Aizvadītā gada tvērums

Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 1

Latviešu prozā dominē biogrāfiskas ievirzes darbi

Runas par grāmatniecības panīkšanu globālās pandēmijas laikā izrādījušās nedaudz pārspīlētas. Sūkstīšanās, ka profesionāla rakstniecība pie mums īsti nav iespējama, jo cilvēks ar literāro darbību vien sevi un ģimeni nevar uzturēt, tāpēc parasti strādā vēl citos darbos un rakstīšanai dažkārt var atļauties atvēlēt tikai nakts stundas, bija kļuvusi tradicionāla. Tagad ar maizes pelnīšanu un citiem pienākumiem var nodarboties attālināti, un, šķiet, rakstītājiem parādījies vairāk laika, ko atvēlēt sev. 

Jāteic, ka klajā laisto grāmatu skaits 2021. gadā joprojām ir iespaidīgs, lai arī atpaliek no pēdējiem gadiem. Tāpat secināms, ka vecā, labā, pēc tipogrāfijas krāsas smaržojošā drukātā grāmata statusu nezaudē, lielāku un mazāku ierīču ekrānos to pagaidām lasa salīdzinoši neliela daļa.

Grāmatniecības nozare jau pāris gadus cīnās kā lauva, lai tirdzniecība neapsīktu un lai turpinātos vienalga kādas krāsas epidemioloģiskā režīmā. Turpinās arī tendence izdot vairāk nosaukumu, eksperimentējot ar tirāžu, t. i., operatīvi izdodot papildmetienu, ja pieprasījums izrādās gana liels. Bet leksikā atkal parādījies sen aizmirstais padomjlaiku «deficīts»: svaigāko izslavēto preci nemaz tā vienkārši grāmatnīcā nevar iegādāties («gaidām, gaidām papildtirāžu, diemžēl nesūta un nesūta…), pie tās grūti tikt arī bibliotēkā — pieprasījuma un nepietiekamā eksemplāru skaita dēļ rindā pēc grāmatas stāv mēnešiem ilgi. Dzirdēts, ka no pērngada pienesuma «izķerta» tiek gan Māra Bērziņa grāmata par Vili Lāci, gan Kristīnes Želves Grosvaldi.