz process iet uz priekšu. Bet mums ir jāiet tālāk.

Mēs, protams, negaidot, kad šis plāns tiks apstiprināts, atsevišķus jautājumus no šī plāna jau sākām risināt vienkārši tāpat – tikai tāpēc, ka tā ir KNAB iniciatīva, mēs risinām. Pēc tam, kad plāns būs apstiprināts, mēs varēsim atzīmēt, ka šīs lietas jau ir izdarītas.

Nu, tāda tā situācija ir. Kritiku KNAB par to, ka šis plāns nav apstiprināts, es daļēji esmu gatavs pieņemt. Bet ne vienmēr no KNAB ir atkarīgs viss, kā notiek normatīvo regulējumu apstiprināšana un pieņemšana valstī. Mēs darām visu mums iespējamo. Situācija nav laba, ka mēs nespējam vienoties valstiski un iet uz priekšu un šo plānu apstiprināt, bet es to neuzskatu par kritisku. Jo tas nenozīmē, ka, ja nav šā plāna, neviens nezina, ko darīt. Zina, ko darīt. Mums ir daudz darba, un mēs to darām. Un atsevišķus plānā minētos punktus, par kuriem nav tādu krasu iebildumu, mēs jau faktiski pildām.