Anita Brauna: Es jūtu kolēģu aizmuguri

Latvijas Radio galvenā redaktore Anita Brauna darbu jaunajā amatā sāks tad, kad konkursā atradīs jaunu viņas veidotā pētnieciskā raidījuma Atvērtie faili vadītāju.

Pirms galveno redaktoru apstiprināšanas publiski satraukumu pauda radio darbinieki, jo medija vadība bija saņēmusi vēstuli no Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja Artusa Kaimiņa ar lūgumu skaidrot konkursa norisi. Tādu pašu lūgumu saņēma arī LTV. Tomēr padome 10. janvārī vienbalsīgi apstiprināja LTV galveno redaktori Sigitu Roķi un radio jauno redaktori Anitu Braunu amatos.

Ir publicē pilnu interviju ar Anitu Braunu.

 

Kādu vietu redzi jaunajam amatam radio lielajā struktūrā?

Tīri strukturāli shēmā, kas tagad ir uzzīmēta, galvenais redaktors ir virs visiem Latvijas Radio kanāliem, tā kā satura vadītājs visām struktūrvienībām Latvijas Radio, kas veido saturu.

Uzskatu, ka no galvenā redaktora amata jēga būs tad, ja to amatu varēs piepildīt ar satura radīšanas procesa vadīšanu. Tas ir tas, kur es gribu strādāt, nevis šeit izveidot kaut kādas birokrātiskas procedūras, bet apvienot spēkus, lai spējam ģenerēt un īstenot sabiedrībai svarīgas idejas. Man personisks izaicinājums būtu, kā varam aizsniegt to auditoriju, kuri neklausās Latvijas Radio, dzīvojas pa sociālajiem tīkliem un interneta vidi, pārtiek no dezinformācijas. Kā piedāvāt informāciju, ko viņi spētu sagremot?

Kad sāksi darbu jaunajā amatā un kas notiks ar Atvērtiem failiem, kurus vadi?

Precīzu datumu nepateikšu. Tas lielā mērā ir atkarīgs, kad mēs atradīsim pēcnācēju manam pašreizējam amatam. Līdz ar to es vadīšu pētnieciskās žurnālistikas daļu, kamēr būs cilvēks, kuram nodot Atvērtos failus.

Kā notiks sadarbība ar Latvijas Radio valdes locekli Sanitu Diku-Bolmelderi, kas atbild par saturu radio? 

Tā atšķirība, ko redzu starp valdes locekli satura attīstības jautājumos un galveno redaktoru, ir, ka valdes loceklis ir administratīvais vadītājs, galvenais redaktors savukārt jau likumā ir definēts, ka vada un nosaka redakcionālo politiku. Es varu tieši iesaistīties satura radīšanas procesā, ko valdes loceklis nevar izdarīt.

Vai vēlmi ietekmēt saturu valdes locekļi līdz šim ir izrādījuši?

Nē, tieši satura veidošanā valdes locekļi neiesaistās. Sabiedriskajos medijos ir process, ko sauc par sabiedrisko pasūtījumu. Tā izveidē, protams, valde iesaistās. Pirms atnācu uz šejieni, radio vadības uzstādījums bija, ka Latvijas Radio vajag pētnieciskās žurnālistikas daļu. Ar kādu saturu pētnieciskās žurnālistikas daļu piepildīt, gan ir pilnībā atkarīgs no redaktoriem, satura veidotājiem, žurnālistiem. Tur es tiešām šo divu gadu laikā neesmu jutusi nekādu spiedienu, ietekmi, neko tādu. Mums ir brīvas rokas darboties.

Tas labi. Bet par ko tad bija bažas kolēģiem, kad tevi virzīja apstiprināšanai — vai tikai par Saeimas deputāta Artusa Kaimiņa izrādīto interesi par konkursa norisi, vai arī vēl par kaut ko citu?

