Jāšķiro!

Tuvākajos pāris gados dažādās Latvijas vietās taps bioloģisko atkritumu pārstrādes rūpnīcas, kāda pašlaik darbojas tikai Getliņos. Kamēr bioloģisko atkritumu šķirošana Rīgā tikai pamazām iešūpojas, zaļā dzīvesveida entuziasti meklē savus risinājumus, ņemot palīgā Kalifornijas sliekas

Otrā zaļākā valsts pasaulē! Tā Latvija tika godināta 2012. gadā pēc Jeila Universitātes pētījuma Environmental Performance Index. «Kad nonācām šī saraksta augšgalā un bijām par sevi bezdievīgi lepni, jāatzīst, ka tas nebija īsti atbilstoši patiesībai,» tagad spriež Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere. Pētījums togad neņēma vērā to, kā valstīm veicas ar atkritumu apsaimniekošanu. «Ja tas būtu vērtēts, mēs nebūtu galvgalī,» neslēpj eksperte. 

Patiešām! 2020. gadā šajā pašā pētījumā Latvija ierindojas 36. vietā. Ja ņem vērā tikai Latvijas sniegumu atkritumu apsaimniekošanas jomā, tad esam 56. vietā, mums ir vienāds punktu skaits ar Libānu un Saūda Arābiju.
Ir skaidrs, ka nevaram turpināt dzīvot kā līdz šim. Mums jāmēslo mazāk un jāpārstrādā vairāk. Tomēr ir grūti mainīt paradumus pasaulē, kura kārdina pirkt un pirkt. Ziemassvētku galdi ne vienā vien mājā droši vien lūzīs no pārpilnības, un nenotiesāto gardumu pārpalikumi pēc pāris dienām nonāks atkritumu urnās. 

Kopumā aptuveni trešā daļa pasaulē saražotās pārtikas tiek izmesta, liecina ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas dati, bet Latvijā viens iedzīvotājs gadā izmet vidēji simt kilogramus ēdiena, zina teikt biedrības homo ecos līdzdibinātājs Artūrs Jansons. Resursu izšķērdība ir sliktas ziņas klimatam un videi, tāpēc Latvijai, tāpat kā pārējām Eiropas Savienības dalībvalstīm, nosprausti ambiciozi mērķi atkritumu samazināšanai un pārstrādāšanai. Viens no tiem — mums jāspēj no 2035. gada apglabāt ne vairāk kā 10% no visiem radītajiem sadzīves atkritumiem, taču Eurostat dati liecina, ka 2019. gadā esam apglabājuši 43%. 

Lai gan mērķis šķiet tāls, tā nesasniegšana maksās dārgi. Sods pienāksies par katru virs normas apglabāto atkritumu tonnu. Kāds tieši, to rēķinās ES Tiesa, ņemot vērā dalībvalsts IKP un virkni citu rādītāju. Turklāt līdz brīdim, kamēr pārkāpums būs novērsts, dalībvalstīm paredzēta arī nokavējuma nauda. 

«Šeit var būt runa par miljoniem,» pieļauj ministrijas eksperte Vesere. Latvijai, tāpat kā vēl 13 ES dalībvalstīm, vajadzības gadījumā ir iespēja prasīt glābšanas riņķi — piecu gadu pagarinājumu. Šādu iespēju ES direktīva paredz valstīm, kurām iepriekš bijušas grūtības ar atkritumu apsaimniekošanas mērķu sasniegšanu. Turklāt palīdzība nav garantēta. Tikmēr ministrija tic, ka ar neatlaidīgu darbu sasniegt augsto mērķi ir iespējams un liela loma tajā būs tieši bioloģisko atkritumu dalītai vākšanai un pārstrādāšanai.

Šķēršļi ceļā

Bioloģiskie atkritumi veido aptuveni trešo daļu no visiem mājsaimniecību radītajiem sadzīves atkritumiem, un to daudzums ar katru gadu aug. Vēl 2011. gadā radījām 230 tūkstošus tonnu šādu drazu, bet 2018. gadā — jau 421 tūkstoti. Tas, ka slapjie un pūstošie pārtikas atlikumi nonāk nešķiroto sadzīves atkritumu miskastē, ir sliktas ziņas. 

