Putina ceļš nav mūsējais

Tieši divas nedēļas pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, šā gada 10. martā Saeima pieņēma jaunu likumu, ar kuru mūsu demokrātijas vēsturē atšķīra pilnīgi jaunu lappusi — ieviesa interneta cenzūru Latvijā. Ukrainā sprāgstošo aviobumbu troksnī sabiedrība šo lēmumu īsti pat nepamanīja. Un bija arī viegli palaist garām, jo Saeima likumu pieņēma ļoti steidzami — lai nobalsotu par to divos lasījumos, deputātiem pietika ar 62 sekundēm. Nekādu debašu nebija. Neviena jautājuma.

Tie sākās vēlāk. 16. martā mikroblogošanas vietnē Twitter es publicēju ierakstu, kas aizsāka plašu diskusiju lavīnu. Mans tvīts bija par pirmo šī jaunā likuma piemērošanas gadījumu — NEPLP lēmumu bloķēt Latvijā piekļuvi 71 interneta vietnei, kas galvenokārt reģistrētas Krievijā un izplata tās propagandu.

Mans viedoklis izraisīja ļoti atšķirīgas reakcijas: gan apmelojošu komentāru gūzmu no interneta troļļiem un dažām reālām personām, gan lietišķu diskusiju ekspertu vidū, gan pamatotus jautājumus no cilvēkiem, kam īsti nebija skaidrs — par ko cepiens? Esmu jau izvērsti komentējusi šo tēmu vairākkārt, gan diskusijās Latvijas Radio un portālā Delfi, gan Latvijas Žurnālistu asociācijas biedru sarakstē. Tomēr vēlos īpaši Ir lasītājiem apkopot savus argumentus — kāpēc es iebilstu pret šī jaunā cenzūras laikmeta ieviešanu Latvijā un uzskatu to par kļūdu, kas jālabo. Lai neaizplūstu tēmas plašumos, formulēšu sešas galvenās tēzes, atbildot uz jautājumiem, kurus esmu saņēmusi publiskajā telpā.

Vai es atbalstu Kremļa propagandu? Nē. Krievijas vara sistemātiski melo un kurina naidu, ir okupējusi Krimu un tagad brutāli uzbrūk Ukrainas valsts neatkarībai un tautai. Ceru, ka pēc Ukrainas uzvaras Putinam būs jāatbild par visiem šiem kara noziegumiem. Mani iebildumi pret šo jauno likuma normu un tās piemērošanu balstās dziļā pārliecībā, ka mums Latvijā ir jāaizstāv demokrātijas pamatvērtības — tieši tās brīvības, kuras Putina režīms ir sistemātiski iznīcinājis, pārvēršot Krieviju totalitārā cietumā un asiņainā okupantā.

Vai es atbalstu Krievijas telekanālu slēgšanu? Jā. Jau daudzus gadus man ir nemainīga nostāja, ka Latvijā ir jāslēdz Krievijas propagandas televīzija — Latvijas valstij nav jāizsniedz apraides licence kanāliem, kas pārkāpj mūsu likumus. Labi, ka šie kanāli ir slēgti, jo tie gadiem ir zombējuši lielu sabiedrības daļu. Diemžēl ilgstoša to pastāvēšana ir sistemātiski vājinājusi mūsu vietējo mediju attīstību, nosūcot reklāmas naudu un auditorijas uzmanību — šīs stratēģiskās kļūdas sekas ir sašķelta informācijas telpa un sabiedrība.

Kāpēc tad internetam citi noteikumi? Pastāv fundamentāla atšķīrība starp juridisko regulējumu televīzijas apraidei un internetam. Televīzijas tirgus ir ļoti strikti regulēts — lai iekļautos apraidē, jāsaņem valsts atļauja un jāatbilst detalizētām likuma prasībām. Tātad valstij NEPLP personā ir jāizvērtē, vai retranslējamie kanāli atbilst mūsu likumiem un jāizniedz vai jāatsaka tiem licence. Nekas tāds neattiecas uz internetu — nevienam nav nepieciešama NEPLP licence, lai izveidotu vietni internetā. Un tas ir pareizi. Taču tagad Saeima ar savu 10. marta balsojumu ir piešķīrusi NEPLP pilnīgi jaunas pilnvaras — atļauju bloķēt interneta vietnes.

Vai es atbalstu jauno likumu? Nē. Pat noliekot malā sasteigto pieņemšanas procesu, man ir būtiski iebildumi pret pašu regulējumu. Kā pamatojums šim solim kalpoja Krievijas iebrukums Ukrainā un rūpes par Latvijas nacionālo drošību, taču konkrētajā normā nav runa ne par karu, ne Krievijas propagandu. Tai nav nekāda termiņa ierobežojuma. Tai nav saistības ar ārkārtējās sistuācijas vai izņēmuma stāvokļa ieviešanu, kas kara gadījumā būtu jādara. Ir tikai vispārīgs un plaši interpretējams formulējums — atļauja bloķēt vietnes, kuru saturs «apdraud vai var apdraudēt valsts drošību vai sabiedrisko kārtību un drošību». Nav runa par brīdinājumiem, sodiem vai prasībām konkrēto saturu dzēst. Tas nav tiesas lēmums, bet valsts drošības iestādes un NEPLP izvērtējums, ko var pārsūdzēt tikai post factum. Bažas par ļaunprātīgas cenzūras risku nav tukšas iedomas — mediju un vārda brīvības piežmiegšana Polijā un Ungārijā ir bīstams precedents, un arī Latvijas politikā orbānisti nav tālu ar uguni jāmeklē. Karš Ukrainā beigsies, bet šī norma paliks likumā, ja vien Saeima to nemainīs vai neizvērtēs Satversmes tiesa. Lietas ir jāsauc īstajos vārdos — tā ir interneta cenzūras ieviešana Latvijā. Šis likums nav ķirurga skalpelis Kremļa propagandas vēža izgriešanai, tas ir cirvis.