Tur saslēdzās divas lietas — viens, kas manus kolēģus darīja bažīgus, ir — viņiem kļuva zināms, ka konkursa komisijā, kas meklēja jauno galveno redaktoru, divas valdes locekles balsoja pret mani atšķirībā no visiem pārējiem komisijas locekļiem, kas pārsvarā bija struktūrvienību satura vadītāji. Un, ņemot vērā, ka viena no valdes loceklēm pagātnē ir bijusi vienā no politiskajām partijām, kas šobrīd ir pie varas, kolēģiem tas likās aizdomīgi. Un otrs bija Kaimiņa vēstule Latvijas Radio. Tātad vispirms bija balsojums, kurā izvēlējās mani, tad tūlīt Artuss Kaimiņš sūtīja vēstuli Latvijas Radio, kurā aicināja pamatot, kāpēc esmu izvēlēta. Šis kopums kolēģiem darīja bažas un viņi sajutās, ka ir jāraksta vēstule SEPLP un jāpauž atbalsts man kā konkursā izvēlētai kandidātei.

Esi teikusi, ka joprojām pastāv iespējas un politiķu vēlme ietekmēt sabiedriskos medijus.

Tas, ko izdarīja Arturss Kaimiņš kā Saeimas komisijas vadītājs, vairs neatbilst nekādam pašas Saeimas pieņemtā likuma burtam un garam — viņi vienkārši nevar prasīt sabiedriskajam medijam, kāpēc jūs izvēlaties tādu vai šādu redaktoru. Viņam nav tādu pilnvaru. Ja viņš to dara, tad, protams, mēs to traktējam kā mēģinājumu ietekmēt procesus. Mācība kopumā, ko no tā guvu, ir, ka nevaram būt droši nevienu brīdi, ka kāds mūs nemēģinās atkal ietekmēt. Tā vēlme politikā, ko vēsturiski visus savus neatkarības gadus esam redzējuši, ir turēt sabiedriskos medijus kaut kādā īsā striķītī. Tā vienmēr ir bijusi un diemžēl nav zudusi. Arī šobrīd. Tas ir tas pats process, kāpēc pirms dažiem gadiem LTV kā valdes priekšsēdētāja kandidāts parādījās Olainfarm datu analītiķis. Es to redzu kā šo pašu stāstu.

Cik stipra jūties pret politisko spiedienu šajā amatā?

Mani ļoti stiprina Latvijas Radio žurnālistu nostāja. Pirmkārt, esmu izvirzīta ar viņu balsīm un jūtos, ka to esmu nopelnījusi ar savu darbu — esmu ieguvusi viņu uzticību. Man viņi ir teikuši, ka ļoti atbalsta un priecājas, ka esmu šajā amatā, jūtu viņu aizmuguri. Tā kā man ir viņu aizmugure, tad jūtos stipra. Es tiešām ticu, ka šobrīd nav iespējams, pat neatkarīgi no manis, piezvanīt kādam no raidījumu veidotājiem vai struktūrvienību vadītājiem un pateikt — tagad taisiet, lūk, šādu raidījumu vai intervējiet tādu cilvēku. Tas mani stiprina.

Esi arī teikusi, ka galvenā redaktora uzdevums ir kopā ar satura veidotājiem identificēt konkrētajam laikam svarīgus tematus un vienoties par to atspoguļojumu. Kas, tavuprāt, ir šie svarīgie temati?

Tas ir nemitīgs process, šobrīd ir vieni procesi un pēc gada droši vien būs kaut kas cits, tās ir tīri redakcionālas izvēles. Nav tālu nekas jāmeklē, šobrīd joprojām ir aktuāls kovids, tam ir jāieņem svarīga vieta radio saturā. Vai notikumi Ukrainas—Krievijas pierobežā un tas, ko Krievija vēlas panākt. Es kopā ar Eviju Unāmu radio vadu dokumentālās un pētnieciskās žurnālistikas starpkanālu darba grupu. Radio šādā struktūrvienībā kopā sanāk cilvēki no vairākiem kanāliem, kas nodarbojas ar pētniecību, šodien mēs kaldināsim plānus šim gadam, kādus svarīgus tematus mums ir jāatspoguļo.

