Ar vēju parkiem būs par maz – patēriņam jākļūst inteliģentākam

Pirms gada SEB banka pirmo reizi organizēja forumu “Ilgbūtība”, kura mērķis bija iedrošināt Latvijas uzņēmumus ilgtspējīgām pārmaiņām un kliedēt mītu, ka ilgtspēja – tas ir sarežģīti, nesaprotami un dārgi. Toreiz šķita, ka Latvijā izpratne par ilgtspēju vēl ir diezgan zema un šajā jomā mums visiem vēl ir daudz jāmācās.

Šodien, atskatoties uz aizgājušo gadu, nevarētu teikt, ka ilgtspējas jomā ir noticis milzu izrāviens, taču pirmie svarīgie soļi ir sperti. Daļēji šo progresu ir veicinājis Krievijas uzsāktais karš Ukrainā, īpaši skaudrā veidā liekot pārskatīt mūsu atkarību no kaimiņvalsts energoresursiem. Valdība jau ir paziņojusi par plāniem pāriet uz ilgtspējīgākiem enerģijas avotiem, tostarp būvējot jaunus vēja parkus un tuvākajā laikā atsakoties no Austrumu kaimiņa gāzes piegādēm. Parādās arvien jauni atbalsta instrumenti “zaļo” enerģijas avotu ieviešanai gan privātpersonām, gan uzņēmumiem, līdz ar to atliek tikai noorientēties piedāvājumā un izvēlēties savējo.

Tomēr, manuprāt, patiesi ilgtspējīgas pārmaiņas būs iespējamas tikai tad, ja izdosies pārskatīt mūsu patēriņa paradumus un apjaust, ka ērta ikdiena ir iespējama arī ar daudz mazāku lietu daudzumu.

Ikdienas izvēlēm jākļūst pārdomātākām

Pērn mēs SEB bankā radījām lietotni Mana Ekopēda, kas ļauj vienkārši aprēķināt savu ietekmi uz vidi un iedvesmo piekopt videi draudzīgāku dzīvesveidu. Strādājot pie aplikācijas izveides, uzzinājām ļoti daudz pārsteidzošu faktu gan par pasaules, gan Latvijas iedzīvotāju ikdienas paradumiem.

Ilgtspējai un klimatam visneglaimojošākā situācija ir modes industrijā. Laikā no 2000. līdz 2014. gadam apģērba ražošanas apjomi ir pieauguši divas reizes un šodien ikviens pērk par 60% vairāk drēbju nekā pirms 15 gadiem, toties iegādātās drēbes kalpo divreiz īsāku laiku.

Industrija katru gadu ražošanas procesā izmanto 93 miljardus kubikmetrus ūdens, kas ir pietiekams daudzums, lai apmierinātu piecu miljonu cilvēku vajadzību pēc ūdens. Prātam neaptverama greznība laikā, kad daudzos pasaules reģionos kritiski trūkst ūdens.

Tā ir satriecoša vienas pasaules industrijas ietekme uz vidi. Un tas viss tā vārdā, lai patērētāji varētu iegādāties T-kreklu pāris valkāšanas reizēm vai džinsus, kuri kalpos labi, ja pusgadu.

Vēl viena nozare, kura – galvenokārt ar savām piegādes ķēdēm, atstāj milzīgu nospiedumu uz apkārtējo vidi, ir pārtikas industrija. Mums jau sen šeit Latvijā ir aizmirsies laiks, kad banāni veikalos bija liels retums – dažādi eksotiskie augļi ir kļuvuši par mūsu ikdienas maltīšu sastāvdaļu. Nešaubīgi, pircēju vēlme nobaudīt saules pielietos augļus drūmā ziemas dienā ir saprotama un mūsu platuma grādos dažreiz pat vēlama.

Taču, vai ir iespējams racionāli izskaidrot Norvēģijā nozvejotu mencu transportēšanu uz Ķīnu, kur tās tiek pārstrādātas filejās, un vēlāk transportētas atpakaļ uz Norvēģiju, kur tās beidzot nonāk pārdošanā? Vai Argentīnas citronu pārpildītos Spānijas lielveikalus, kamēr vietējie citroni, sakrituši kaudzēs uz zemes, lēnām aiziet bojā?

Manuprāt, mums arī Latvijā būtu jādod daudz lielākas iespējas vietējiem ražotājiem nonākt lielveikalu plauktos, kas sniegtu labumu ne tikai ekonomikai, bet arī apkārtējai videi.

Ar šo industriju piemēriem vēlos pateikt, ka vēju parki un solārie paneļi vien mūs neizglābs – kardināli jāmainās mūsu ikdienas patēriņa paradumiem un ar savām ikdienas izvēlēm jābalso par zīmoliem, kuri nenodara kaitējumu videi un cilvēkiem.