Kāpēc kritizēju NEPLP lēmumu? Divi galvenie iemesli. Pirmkārt, nav iespējams spriest, vai lēmums par 71 vietnes bloķēšanu ir rūpīgi izsvērts un pamatots, jo padome atsakās atklāt sīkāku informāciju, atsaucoties uz klasificētu ziņojumu no VDD. Man nav saprotams, kāpēc šādam lēmumam jābūt slepenam, ja reiz bloķēto vietņu saturs ir bijis publiski pieejams un tieši tāpēc atzīts par bīstamu. Apmēram vienlaikus ar Latviju arī Igaunijas regulators pieņēma lēmumu bloķēt septiņas interneta vietnes — piecu Igaunijā slēgto telekanālu lapas un divas Krievijas ziņu aģentūras — un viņu 14 lappuses garajā lēmumā tika analizēts vietņu saturs un sniegts lēmuma pamatojums. Tā noteikti ir labāka prakse.

Otrkārt, es apšaubu šī lēmuma praktisko jēgu. Man tā izskatās pēc politiskas vēlēšanu kampaņas — tukša muca, kas tālu skan. Šis lēmums neko nemaina Ukrainas karā, bet kāds ir reālais efekts Kremļa propagandas iegrožošanai Latvijā, grūti spriest. Katrā ziņā, kad mēģināju noskaidrot šo bloķēto lapu apmeklējumu pie interneta auditorijas pētniekiem Kantar, viņi nevarēja palīdzēt — neviena no lapām nav iekļauta pētījumā, jo to apmeklējums esot pārāk mazs. Nebrīnos, jo pat Putina nozombētie rītu diezin vai sāk ar Kremļa mājaslapu. Propagandas vēstis milzīgā straumē izplatās sociālajos tīklos Facebook, Youtube, Instagram, TikTok. Vai slēgsim soctīklus kā Krievija? Nē. Man jēdzīgāka šķiet Lietuvas pieredze ar tā saukto «elfu armiju» — tūkstošiem brīvprātīgo, kas apkaro troļļu melus sociālajos tīklos, panākot to bloķēšanu un izplatot patiesu informāciju.

Kā mums uzvarēt informācijas karā? Šis ir vissvarīgākais jautājums, uz kuru jāmeklē atbilde. Jo Krievija ir agresors, kas mums šajā karā ir jāuzvar, lai saglabātu savu brīvību. Nevis jāimitē darbība, bet jāsasniedz rezultāts. Nevienā karā nevar uzvarēt, vienkārši aizverot acis, kad uz tevi šauj. Manuprāt, mūsu rokās ir visspēcīgākais ierocis — patiesība. Mums jāspēj uzrunāt un sasniegt cilvēkus, ziņot faktus.

To labi redzam arī Ukrainā, kas pārliecinoši sakauj Krieviju informācijas frontē, jo aktīvi rāda reālo kara situāciju, atmaskojot Kremļa melus. Kad kara pirmajās dienās Krievija izplatīja dezinformāciju par to, ka prezidents Zelenskis ir padevies un aizbēdzis no valsts, viņš nemeklēja pēc interneta bloķēšanas slēdža, tā vietā paņēma telefonu, kopā ar komandu izgāja valdības kvartāla pagalmā un iefilmēja īsu selfija video, lai patiesība sasniegtu miljoniem cilvēku Ukrainā un pasaulē.

Informācijas karš nenotiek datu kabeļos, īstā fronte ir cilvēku prātos. Tas nozīmē — mums jātrenē un jāstiprina prāti. Latviju nepadara drošāku tas, ka globālajā tīmeklī aizvelkam aizkariņu pāri Kremļa propagandai un izliekamies, ka tā vairs mūs nesasniedz. Šādus ierobežojumu var viegli apiet. Un ilgtermiņā šāda paternālistiska stingrās rokas pieeja tieši mazina sabiedrības drošību, jo atrofē katra personisko atbildību un rada viltus drošību, ka «gudrais» cenzors vai tēvs visu atrisinās mūsu vietā.

Viltus drošības taka jau vienreiz mūsu valsti noveda pie autoritāra murga un briesmīgas okupācijas, ko toreizējais vadošais laikraksts diemžēl pat nespēja nosaukt vārdā. Esmu trīsdesmit gadus darījusi neatkarīga žurnālista darbu brīvā valstī un uzskatu par savu pienākumu celt trauksmi, ja redzu draudus mūsu demokrātijai — vienalga, vai tos rada ārējs ienaidnieks, vai steigā pieļautas pašu kļūmes. Mēs nedrīkstam ļauties kara briesmu panikai — visiem brīvas sabiedrības aizstāvjiem ir japaliek uzticīgiem savām vērtībām, kuras Putins šobrīd cenšas iznīcināt, bet ukraiņi ar asinīm aizstāv.