Par vērtībām ir kaut kas cits. Likums uzliek pienākumu galvenajam redaktoram sadarbībā ar mediju ombudu, tātad — Andu Rožukalni —, izveidot redakcionālās vadlīnijas. To redzu kā vērtību lietu. Redakcionālajās vadlīnijās izklāstām, kas ir tās vērtības, kurām sekojam darbā, un darām zināmas klausītājiem. Tas būs kopīgs process arī ar LTV, jo mūs gaida kopīga nākotne. Bet tur nav nekādas revolūcijas, vismaz šobrīd man tā liekas. Es to redzētu, ka definējam tās vērtības, kas faktiski ir jebkuram kvalitatīvam, uzticamam, neatkarīgam medijam. Tā ir vārda brīvība, redakcionālā neatkarība, tas, ka mūsu vienīgais darba atskaites punkts ir sabiedrības intereses, nevis kāda cita intereses, viedokļu daudzveidība. Faktiski jau šobrīd tā strādājam, bet likumdevējs prasa to visu nodefinēt.

Vai esi iecerējusi izvērtēt radio saturu kopumā visos kanālos?

Šis process radio notiek jau tagad neatkarīgi no manis. Radio sistemātiski tiek izvērtēti raidījumi. To dara gan radio iekšienē, gan citi kolēģi, piemēram, raidījums Atvērtie faili, ko pirms nepilniem diviem gadiem sākām, šajā laikā ir trīsreiz izvērtēts. To vērtēja NEPLP, kad vēl bijām tai pakļauti, radio kolēģi un neatkarīgais eksperts Jānis Juzefovičs. Es šādus vērtējumus redzu kā atskaites punktu tam, kas mums ir jāuzlabo. Vērtējumi parasti arī beidzas ar rekomendācijām. Es ļoti uzstāšu, lai šie vērtējumi tiktu ņemti vērā un sekotu rīcība. Tas ir mehānisms, kā redzu, kā jāiet uz uzlabojumiem radio.

Kas būtu pirmais, kas radio jāuzlabo?

Tas nebūtu pareizi, ja žurnāls Ir būs pirmā vieta, kur sāktu stāstīt, kādi raidījumi ir jāizņem ārā no radio. Tas vienkārši nebūtu korekti, man ir jārunā ar kolēģiem par šīm lietām. Bet, ja jūs man prasāt par radio attīstības virzieniem, tad tos varu izstāstīt. Konkursa komisijai, jau piesakoties, rakstīju, ka redzu divus attīstības virzienus, kuros radio būtu jāstrādā. Viens ir digitālā vide. Man bija iespēja pagājušajā gadā apmeklēt lielu radio industrijas forumu, kas saucās Eiropas Radio dienas, kur sabrauca no visām Eiropas un ne tikai no Eiropas valstīm nozares pārstāvji un dalījās savā labajā pieredzē. Tur bija pārstāvēti gan komercsektors, gan sabiedriskie mediji. Viena lieta, ko ļoti uzsvēra šajā forumā, — radio mediji šobrīd faktiski sevi pārdefinē par audiomedijiem. Respektīvi, tie rada raidījumus ne tikai tradicionālajiem radioviļņiem, bet arī digitālajai videi. Tur ir milzīgas attīstības iespējas. Tie ir podkāsti, pārstāvniecība daudzās citās platformās digitālajā vidē. Tas nozīmē ne tikai to, ka mēs izveidojam raidījumu Atvērtie faili un to ieliekam podkāsta platformās vai LSM, vai radio mājaslapā, bet arī, ka veidojam citu saturu citai auditorijai. 

