Vai iespējams konstruktīvs dialogs ar citādi domājošiem? 5

Ilustratīvs attēls
Edmunds Apsalons

Pēdējā laikā publiskajā telpā arvien biežāk nākas dzirdēt aicinājumus uz dialogu un vēlāk tiem sekojošo vilšanos, ka dialogs tomēr īsti nav sanācis. Tas liek aizdomāties, kāpēc dialogs neizdodas, kāpēc centieni sarunāties, saprasties un sadarboties ar atšķirīgu viedokļu paudējiem ir lemti neveiksmei?

Neveiksmes vai kļūdas?

Neveiksmes komunikācijā nav nekas ārkārtējs. Tā var arī neizdoties kaut vai tamdēļ, ka šajā procesā ir iesaistītas divas puses un ne vienmēr ir iespējams iepriekš paredzēt pilnīgi visus faktorus, kas noteiks tās ‘otras puses’ reakciju. Neveiksmes ir komunikācijas procesa ‘norma’,  jo rezultāts ir atkarīgs no iesaistīto pušu saspēles. Taču, ja šādas neveiksmes atkārtojas atkal un atkal, jāsāk domāt vai iemesls tomēr nav kādas sistemātiskas kļūdas, kas šo saspēli traucē vai pat nepieļauj. Par kļūdām signalizē neveiksmes, kas spītīgi atkārtojas atkal un atkal. Sistemātisku kļūdu pamatā visbiežāk ir nepilnīga izpratne par komunikācijas norisi, šī procesa pārlieka vienkāršošana.

Saziņa vai saskarsme?

Komunikācija šķietami nav nekas sarežģīts, mēs visi visu laiku komunicējam cits ar citu un itin veiksmīgi sasniedzam sev vēlamo rezultātu. Situācijās, kad tas tomēr neizdodas, rodas jautājums “Kurš vainīgs?” Es? Viņš? (Nu, protams, ka viņš!) Taču iespējams, ka mūsu rīcība ir balstījusies kļūdainos pieņēmumos par to, kā ‘pareizi’ būtu jākomunicē? Iedziļinoties neveiksmīgas komunikācijas piemēros (un tādu diemžēl ir vairāk nekā pozitīvu) atklājas virkne ‘grābekļu’, uz kuriem ar apskaužamu neatlaidību tiek kāpts ikreiz, cenšoties ‘pareizo’ ziņu nodot ‘pareizajā’ veidā.

Tas pirmais ir saistīts ar pārlieku vienkāršotu skatu uz komunikācijā notiekošo, stūrgalvīga nerēķināšanās ar to, ka komunikācijā vienlaicīgi noris divi paralēli un savstarpēji saistīti procesi.

No vienas puses, komunikācija, protams, ir informācijas apmaiņa jeb dalīšanās ar informāciju – mūsu savstarpējā saziņa. Tā ir valdošā izpratne par komunikāciju, tāpēc komunikatīvu neveiksmju iemesli parasti tiek meklēti informācijas nepietiekamībā vai pārsātinājumā, nesaprotamībā un nepiemērotībā auditorijai, kā arī nepareizo kanālu izvēlē.

No otras puses, komunikācija vienlaicīgi ir arī attiecību veidošanas un veidošanās process jeb saskarsme. Uz šo saskarsmes aspektu norāda jau pats vārds ‘komunikācija’ kā tādas norises apzīmējums, kurā notiek ne tikai dalīšanās ar informāciju, bet kurš pieprasa arī piedalīšanos. Process, kurā kopīgi tiek veidots kaut kas kopējs – viedoklis, lēmums, rīcība. Šajā nozīmē vārdu ‘komunikācija’ varētu latviskot kā kopīgošanos, kad divas vai vairākas atšķirīgas daļas kļūst par vienu veselumu.

Katra ziņa, kuru mēs sniedzam savai auditorijai, vienlaicīgi ir arī attiecību piedāvājums un adresāts reaģē ne tikai uz ziņas saturu – ko mēs viņam sakām, bet arī uz to, mēs ar viņu runājam, kādas attiecībās mēs piedāvājam – vai viņš, piemēram, kā ‘neinformētais’ tiek ‘apgaismots’ par to, kā viņam būtu jādomā un jārīkojas, vai arī viņš kā līdzvērtīgs sarunas partneris tiek aicināts piedalīties kopīgā kopējas kopības veidošanā.

Veiksmīga līdz ar to ir tā komunikācija, kuras rezultātā veidojas kopība – bijām katrs par sevi, bet tagad esam kopā. Savukārt neveiksmīgas komunikācijas būtiska pazīme ir tā, ka rezultātā kā bijām katrs par sevi, tā arī palikām, kopīgošanās nav notikusi – neesam nonākuši pie kopēja redzējuma, nespējam pieņemt kopēju lēmumu, nespējam vienoties par kopēju rīcību.

