Grāmatā Doriana Greja attēls Oskars Vailds stāsta par jaunu vīrieti, kura portrets attēlā ar katru dienu noveco un kļūst neglīts, kamēr viņš turpina izskatīties jauns un izbauda dzīvi pilnvērtīgi uz citu cilvēku rēķina. Stāsta gaitā tas, kas sākās kā svētība, kļūst par lāstu. Šķietami “jaunais Dorians” vairs nespēj konfrontēt savas dvēseles realitāti, kas tik skaidri atspoguļojas gleznā.
Pagājušajā nedēļā Izglītības un zinātnes ministrija, Valsts izglītības un attīstības aģentūra un Riga Business School rīkoja starptautisku izglītības forumu www.futures2050.lv, lai aplūkotu nākotni – kāda pasaule izskatīsies pēc dažiem gadiem un kādas pārmaiņas mums jāveic mūsu izglītības sistēmā, ja vēlamies, lai mēs un paaudzes, kas sāks studijas, būtu gatavas nākotnes izaicinājumiem. Konferences diskusijas man kaut kā atgādināja Vailda stāstu.
Līdzīgi kā Dorianam no Vailda stāsta tika piešķirtas sava veida “superspējas” dzīvot ilgāk un veselīgāk, ir skaidrs, ka visām paaudzēm pēc mums tiks piešķirtas tieši tādas – tehnoloģiskās – spējas, kādas mēs nekad neesam iedomājušies. Cilvēkiem tiks dota iespēja dzīvot ilgāk, labāk sekot līdzi savai veselībai, ceļot ātrāk un tālāk, iegūt inteliģentāku informāciju, veidot komunikācijas kanālus, kuru apjomu mēs tikai sākam nojaust.
Taču tāpat kā Dorianam no Vailda stāsta, arī šī “superspēja” būs izaicinājums mūsu bērniem viņu cilvēcībai. Jauda dod neatkarību. Dorians bija neatkarīgs no “novecošanās slimības”.
Taču, ja vara netiek izmantota atbildīgi un gudri, kaitējums var būt nopietns. Mēs redzam, kā atbildības trūkums jauno tehnoloģiju izmantošanā rada “kaitējumu” daudzu cilvēku cilvēcībai. Pietiek atgādināt par garīgās veselības problēmām, ko ir izraisījuši sociālie tīkli.
Nebija pārsteidzoši, ka konferences uzmanības centrā nebija tehnoloģijas. Tā vietā daudz dzirdējām par gaidāmo pārmaiņu cilvēcisko pusi. K. S. Lūiss grāmatā Cilvēka atcelšana (The Abolition of Man) raksta, ka “katra jauna vara, ko iegūst cilvēks, ir vara arī pār cilvēku. Katrs progress padara viņu gan vājāku, gan stiprāku.”
Katra jauna tehnoloģija, ko mēs izgudrojam, dod mums lielāku varu, nodrošinot lielāku varu gan tehnoloģijām, gan tiem, kas tās kontrolē. Līdz ar to mums ir nepieciešama arī lielāka apmācība tiem, kam ir šī vara, un mums ir jāsaprot katras tehnoloģijas sociālās un ētiskās sekas.
Daži varētu iebilst, ka mēģinājumi iedziļināties “iedomātā nākotnē” ir laika un enerģijas izšķiešana, ko citādi varētu veltīt daudz steidzamākām un reālākām problēmām. Galu galā mēs nezinām, kā tehnoloģijas un sabiedrība patiešām mainīsies pēc pieciem gadiem, nemaz nerunājot par 30 gadiem, kas bija foruma perspektīva.
Tomēr organizatoru komanda nolēma nepakļauties šai nostājai. Un šis izaicinājums, iespējams, ir šī foruma galvenā vērtība. Mēs visi zinām, ka plāni netiek īstenoti, ja ir neskaidra ilgtermiņa perspektīva. Plānošanas patiesā vērtība ir nevis sasniedzamo mērķu definēšanā, bet izpratnē par to, kāda ir mūsu piedāvājuma pamatvērtība.
Šis forums tieši to ir izdarījis. Tā vietā, lai piedāvātu mērķu kopumu un ceļvedi nākotnei, tas ir veicinājis asu un vērīgu skatu uz to, kas mēs esam kā cilvēki, kas mēs esam kā sabiedrība un kas ir izglītība pašā tās būtībā.
Tā kā tehnoloģiju attīstība ietekmē mūsu savstarpējo saziņu, attiecības ar dzimteni, attiecību veidošanu un demokrātiskas sabiedrības veidošanu, mēs pievērsāmies jautājumam: kas ir būtiskākais cilvēkos un cilvēku sabiedrībās? Tā kā tehnoloģiju attīstība ietekmē to, kā darbojas darba tirgus, kādus uzdevumus mašīnas veic labāk nekā cilvēki un kādus uzdevumus cilvēki veic labāk nekā mašīnas, mēs risinājām jautājumu: kas ir būtiski cilvēka darbā un kādas ir būtiskākās cilvēka prasmes? Tā kā tehnoloģiju attīstība ietekmē to, kā tiek nodrošināta izglītība un izglītības mērķus, mūsu risinātais jautājums bija: kas ir būtiskākais mācībās un kādi ir būtiskākie izglītības mērķi?
Jā, visa foruma laikā mēs meklējām skaidrību. Ņemot vērā tehnoloģiju radītos traucējumus sabiedrībā, izglītības sociālais līgums ir lauzts. Un dziedināšanu gaidīt nav laika. Daudzām iestādēm ir grūti atgūt veco laiku nozīmīgumu. Jaunieši saskaras ar ievērojamām grūtībām, rodas virkne jautājumu, vai viņus motivētu esošais izglītības process. Uzņēmumi nespēj atrast vajadzīgos talantus. Virzoties uz priekšu, pārmaiņas būs arvien būtiskākas, un neatbilstība izglītības sistēmas piedāvājumam būs vēl lielāka.
Forums noslēdzās ar konkrētu soli uz priekšu, jo izglītības ministre Anita Muižniece paziņoja par Izglītības inovāciju laboratorijas izveidi kopā ar MIT un Rīgas Tehnisko universitāti. Cenšoties attīstīties nākotnei, ir svarīga attieksme – pašvērtība, kas ir pašpārliecinātība par savām spējām sasniegt būtiskus rezultātus. Mums nav iespēju redzēt nākotni tādu, kāda tā izskatīsies, bet mums ir iespēja stiprināt savu “pašapziņu”, lai to sagaidītu. Tāda laboratorija, kādu izsludināja ministre, ir mēģinājums iekustināt Latvijas iestāžu un vadītāju “pašpārliecinātību”, lai radītu spēku nākotnei.
MIT izglītības programmas direktors, Riga Business School direktora vietnieks
Pagaidām nav neviena komentāra