Un otra lieta — jādomā par jauniem, laikmetīgiem raidījumu formātiem. Latvijas Radio pašlaik ir spēcīgs piedāvājums tradicionālajos formātos, ko iecienījusi pārsvarā vecāka auditorija. Mūsu uzdevums ir uzrunāt arī jaunākos. Respektīvi, tas mērķis ir radīt raidījumus, angliski tos sauc par produktiem, tai auditorijai, kas radio neklausās un dzīvo interneta vidē. Jaunieši ir viens no tiem segmentiem, kas tur dzīvojas. Radio vajadzētu mēģināt aizsniegt gados jaunāku auditoriju, jo tas, ko rāda statistika, un tas attiecas ne tikai uz Latviju un Latvijas Radio, bet arī citur, radio klausās pārsvarā gados vecāka auditorija. Savukārt jaunieši dzīvojas digitālajā vidē. Izņemot Latvijas radio Pieci.lv — tur ir gados jaunāka auditorija.

Gados jaunajai auditorijai vienkārši jāpiedāvā tāds saturs, kas viņus interesē. Vai šīm personām interesē Atvērtie faili?

Kas attiecas uz Atvērtajiem failiem, jaunieši arī ir ļoti dažādi. Tāpēc es runāju par to, ka tas ir cits saturs, kas mums ir jāveido. Ja mēs veidojam saturu, piemēram, YouTube, tad mums faktiski pēc formāta ir jākļūst par jūtuberiem un jārunā tādā valodā, kādā viņi runā ar savu auditoriju. Bet es te runāju par formu. Ja tā ir pusaudžu ballīte, tad tur nevar ierasties opīša uzvalkā un dabiski justies tajā vidē. Mums ir jāiet ar pilnīgi citu švunku, ar pilnīgi citu formātu, veidu, kā mēs ar viņiem sarunājamies. Bet tas nenozīmē, ka nevaram šādā veidā viņiem nodot būtisku informāciju. Tas ir lielais rāmis, kā jādarbojas. Ja man būtu pilnīgi visas atbildes uz katru konkrētu lietu…

Vai redzi redakcionālo kapacitāti, ka to varat izdarīt?

Nevaru simtprocentīgi atbildēt uz šo jautājumu, cik lielā mērā to ir iespējams izdarīt ar pašreizējiem resursiem, jo man nav laba priekšstata, cik noslogoti ir visi cilvēki, kas šeit strādā. Bet, ja mēs runājam tieši par jauniešu auditoriju, tiem ir jābūt jauniem cilvēkiem, kas runātu ar viņiem. Kad mani intervēja SEPLP pirms apstiprināja amatā, viņi arī uzsvēra, ka redz kā svarīgu uzdevumu satura attīstību digitālajā vidē. Līdz ar to ceru, ka būs viņu atbalsts, lai varam izvērst darbību šajā vidē, tajā skaitā finansiāls atbalsts. Bet tas viss ir nākotnes process.

Kas paliek ar žurnālistikas vecajiem labajiem standartiem, ja runāsim kā jūtūberi, taisīsim podkāstus un visiem pielāgosimies?

Podkāsts nemaz nenozīmē, ka tur ir sliktāka kvalitāte, pasarg’ dievs! Šobrīd mediji angļu valodā veido nenormāli spēcīgus podkāstus. Nedomāju kvalitātes latiņas pazemināšanu, bet tajās pašās radio dienās, starp citu, biju forumā, kuram nosaukums bija Veiksmīgi jauniešu formāti. Ja pareizi atminos, tur savus raidījumus prezentēja Dānijas un Norvēģijas sabiedriskie radio un, iespējams, tu domātu, ka tie neatbilst sabiedrisko mediju tradicionālajiem standartiem, un arī man bija grūti sagremot to visu. Respektīvi, sev uzdevu jautājumu, vai Latvijā šādi raidījumi izietu cauri visam sabiedriskā labuma testam. Vienu no raidījumiem vadīja divi reperi — viņi runāja ar jauniešiem, pirmkārt, par viņiem svarīgām lietām — attiecībām, dzīves jēgu, mīlestību un tamlīdzīgi. Bet viņi to darīja diezgan neformālā valodā, sarunvalodā, kādā sarunājas jaunieši, kā reperi. Eiropas radio dienās tas tika pasniegts kā veiksmīgs jauniešu formāts. Tā ka par visu šo būs jādomā.