Sadarboties vai cīnīties?

Ikdienā mēs par sarunu saucam katru informācijas apmaiņas norisi un nereti tādi sarunu apzīmējumi kā dialogs un diskusija tiek lietoti kā sinonīmi, lai gan katrs no tiem norāda uz kādu specifisku valodspēli jeb atšķirīgu valodas lietojumu.

Valodas lietojumu nosaka tā mērķi, mēs runājam, lai realizētu tos, mēs runājam, lai rīkotos un mūsu rīcība vienmēr ir mērķtiecīga. Mērķi ir dažādi, tāpēc arī runājam mēs dažādi. Valodas lietojuma saskaņošana ar mērķiem ir galvenais veiksmīgas komunikācijas nosacījums un vienlaicīgi – otrs grābeklis jeb otra sistemātiskā kļūda, ko pieļaujam savstarpējā saziņā un saskarsmē. Neatbilstošas valodspēles izvēle padara mūsu komunikāciju par neefektīvu vai pat neadekvātu.

Lai kādi būtu mūsu konkrētie mērķi, noteicošais komunikatīvais mērķis vienmēr ir par attiecībām ar un attieksmi pret sarunas partneri – vai nu mūsu mērķis ir kopīgi nonākt pie uzskatu, viedokļu, izpratnes kopības – kopīgoties, vai arī  gluži pretēji – cīnoties pret sev nepieņemamiem uzskatiem, viedokļiem un izpratnēm –  fragmentēties, pozicionēties, distancēties.

Sadarboties ar vai cīnīties pret ir mūsu noteicošā izvēle katrreiz, kad nonākam saskarsmē ar citu cilvēku. Šī izvēle nosaka to, vai mūsu valodas lietojumus būs konstruktīvs – uz kopīgošanos orientēts, vai arī tas būs destruktīvs – kad, koncentrējoties uz pozicionālajām atšķirībām, centīsimies panākt savu vai nepieļaut cita dominanci. Šī sociālās rīcības izvēle atklājas mūsu valodas lietojumā kā sarunāšanās vai strīdēšanās, kā dialogs vai diskusija.

Dialogs vai diskusija?

Dialogs ir saruna, kas paredzēta atklātai un atvērtai domu apmaiņai. Tā mērķis ir plašākas izpratnes iegūšana, apkopojot atšķirīgos redzējumus un kopīgi konstruējot kopēju redzējumu – kopīgošanās. Mēs esam atvērti dialogam, kad apzināmies un atzīstam sava redzējuma ierobežotību, kad spējam atzīt savu nezināšanu, kad vēlamies kaut ko uzzināt vairāk un labāk. Dialogs ir kopējas izpratnes veidošanas, kopīgas izpētes un jaunu atklājumu veikšanas metode. Tā komunikatīvais uzdevums ir veicināt sarunas dalībnieku pārdomas, tamdēļ uz dialogu var skatīties arī kā uz kopīgu domāšanas procesu, kurā visi kopā un ar (dia) prāta (logos) palīdzību paplašina savu izpratni kāda jautājumā.

Diskusijas mērķis, savukārt, ir ‘patiesības’ noskaidrošana un aizstāvēšana, ‘patiesa’ viedokļa uzvara sadursmē ar aplamībām, maldīgu redzējumu diskvalifikācija un taisnības pierādīšana. Mēs noskaņojamies uz diskusiju katrreiz, kad ‘zinām labāk’ un ‘zinām kā pareizi’, kad esam droši un pārliecināti par savu ‘zināšanu’. ‘Zinošajam’ dialogs kā atvērta saruna un kopīga domāšana ir lieks, nevajadzīgs, traucējošs un pat kaitinošs, jo ‘zinošā’ uzdevums ir nevis sarunāties un domāt kopā ar ‘nezinošo’, bet gan runāt pretī ‘nezināšanai’, pārliecināt ‘mazāk zinošos’, ‘sliktāk zinošos’ vai ‘nepareizi zinošos’. Tamdēļ diskusijas uzdevums ir kritiski pretnostatīt un konfrontēt ‘patieso’ ar ‘maldīgo’, ‘pareizo’ ar ‘kļūdaino’, sniegt pārliecinošus par un pret argumentus.

Dialogs ir kooperatīva – uz sadarbību orientēta rīcība, kas pieprasa atvērtu attieksmi pret pastāvošajām viedokļu atšķirībām, fokusēšanos uz kopējo tajos un sava redzējuma paplašināšanu. Dialogs izdodas tad, ja saruna norit bez stingru pozīciju ieņemšanas un visas iesaistītās puses vairāk koncentrējas uz vienojoša ‘centra’ meklējumiem.

