Uzvaras parkā. Foto - Edijs Pālens, LETA
4. maija Deklarācijas kluba biedru viedokļi par to, ko darīt ar okupācijas stabu, ir gandrīz vienādi. Vairākums Augstākās padomes deputātu – balsotāju par Latvijas neatkarības atjaunošanu – vēlas, lai tas nekavējoties tiktu demontēts kā okupētājvalsts – Krievijas simbols, kas nes sevī naidu, sāpes, izmisumu un iznīcību.
Mūsuprāt, tas valsts iedzīvotāju mazākajai daļai, pārsvarā krievvalodīgajiem, simbolizē viņu piederību ar hegemoniju sirgstošai, svešai varai mūsu Latvijā un tās galvaspilsētā Rīgā. Mēs uzskatām, ka šis svešķermenis pie pirmās iespējas ir jānovāc.
Uzticamies valdībai, kura noteikti ir vairāk informēta par Latvijas starptautiskajiem līgumiem, kas saistās ar šo okupācijas simbolu, bet uzskatām, ka šie līgumi būtu skatāmi patlaban notiekošā agresīvā iekarošanas kara kontekstā.
Mums kā valstij jāpieņem lēmums, lai nepaliekam vienīgie, kuriem šāds okupāciju, agresiju un ruskij sovetskij mir simbolizējošs rēgs saglabājas galvaspilsētas centrā.
Mēs uzskatām, ka referendums nav jārīko. Latvijas sabiedrības lielākajai daļai šis okupācijas varas celtais monuments gadu desmitiem ir atgādinājis par sāpēm, pazemojumu un kaunu, ko ir nācies pārdzīvot un diemžēl ar to arvien sadzīvot.
Baidīties tagad vajag nevis no putinistu neapmierinātības un draudiem, bet gan par to, ka “piemineklis” - kā “mēs varam atkārtot” simbols - pavisam noteikti apdraud gan mūsu brīvību, gan dzīvības. Starp citu, šis stabs un skulptūras, ja atceramies, nav būvēts pat par Maskavas naudu, bet “brīvprātīgiem ziedojumiem” vajadzīgo summu atvilka no toreiz strādājošo algām. Turklāt, ja turamies pie Satversmes un “juridiskiem argumentiem”, tad patvaļīgā būve nekad nav saskaņota ne ar vienu leģitīmu Latvijas Republikas valsts vai pašvaldību institūciju.
Velta Čebotarenoka, biedrības 4. maija Deklarācijas klubs prezidente
