Ilustrācija — Mārtiņš Dziļums
Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 2
PILSĒTNIEKA, kas visu laiku palika Londonā, uzrakstīta
1664. gada septembra sākumā es, tāpat kā mani kaimiņi, ikdienas sarunās izdzirdējām, ka mēris atkal atgriezies Holandē; tur tas bija trakojis 1663. gadā, it īpaši Amsterdamā un Roterdamā, kur tas bijis ievests, kā daži teica, no Itālijas, citi — ka no Levantes, līdz ar precēm, kas vestas mājup ar Turcijas floti, bet citi minēja, ka tas atvests no Kandijas; vēl citi — ka no Kipras. (..)
Tolaik mums nebija tādu lietu kā drukātas dienas lapas, kurās izplatīt baumas un ziņas par notikumiem un tās izgreznot ar cilvēku izdomājumiem, kā nācies piedzīvot. Taču šādas lietas bija noprotamas no tirgoņu vēstulēm un tiem, kas uzturēja saraksti ar ārzemēm, bet no viņiem ziņa ceļoja tikai no mutes mutē, tāpēc tā uzreiz neizplatījās visā tautā, kā tas notiek tagad. Tomēr šķiet, ka valdība zināja patieso stāvokli, un tika sasauktas vairākas padomes par to, kā nepieļaut sērgas pārceļošanu pāri; bet to visu turēja lielā slepenībā. Tad baumas norima, un cilvēki sāka par mēri aizmirst kā ko tādu, par ko viņiem maz raižu un par ko bija cerības, ka runātais nav tiesa; līdz 1664. gada novembra beigās vai decembra sākumā divi vīri, franči, kā runāja, nomira no mēra Longeikē vai drīzāk Drūrileinas augšgalā. Ģimene, pie kuras tie bija apmetušies, centās, cik spēdama, to slēpt, bet, tā kā apkaimē par to bija paklīdušas runas, tas tapa zināms valsts sekretāram; un, lai veiktu izpēti un noskaidrotu patiesību, uz māju sūtīja divus ārstus un ķirurgu veikt pārbaudi. To viņi izdarīja; un, atraduši uz abu mirušo ķermeņiem slimības pazīmes, publiski pauda viedokli, ka tie miruši no mēra. Atzinumu iesniedza draudzes rakstvedim, viņš to nosūtīja uz rātsnamu; un to, kā ierasts, nodrukāja iknedēļas mirušo sarakstā.