Diskusija kā opozicionāra – uz konfrontāciju orientēta rīcība, pieprasa skaidru pozicionēšanos diskutablajā jautājumā, savas pozīcijas aizstāvēšanu un atšķirīgo pozīciju apstrīdēšanu.  Diskusijas provocē slēgtu attieksmi – mēs pieņemam tikai tos viedokļus, kas apstiprina mūsējos, mēs fokusējamies uz savām pozīcijām, un cenšamies tās maksimāli nostiprināt. Visvieglāk tas ir panākams attālinot savu pozīciju no pretējās – radikalizējot savu redzējumu. Tāpēc nereti ir vērojams, ka pozīcijas, kas diskusijas sākumā neatradās nemaz tik tālu cita no citas, noslēgumā šķir jau gaismas gadi.

Dialogs nav ‘labāks’ vai ‘sliktāks’ komunikācijas modelis par diskusiju, tas vienkārši ir ‘citāds’ komunikācijas modelis kā domstarpību novēršana, konstruējot jaunu risinājumu, nevis izvēloties kādu no zināmiem un tamdēļ nereti – jaunajā situācijā nepiemērotiem. Dialoga mērķis nav panākt visu pušu piekrišanu kādam, jau iepriekš dotam vai kādas puses piedāvātam risinājumam, bet gan, sadarbojoties, izveidot jaunu, visām iesaistītajām pusēm pieņemamu risinājumu, kuram visi piekrīt tāpēc, ka tas ir arī viņu risinājums

Vai mēs tiešām (tiešām) vēlamies ‘dialogu’ ar citādi domājošiem?

Lai atbildētu šo jautājumu, ir jānoskaidro – pie kādiem nosacījumiem dialogs ir iespējams un vai mēs apzināmies, uz ko īsti aicinām – vai paši esam gatavi dialogam ar atšķirīgi domājošajiem? Tāpēc katram, kurš jūt nepārvaramu vēlmi pēc dialoga, ir jāuzdod sev dažus vienkāršus refleksijas jautājumus:

  • Vai es tiešām vēlos sadarboties ar atšķirīgas pozīcijas paudējiem?

Dialogu nevar uzspiest, uz to nevar piespiest, tas balstās mūsu vēlmē rīkoties kooperatīvi –  sadarboties, nevis cīnīties. Ir viegli sadarboties ir līdzīgi domājošiem, bet kā lai sadarbojas ar nepieļaujamu viedokļu paudējiem?

  • Vai es tiešām vēlos risināt sarunu, atrodoties līdzsvarotās pozīcijās?

Parasti mūsu sociālās pozīcijas ir pakārtotas un asimetriskas – kāds vienmēr ir ‘augšā’ un runā no dominējošas pozīcijas, bet kāds ir ‘apakšā’ un ir spiests (vai vēlas) ieņemt subordinētu pozīciju. Dialogs izdosies tad, ja sarunas dalībnieki spēs nolīdzsvarot savas pozīcijas, ja izvēlēsies spēlēt vienu – līdzvērtīga sadarbības partneru lomu.

  • Vai es tiešām spēju atzīt oponentu par sev līdzvērtīgu, autonomu personību?

Sadarboties var tikai līdzvērtīgie, tāpēc dialogs pieprasa atzīt sarunas partnera vienlīdzību tiesībās un pienākumos. Dialoga pamatā ir beznosacījuma cieņa pret oponentu kā suverēnu personību.

  • Vai es tiešām vēlos rast saskarsmes punktus ar oponentu?

Lai sarunas dalībnieki varētu kopīgoties, ir nepieciešams kaut kas kopējs. Lai mēs varētu par kaut ko vienoties, ir nepieciešams kaut kas mūs vienojošs. Dialogam ir jābalstās kopējā komunikācijas platformā kā vienotā sadarbības ‘telpā’, kuru veido tas, kam visi piekrīt, par ko domas nedalās. Šī platforma var būt mūsu kopējā pieredze, mūsu kopējie, kopīgi sasniedzamie mērķi, mūsu kopējās (vai saskaņojamās) intereses, kopēja izpratne par notiekošo un abas puses vienojošas pārliecības un vērtības.

  • Vai es tiešām vēlos labāk izprast cita cilvēka domas?

Dialogs vairāk ir klausīšanās nekā runāšanas māksla. Sarunā mūsu uzdevums ir ieklausīties un labāk izprast citu domas, kā arī palīdzēt citiem sadzirdēt un saprast mūs. Saprasties ir dialoga noteicošais uzdevums, taču saprasties vēl nenozīmē – piekrist.