Interesanti, bet kā paliek ar vecajiem labas žurnālistikas kvalitātes standartiem un ziņu kvalitāti? Liekas, radio ir kas vēl uzlabojams. 

Es neiešu šeit iztirzāt, kas būtu Latvijas Radio ziņās jāuzlabo, bet ziņas arī raidījumu izvērtēšanas procesā tiek vērtētas, un tas būs ceļš, kā virzīsimies uz priekšu. Nesen tika arī prezentēts īso ziņu izvērtējums, ir vairākas rekomendācijas. Domāju, ka arī bez manis ziņu dienesta vadītāji saprot, ka ir jāseko tām rekomendācijām. Mums bija apspriede, kur par to tika runāts, un redzu, ka viņi centīsies ievērot to, ko ieteica mainīt, viņi saprot, ka ir jātaisa labas ziņas.

Nevari atklāt, ko ieteica mainīt?

Tas bija tieši par piecu minūšu ziņām, kurā laikā kādas ziņas un kādā formātā ir jāpasniedz. 

Kā vērtē Latvijas Radio žurnālistu profesionālo kapacitāti? Vai tās pietiek, lai veiktu pārmaiņas, kurām esi aicināta?

Radio redzu savas stiprās puses, un lietas, kas būtu jāuzlabo, bet žurnāls Ir nebūs tā pirmā tribīne, kur par to runāšu. Jau tagad tas, ko saražo Latvijas Radio, tiek ļoti mērīts visādos socioloģiskajos mērījumos. Ir ikgadēji sabiedriskā labuma testi. Nule bija jaunākā sabiedriskā labuma prezentācija. To veica Andris Saulītis, [kas darbojas] ārpus sabiedriskajiem medijiem, tātad ir neatkarīgs socioloģisks mērījums. Vispārējā uzticēšanās sabiedriskajiem medijiem ir pieaugusi. Iedzīvotāju skatījumā Latvijas Radio ietekme un nozīmība ir lielāka nekā LTV un LSM, bet atšķirība nav liela. Taču mums ir zemāka sasniedzamība sociālajos tīklos. Tā ka ir šādi atskaites punkti, no kuriem varam vadīties. Tas jau parāda virzienu, kurā jādarbojas, kas ir jāstiprina. Līdz ar to nodokļu maksātāji var būt droši, ka radio neviens neguļ pašapmierinātībā uz lauriem, ka visu laiku notiek izvērtējuma process un es kā galvenā redaktore darīšu visu, kas manos spēkos, lai tām rekomendācijām, vērtējumiem tiktu sekots. Kopumā tiešām neredzu, ka mums būtu jākaisa sev pelni uz galvas, bet ir lietas, protams, kas jāuzlabo. Esmu motivēta to darīt, un domāju, ka kolēģi arī.

Vai radio turpinās praksi par raidījumu moderatoriem pieņemt dziedātājus, aktierus, kuriem nav žurnālistikas kapacitātes?

Mana atbilde joprojām ir tā, ka ne manas, ne tavas emocijas nav tas mērs, pēc kura ir jāvērtē konkrēta cilvēka darbs. Vēlreiz saku, ka ir izvērtējuma process, kurā pēc konkrētiem kritērijiem tiek vērtēti raidījumi. Tas būs veids, kā darbosimies. Es tiešām negribu komentēt konkrētu kolēģu darbu. Vienu lietu esmu sapratusi — ja man nepatīk kāds vai es neklausos kādu raidījumu radio, tas nenozīmē, ka to neklausās citi. Dažos gadījumos redzu, ka tie ir vieni no visklausītākajiem raidījumiem Latvijas Radio. Ja tam ir klausītājs, tad kāpēc man būtu jāplosās un tas viss jājauc ārā?