Ilgtspēju prasīs arī partneri

Likumsakarīgi mainīties nāksies arī uzņēmumiem un ražotājiem, jo, pirmkārt, ilgtspējīgus produktus ar zemu oglekļa nospiedumu arvien vairāk pieprasīs ne tikai patērētāji, bet spiediens pieaugs arī no uzraugošo institūciju un sadarbības partneru puses. Arī bankas arvien vairāk sāks vērtēt savas investīcijas un aizdevumus, mērot to pienesumu ilgtspējas mērķu sasniegšanā.

Kā piemēru šeit varu minēt rūpīgo ESG aspektu vērtēšanu būvniecības tirgū Skandināvijas valstīs. Ja Latvijas uzņēmums vēlas strādāt kādā no Ziemeļu valstīm, tam ir jāspēj pierādīt sava uzņēmuma ESG aprēķinus, tostarp, tā attieksmi pret nodokļu nomaksu, darbinieku darba apstākļiem un virkni citiem ar ilgtspēju saistītiem aspektiem.

Visticamāk, šāda prakse kļūs arvien visaptverošāka un tuvāko gadu laikā skars arvien plašāku uzņēmumu spektru. Arvien biežāk pārmaiņu katalizators būs uzņēmumu savstarpējā sadarbība, pieprasot ar ilgtspēju saistītus pierādījumus no saviem sadarbības partneriem un piegādātājiem. Tādējādi visai piegādes un sadarbības partneru ķēdei nāksies pievilkties uz pozitīvo pusi.

Redzam arī, ka ģeopolitiskā situācija ir radījusi papildu stimulus uzņēmējiem meklēt ilgtspējīgākus un zaļākus enerģijas avotus. Ja “pirmskara” periodā lēmumus ilgtspējas jomā nācās atlikt tieši dēļ bažām par produkta sadārdzināšanos, tad tagad – vispārējas inflācijas apstākļos – ekonomiskais izdevīgums jau arvien biežāk satiekas ar “zaļiem” un ilgtspējīgiem enerģētikas risinājumiem.

Domājot par nākotni un pieņemot, ka cilvēci negaida vērā ņemamas katastrofas, iedzīvotāju skaits visdrīzāk pieaugs un no šodienas 8 miljardiem tas varētu sasniegt 10 miljardus 2050. gadā. Arī mūsu pirktspēja pieaugs un likumsakarīgi augs arī patēriņš. Tāpēc viens no galvenajiem uzņēmumu izaicinājumiem būs ražīguma kāpināšana, tajā pašā laikā nodrošinot sabalansētu enerģijas un resursu patēriņu.

Nepieciešamība pēc valstiska redzējuma

Lai mēs sasniegtu lielus mērķus valsts līmenī, ir nepieciešama individuāla rīcība. Rīcība katra indivīda, katras mājsaimniecības un katra uzņēmuma līmenī. Savukārt, lai šādu rīcību motivētu un iekustinātu, nepieciešama visaptveroša diskusija, kas palīdzētu labāk izprast vajadzības un iespējas visos līmeņos. Šādu visaptverošu diskusiju cenšamies radīt arī ar SEB organizēto forumu “Ilgbūtība”.

Arī valstij būtu jānonāk pie sava stratēģiskā redzējuma un izlēmīgākiem lēmumiem enerģētikas jomā. Tas ir viens no jautājumiem, kas gan sabiedrībā, gan arī uzņēmumu vidū šobrīd rada lielāko satraukumu. Ja lielo pārmaiņu rezultātā daļa sabiedrības nonāks enerģētiskā nabadzībā vai tiks būtiski ierobežoti pārvietošanās brīvībā, tad “zaļajam kursam” būs vairāk pretinieku nekā ieviesēju.

“Zaļais kurss” (angliski: green deal) plašāk nozīmē vienošanos. Arī enerģētikas jomā šodien vajadzētu kopīgu vienošanos. Iespējams, ka īstermiņā koksnes bioresursi ir labākais fosilā kurināmā aizstājējs. Bet vai tas ir ilgtermiņa globāls risinājums un vai globālais risinājums der mūsu lokālajām vajadzībām? Šeit ir nepieciešams valstisks visaptverošs vērtējums un vienošanās.

Šis nešaubīgi ir lielas nenoteiktības un strauju pārmaiņu laiks, kas skars un faktiski jau tagad skar ikvienu. Tomēr, neskatoties uz lielo neskaidrību, šajā laikā ir svarīgi būt drosmīgiem un izmantot šo brīdi, lai veiktu mērķtiecīgas un pārdomātas investīcijas labākai un drošākai nākotnei.

Auglīgas pārmaiņas būs iespējamas tikai tad, ja visiem šeit Latvijā varēsim nodrošināt ekonomisko, emocionālo un fizisko drošību jeb labklājību.

 

Autore ir SEB bankas valdes priekšsēdētāja