Man atmiņā ir divi laika posmi, kuros Latvijas vēsture piesaistīja īpaši plašu sabiedrības uzmanību. Pirmkārt, pagājušā gadsimta 80. gadu beigās, kad vēsturnieku diskusijas pulcēja pilnu Rīgas Kongresu nama lielo zāli. To fokusā bija «balto plankumu» aizpildīšana jeb atklāta saruna par padomju okupācijas laikā neminamo.
Otrkārt, ar valsts simtgadi saistītās vēsturnieku konferences bija labi apmeklētas, un iznāca vairāk vēsturei veltītu publikāciju. Šis bijis biezo vēstures grāmatu laiks. Beidzamā grāmatplaukta rindā ir Latvijas kultūras vēsture.
Kopējās tendences būtu atsevišķas, plašākas profesionāļu diskusijas vērtas. Man šķiet, ka ar simtgadi saistīto izdevumu un pasākumu galvenais mērķis bijis apkopot un informēt. Citiem vārdiem, vairāk bijis zinātnes komunikācijas nekā inovatīvas pētniecības.
Tā ir arī Latvijas kultūras vēstures gadījumā. Sastādītājs Ojārs Spārītis ievadā to pieteic kā «izziņas līdzekli», tajā iekļauta «Latvijas kultūras vēstures hronoloģiskā tabula», daudz vērtīgu un kvalitatīvu attēlu, toties nav bibliogrāfijas un personu un priekšmetu rādītāju. Projektā tikuši iesaistīti gan nozaru pieredzējušākie un pazīstamākie pētnieki, gan jaunākās paaudzes autori.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.