  • Vai es tiešām vēlos kopīgi veidot kopēju (jaunu) viedokli?

Dialogā nevienam nav tiesību kritizēt, kritiski vērtēt vai kritiski komentēt cita pausto viedokli, jo saruna ir nevis cīņa ar citādi domājošo, bet atšķirīgi domājošo sadarbība plašāka redzējuma veidošanā. Dialoga dalībnieku tiesības ir blakus viedoklim, kam nespējam piekrist, nolikt savu atšķirīgo viedokli – blakus nevis pretī – paplašinot izpratni (ne tikai, bet arī), bet ne polarizējot to (vai nu vai).

  • Vai es tiešām vēlos ilgtermiņa attiecības ar oponentu?

Īstermiņā cīnīšanās vienmēr būs efektīvāks rīcības veids par sadarbošanos. Cīņā mūs vada cerība uzvarēt. Taču, kad kāds ir uzvarējis, tad kāds ir arī zaudējis un tas neizbēgami radīs problēmas attiecībām nākotnē. Dialoga būtisks nosacījums ir orientācija uz ilgtermiņu, lai sadarbība vienā jautājumā atvieglotu sadarbību katrā nākamajā. Dialogs ir paredzēts ilgtspējīgas kopības veidošanai un attīstīšanai.

Ja iegūtas apstiprinošas atbildes, tad jūs tiešām vēlaties dialogu kā kopīgu domāšanu un kopīgošanos arī ar tiem, kuri ir citādi. Tad dialoga izdošanās būs atkarīga tikai no tā, vai arī jūsu sarunas partneris būs orientēts uz sadarbošanos, jo veiksmīga komunikācija ir izdevusies saspēle un abpusēji saskaņota rīcība. Ja atbildes bija noraidošas, tad neprasiet no citiem to, ko pats nevēlaties tiem dot.

Publisko informācijas telpu pārpildījušās komunikatīvas neveiksmes ir rezultāts sašaurinātajai izpratnei par komunikāciju kā vienvirziena iedarbību (akcija-reakcija) uz mērķauditoriju – runāt, pieprasīt (lūgt) un iedarboties. Veiksmīga komunikācija balstās spējā un vēlmē mijiedarboties (interakcija) ar auditoriju –  sarunāties, saprasties un sadarboties. Īpašu nozīmi šī prasme iegūst ilgstošas uzticības krīzes situācijās, kad ierastais stratēģiskās komunikācijas modelis sāk zaudē savu efektivitāti un komunikācijas veiksmīgums kļūst atkarīgs no iespējas konstruktīvā dialogā visiem iesaistītajiem kopīgi veidot kopēju un nereti tas nozīmē – jaunu risinājumu.

 

Autors ir Dr.phil., vadības konsultants un treneris organizāciju iekšējās un ārējās komunikācijas jautājumos

Komentāri (5)

Vahamurka 17.02.2022. 22.31

Un kur tad vērtību sistēmas loma?Ja vērtību sistēmas nav nekādi savietojamas,kāds gan te var iznākt dialogs?

0
0
Atbildēt

0

kolpants 17.02.2022. 09.52

Не нужно далеко ходить за примером. Мой комментарий под другой статьей “Это когда дело о взятке в 800 тыс, там Кнабу нужны доказательства в виде “цель платежа =- взятка от персоны А, перс код такой-то, персоне Б, перс код такой-то, за проект Х”. Это там недостаточно записей самих персон А и Б.”

ПО факту что имеем? что Кнаб признал, что картеля в строительной отрасли нет, никаких взяток не было. Соответственно, достаточно сейчас кому-то заявить о нечестных конкурсах в строительстве, как он может легко попасть под норму рассматриваемого закона: тут тебе и ложная информация (признано, что картеля нет), и поклеп на государственные органы (КНАб провел проверку по закону, с чего это я решил, что Кнаб что-то не так сделал, халатно или вообще не дай боже..даже упоминать не буду).

В совокупности ну прям все признаки, что этот комментатор сознательно пытается создать впечатление, что у нас коррупция в строительной отрасли при попустительстве государственных структур-ну чем не поклеп на государственный строй, подрыв доверия граждан?
Так что лучше засунуть свое “мнение” о коррупции в строительной отрасли, пока не получил иск от какой-нибудь строительной компании. Чтобы другим потом неповадно было порочить добропорядочные компании.

0
0
Atbildēt

0

kolpants 17.02.2022. 09.40

Citādie domājošie согласно разработанному закону легко могут отхватить до 3 лет за неправдивую информацию.
А провокаторы еще и подзуживают “ну что вы боитесь, за просто другое мнение никто судить не будет, не бойтесь под своими настоящими именами выступать, тут вам не Россия”.

0
0
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu