2021_12_Rafaels-Martins-Kalvo_50.png
*
Par maz salviju un piparmētru šajās
bezmalas dienās, visur posta
atplestās rokas.
Par maz nevainojamības
ligzdās, apaļu oļu pilnīgās spozmes.
Par daudz neaizsargāti ir ziedi.
Vīri pārnāk no pļaujas ar ziedputekšņiem
uzacu lokos. Pie zābakiem dubļi,
uzkodās saule, padzerties kvarcs, apskāvuši
sirpjus, tie liekas gulēt un izdāļā
zeltainu sēklu.
Par maz glāstošu vēju.
Par maz mīļuma mājokļos.
Uz ādas degzīmes, vēstis ar tinti,
gravējumi ar kaula aso smaili, skan
tumša mūzika, mezdama gaismu.
Uz ādas zilzili sniegi,
novembra atturīgā saule iedīglī,
gadalaika nokosto lapu
sausā, lēnā biršana.
Kukurūzas lauka pašā malā lapsa
izrakusi sev labāku migu: viegli izkašājusi
smiltis, veikli nozudis tās ausīgais
pārgalvīgais rumpis.
Rīts nemeklē kādu,
kam patikt. Paturu tā vienaldzību sev, svina
pelēko melodiju, klusinātos žestus — runāju, izeju,
pazūdu starp kaut kā vesela, pamatīga
sīkajām šķiesnām.
