Kuram vēstures posmam baltiešu jaunākajā literatūrā veltīta lielāka uzmanība?
Cilvēka atmiņa pamatā ietver sava apzinātā mūža laiku. Ja ar tām dalās, atmiņas var saglabāties pat trīs paaudžu ilgumā. Šo pārmantojamību pētnieki dēvē par kolektīvo un komunikatīvo atmiņu. Kad nākamo paaudžu tagadne vairs nerada tiešas saiknes ar iepriekšējo paaudžu pieredzi, pārmantotais izbalē, transformējoties vēsturiskās atmiņas slānī1. Paaudzēm nomainoties, sociālo aktualitāti zaudējušās atmiņas dzīvotspēja lielā mērā atkarīga vairs tikai no vēsturnieku, izglītības un kultūras mantojuma institūciju darbības. Savukārt, ja iepriekšējo paaudžu pieredze ir bagātīgi dokumentēta vai transformēta kādā tekstuālā, rituālā, tēlainā formā, var veidoties kultūras atmiņas slānis2. Šis process nav ieprogrammējams un paredzams, jo atkarīgs ne tikai no individuālām iecerēm, bet arī no atbilstības laikmeta garam un ideoloģijas prasībām un tā, vai tagadnes dzīves «sociālā enerģija»3 sabalsosies ar kādu atmiņas perifērijā rodamu situāciju.
Literatūra ir viena no nozīmīgākajām kultūras atmiņas veidošanas formām. Tā var aktualizēt pat senaizmirstus vēsturiskās atmiņas slāņus, bet var arī atstāt tos nepamanītus. Izplatot tautas vēstures, mītu un valodas tradīcijas plašākā sabiedrībā, literatūra var būtiski ietekmēt atmiņas atgriešanos, tāpēc ir svarīgi, kādi atmiņas nogriežņi tiek aktualizēti.
Vai pavisam seniem vēstures periodiem latviešu, igauņu un lietuviešu literatūrā ir pievērsta uzmanība? Vai pēdējās desmitgadēs rakstnieki ir mēģinājuši ietiekties aizvēstures laukā, kas mūsdienu cilvēka izpratnē jau iemantojusi mītisku veidolu?
Latviešu rakstniecībā pašlaik īpašu interesi izraisījusi tieši kolektīvās un komunikatīvās atmiņas daļa — Latvijas 20. gadsimta vēstures notikumi un personības. Iepriekšējā gadsimta vēstures pārskatīšana Latvijā gan sākta vēlāk nekā abu kaimiņzemju literatūrā, toties nesalīdzināmā intensitātē. Sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts un Es esmu… un ar tām nesaistīti prozas darbi rosinājuši diskusijas par attieksmi pret vēstures un izdomas savīšanos, par vēsturiskā un biogrāfiskā romāna žanra transformācijām. Citu atzaru veido Valda Rūmnieka un Andreja Miglas romāns Viestura zobens (2012), Jāņa Lejiņa triloģija Zīmogs sarkanā vaskā (2001—2009), Roalda Dobrovenska romāns Magnuss, dāņu princis (2004) u. c., kuru pamatā ir viduslaiku notikumi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.