Kuram vēstures posmam baltiešu jaunākajā literatūrā veltīta lielāka uzmanība?
Cilvēka atmiņa pamatā ietver sava apzinātā mūža laiku. Ja ar tām dalās, atmiņas var saglabāties pat trīs paaudžu ilgumā. Šo pārmantojamību pētnieki dēvē par kolektīvo un komunikatīvo atmiņu. Kad nākamo paaudžu tagadne vairs nerada tiešas saiknes ar iepriekšējo paaudžu pieredzi, pārmantotais izbalē, transformējoties vēsturiskās atmiņas slānī1. Paaudzēm nomainoties, sociālo aktualitāti zaudējušās atmiņas dzīvotspēja lielā mērā atkarīga vairs tikai no vēsturnieku, izglītības un kultūras mantojuma institūciju darbības. Savukārt, ja iepriekšējo paaudžu pieredze ir bagātīgi dokumentēta vai transformēta kādā tekstuālā, rituālā, tēlainā formā, var veidoties kultūras atmiņas slānis2. Šis process nav ieprogrammējams un paredzams, jo atkarīgs ne tikai no individuālām iecerēm, bet arī no atbilstības laikmeta garam un ideoloģijas prasībām un tā, vai tagadnes dzīves «sociālā enerģija»3 sabalsosies ar kādu atmiņas perifērijā rodamu situāciju.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt drukātā vai digitālā žurnāla abonentam. Esošos abonentus laipni lūdzam ienākt:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.