Katram Hamleta varonim ir sava «ēna» jeb sirdsapziņa, kas palaikam darbojas neatkarīgi no viņa paša. Polonija sirdsapziņa — Andis Kurmītis, Ofēlija — Inga Šļubovska-Kancēviča, Hamlets — Andris Ludvigs (centrā) un Klaudija sirdsapziņa — Aigars Larionovs. Foto — Kristaps Kalns
Jāņa Kalniņa operas Hamlets jauniestudējumā valda fascinējošs skaistums, kura dēļ ir vērts daudz kam skatīties pāri
Latviešu operām jābūt mūsu Baltā nama repertuārā vienmēr — kā Blaumaņa Skroderdienām Nacionālajā teātrī, šī doma visu laiku pulsēja smadzenēs, skatoties un klausoties Jāņa Kalniņa Hamleta pirmizrādi. Tām jāieguļas atmiņā kā kādai Habanerai no Karmenas vai Karavadosi dzīves alkām, skatoties nāvei acīs. Tad arī mēs varēsim aizvērt savējās un ļauties melodisko nianšu baudai, ja skatuves risinājums garlaikos vai kaitinās. Bet līdz tam… bez spoža inscenējuma neiztikt. Lai ir apstrīdams, lai izaicina, lai sanikno, taču arī liek domāt par operu kā sava laika liecinājumu un atgriezties, lai skatītos vēlreiz.
Vai jaunais Hamlets Latvijas Nacionālajā operā ir spožs inscenējums? Jā un nē. Raugoties gleznotāja Andra Eglīša izcilajā laiktelpas risinājumā, prātā nāk Alvja Hermaņa rezignēti skumjie vārdi, ka operā jau režisors pirmkārt un galvenokārt ir scenogrāfs, nekas vairāk par telpas izvēli un iekārtojumu no viņa nav atkarīgs. Apvēršot šos Hermaņa vārdus, var teikt, ka Andris Eglītis Hamleta iestudējumā bijis ne tikai scenogrāfs, bet arī režisors.