Vai nedomā, ka Latvijas Radio pirmajā kanālā būtu kas maināms? 

Auditorija mūs novērtē kā profesionālas, ticamas, kvalitatīvas un izglītojošas informācijas sniedzējus, bet neuzskata, ka mēs būtu inovāciju līderi savā nozarē. Lielā mērā šāds skatījums saskan ar to, kā redzu Latvijas Radio, un būtu vadmotīvs, kā darbošos.

Kā redzi raidījumu krievu valodā attīstību?

Uzskatu, ka no nacionālās drošības viedokļa tā ir ārkārtīgi svarīga sabiedrisko mediju misija — piedāvāt kvalitatīvu un uzticamu informāciju krievu valodā Latvijā. Līdz ar to šo kanālu uzskatu par ļoti nozīmīgu. LR4 arī ir klausītākais radio kanāls krievu valodā. Zinu, ka viņi arī mēģina attīstīt multimediju saturu digitālajā vidē.

Varbūt tev būs vairāk ko teikt par Latgales multimediju studiju. Kā tai klājies?

Domāju, ka tādas multimediju studijas mums ir vajadzīgas visos reģionos. Mans redzējums būtu, ka sabiedriskie mediji nākotnē ļoti stiprina savu pārstāvniecību visos Latvijas reģionos. Tas, ko redzam kopumā mediju industrijā, ka reģionu mediji tikuši ļoti novājināti, tur īsti nav, kas seko līdzi pašvaldību darbībai, kur notiek visai raibas lietas. Ir nepieciešami žurnālisti, kas tam seko līdzi. Tas demokrātijā ir svarīgs process. Bet tas nav tikai Latvijas Radio jautājums, tas ir sabiedriskā pasūtījuma jautājums. Kad mums pirms kāda laika uzdeva jautājumu apvienotā medija sakarā, kur redzam sarbības virzienus, mans privāts ieteikums bija stiprināt sabiedriskos medijus reģionos. Es Latgales multimediju studijas vadītāju Renāti Lazdiņu augstu vērtēju.

Vai nākotnes medijā būs viens galvenais redaktors vai paliks katram savs?

Tas ir jautājums SEPLP, kas veido sabiedrisko mediju apvienošanas koncepciju. Esmu bijusi mazliet iesaistīta koncepcijas radīšanas procesā vienā no SEPLP izveidotajām darba grupām. Kā saprotu, gala variants varētu būt tāds, ka strukturāli paliek līdzšinējās platformas — televīzija, radio un LSM kā atsevišķas platformas. Un mērķis ir galarezultātā saglabāt satura daudzveidību. No mums prasa sadarbību — lai ir vairāk kopēju projektu, sadarbība tematikā, segmenti, ko kopīgi nosedzam, piemēram, jauniešu saturs varētu būt viena no tām lietām. Kas attiecas uz galvenajiem redaktoriem, nezinu, kāds būs SEPLP gala lēmums, viņu koncepcijā pašlaik šīm platformām ir katrai savs vadītājs. No likuma izriet, ka pāri visiem apvienotajā medijā ir viens galvenais redaktors.

Tātad aug administratīvais aparāts.

Bet gala rezultātā ir jābūt vairāk saturam. Vismaz tā mums ir skaidrojusi padome — procesam redz jēgu, ja gala rezultātā ir vairāk kvalitatīvas informācijas. Bet, ja tam visam apakšā ir vīzija noīsināt izdevumus, tad īsti jēgas nav.

 

Anita Brauna CV

*Vairāk nekā 25 gadu pieredze žurnālistikā

*Bijusi laikraksta Diena žurnāliste un galvenā redaktore

*Žurnāla Ir žurnāliste

*LTV un TV3 ziņu producente

*Kopš 2020. gada pavasara vada LR Pētnieciskās žurnālistikas nodaļu