Lai gan atkritumu apsaimniekotāji poligonos mēģina atkritumu gūzmu šķirot, tajā skaitā arī bioloģiskos, ļoti precīzi to izdarīt nav iespējams. Atsevišķi vāktus bioloģiskos atkritumus būtu iespējams pārstrādāt kvalitatīvā kompostā un izmantot lietderīgi. Turklāt bioloģiskie atkritumi tā nesabojātu arī visus pārējos materiālus, ko no nešķirotās atkritumu plūsmas citādi būtu iespējams izvilkt un sagatavot pārstrādei vai reģenerācijai. «Tie cits citu ietekmē un bojā, tāpēc labāk bioloģiskos atkritumus ir noņemt nost. Ne velti visur pasaulē to cenšas izdarīt — jo tad var izmantot abas plūsmas daudz pilnīgāk un samazināt apglabājamo apjomu,» skaidro Vesere.

Pierīgas poligonā Getliņi, kur nonāk 60% no visas Latvijas sadzīves atkritumiem, 2019. gadā apglabāti tikai 18%. Uz pārējo desmit Latvijas sadzīves atkritumu poligonu fona tas izskatās gandrīz vai izcili. Piemēram, Jēkabpils pusē esošajā Dziļajā vādā zemē tiek guldīti gandrīz 90% no visiem iedzīvotāju saražotajiem atkritumiem, bet citos — vairāk nekā puse, piemēram Daugavpils novada Cinīšos 56%, Rēzeknes novada Križevņikos 53%, bet Pārgaujas novada Daibē 51%.

Šo izcilo rādītāju Getliņiem palīdz sasniegt bioreaktors. Atkritumu tonnas uz šķirošanas līnijām tiek kratītas un vētītas, lai maksimāli atdalītu šķirošanai derīgos materiālus. Slapjie un smagnējie bioloģiskie atkritumi tiek ievietoti īpašā kalnā biogāzes ieguvei. Ar to vēlāk tiek saražots siltums gan atkritumu apsaimniekošanai nepieciešamajām telpām, gan Getliņu tomātu siltumnīcām. 

Ir tikai viena problēma. No atkritumiem gāze tiek iegūta līdz pat 15 gadus ilgā periodā, taču Eiropas Savienība ir noteikusi, ka līdz ar nākamo gadu par atkritumu pārstrādi var atzīt tikai tādu procesu, kas ilgst ne vairāk kā trīs gadus. Biogāzes ieguve 2017. un 2018. gadā veidojusi 15% no kopējā Latvijas pārstrādāto atkritumu daudzuma. Enerģijas ieguvei šādā veidā gadā izmantoti aptuveni 150 tūkstoši tonnu bioloģisko atkritumu, lasāms Valsts atkritumu apsaimniekošanas plānā. Ar nākamo gadu šo apjomu mēs vairs nedrīkstam uzdot par pārstrādātu, un tas nu būs jāuzskata par apglabātu. Tas, protams, arī nepalīdz sasniegt 2035. gadam nosprausto augsto pārstrādes mērķi. 

Tāpat to nepalīdz sasniegt mēģinājumi «norakstīt» apglabāto atkritumu daudzumu kā bioloģiskos, lai nebūtu jāmaksā tik liels dabas resursu nodoklis. Aizdomās par šādu praksi šobrīd tiek tiesātas ar poligonu Janvāri un atkritumu apsaimniekotāju Piejūra saistītas personas. Valsts vides dienests novērošanas kamerās esot pārliecinājies, ka atkritumu apsaimniekotājs apglabāšanai poligonā nodevis vairāk atkritumu, nekā apgalvojis.

Prokurors uzskata, ka, pārkāpjot atkritumu apsaimniekošanas noteikumus 2019. un 2020. gadā, atkritumu apsaimniekošanas sabiedrība radījusi būtisku kaitējumu dabai un Latvijas saimnieciskajām interesēm vairāk nekā četru miljonu eiro apmērā. 

Vai ir pamats cerībām, ka līdzīga šmaukšanās nenotiek arī citos poligonos? «Negribētos ticēt, ka visur tā ir noticis. Tas ir tiesībsargājošo institūciju uzdevums to vērtēt,» saka Rudīte Vesere. Turklāt viņa ir pārliecināta — pat ja iepriekš tā noticis, tam nevajadzētu vairs atkārtoties, jo Valsts vides dienests pēdējos gados ļoti aktīvi inspicējot atkritumu nozari.

