Situāciju komēdija Izrāde, kas saiet sviestā — kāpēc jāsmejas tik maz?
Pirms paust viedokli par izrādi, gribu pateikt dažus vārdus par iestudējuma programmiņu. Kāds nezināms varonis (teātru PR speciālistus parasti neapdzied) piepildījis 16 glancēta papīra lappuses (un vēl vienu sliktākas poligrāfiskas kvalitātes ielikumu) ne tikai ar ierastajām krāsainajām bildītēm un visumā noderīgu kultūrvēsturisku apcerējumu par to, kurš un ko iestudējis, bet arī ar pirmajām atsaucēm.
Latvijas skatītājiem tā būs neierasta prakse — pievilināt mākslas mīļus ar kritiķu recenziju trāpīgiem izvilkumiem. Un mani kā kritiķi, dabiski, nevarēja neuzrunāt Kornlijas Ekspreša recenzenta Krisa Bīna pieredzes stāsts sešos citātos, jo cienījamais kolēģis, Kornlijas amatiereātra iestudējumā, ko paši tūdaļ skatīsimies, ievilināts ar melīgu pīrādziņu apsolījumu, tos ne tikai nedabū, bet vispār tiek novests tik tālu, ka gatavs uzrakstīt arī labu recenziju, lai tikai tiktu prom… Piekritīsit, šausmīgs stāsts! Par laimi, man un arī latviešu publikai Dailes teātrī neviens pīrādziņus nesolīja, tāpēc tik briesmīgs iznākums negaida. Savukārt tiem, kuri attapsies jaunajā iestudējumā, ierosinu palīdzēt sev: pasūtiet pa glāzei dzirkstošā jau pirms izrādes. Kas tad jums cits atliks, kā smieties?
Ceru, ievads ļauj spriest, ka no Izrādes, kas saiet sviestā ir vērts kaut ko sagaidīt. Angļu oriģinālnosaukumā The Play That Goes Wrong tā ārkārtīgi populāru padarīja britu teātra trupu Mischief Theatre — aktieru un dramaturgu grupu, kuras sarakstītais gabals garšīgi izspēlējas ar dažādām teātra klišejām. Iestudējuma sižets ir izrāde izrādē. Mēs skatāmies, kā Kornlijas amatierteātra pulciņš pirmizrāda Slepkavību Haveršamas muižā, un viss it kā šķiet normāli līdz brīdim, kad centīgajiem aktieriem neizdodas atvērt iesprūdušās dekorācijas durvis, pazūd rekvizīti, kolēģi sajauc tekstu… Tad sākas situāciju komēdija, kurā katrs varonis izmisīgā nopietnībā reaģē uz aizvien absurdākiem apstākļiem. Kā cilvēks, kas redzējis oriģinālu, varu apliecināt — neatkārtojami komiski.
Dailes teātra iestudējums izskatās (es šo vārdu pasvītrotu) gandrīz identisks «oriģinālam», bet realitātē abiem ir apmēram tikpat daudz kopējā kā franču vīnam un Sovetskoe. Ja nu obligāti jādzer, tad, protams, var. Bet — vai tiešām vajag? Ceru, ka nepārpratīsit mani — nekas briesmīgs nav noticis. Iestudējums pat nekaitina ar nepiepildītām ambīcijām, tieši otrādi — aktieri pat, šķiet, nopietni atvainojas skatītājam, ka šis nav Smiļģis… Bet gadījums pamācošs.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.