Zibenīgā kompostēšana

Divās garenās ēkās atkritumu poligona Getliņi teritorijā izvietoti 32 tuneļi. Tajos tiek iekrautas Rīgas un tai tuvumā esošo novadu iedzīvotāju miskastēs nonākušās bioloģisko atkritumu kaudzes. Vienu mēnesi hermētiski noslēgtā tunelī tās tiek apstrādātas ar īpašu šķīdumu — perkolātu. Pēc tam vēl mēnesi īpašos apstākļos kompostētas. Šo divu mēnešu laikā pārtikas atlikumi, mizas un lapas pārstrādājušās kompostā, turklāt tā ieguves laikā tuneļos tiek savākta biogāze. 

Šāda pārstrādes iekārta nav bijis lēts prieks, tā izmaksājusi vairāk nekā 40 miljonus eiro, no kuriem 30 miljoni nākuši no Eiropas Savienības fondiem. Rūpnīca tika atklāta šā gada pavasarī, bet tikai novembrī beigusies tās tehniskā pieregulēšana, tāpēc tā sākusi darboties pilnā jaudā. Pagājušajā mēnesī tuneļos ievietoti aptuveni seši tūkstoši tonnu atkritumu, bet jau pēc trim gadiem plānots sasniegt iekārtu maksimālo veiktspēju — 125 tūkstoši tonnu gadā.

Kad atkritumi kompostēti, tie tiek vesti uz sijāšanu, lai atdalītu piemaisījumus. Tā kā lielākā daļa bioloģisko atkritumu iekārtās nonāk no nešķiroto sadzīves atkritumu plūsmas, tīrus tos dabūt ir gandrīz neiespējami. Aptuveni ceturtā daļa no šīs masas ir neorganisko materiālu piejaukums, stāsta uzņēmuma Getliņi EKO pārstāve Baiba Rosicka. Nosijātie piemaisījumi nonāks poligona zemē, un jāsaprot, ka tas par vairākiem procentiem palielinās Getliņos apglabāto atkritumu īpatsvaru. Iepriekš bioreaktorā šie piemaisījumi tika noguldīti uz 15 gadiem un ieskaitīti pārstrādājamajos apjomos. Tomēr pat ar visu sijāšanu piejaukumi kompostam joprojām būs, skaidro Baiba Rosicka. Trīs centimetrus platais siets izlaiž cauri gan stikla lauskas, gan plastmasas pudeļu korķīšus, tādējādi iegūto rezultātu nevar uzskatīt par kvalitatīvu kompostu. 

Ministrija šobrīd vēl izstrādā regulējumu, kas noteiks, ko ar šādi iegūtu kompostu atkritumu apsaimniekotājiem būs atļauts darīt. Pielietošanas veids būs atkarīgs no iegūtā materiāla kvalitātes, Ir noskaidroja ministrijā. Kamēr bioloģisko atkritumu dalītā vākšana joprojām ir pārāk kūtra, kvalitatīvu kompostu poligoniem neizdosies iegūt — no nešķirotajiem atkritumiem iegūtajai masai būs pārāk daudz nevēlamu piemaisījumu. Šādas kvalitātes kompostu Getliņi grasās izmantot ātraudzīgo kārklu audzēšanai turpat poligona teritorijā. Trapecveidīgais bioreaktora kalns pavisam drīz tiks piepildīts līdz galam un slēgts, tam virsū uzklājot māla slāni un korē aptuveni 2,5 hektāru platībā iestādot kārklus, kas vēlāk pārtaps šķeldā. Zem koku saknēm atkritumi vēl vairākus gadus turpinās ražot gāzi un sildīt Getliņu tomātus.

Kad iedzīvotāji sāks rūpīgāk šķirot bioloģiskos atkritumus un komposts būs kvalitatīvāks, to varētu sākt izmantot arī lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, ceļu apzaļumošanai un citiem mērķiem. Vai Getliņi līdz 2035. gadam spēs apglabāt ne vairāk kā 10% no ienākošajiem sadzīves atkritumiem? «Ir ļoti, ļoti liels darbs vēl priekšā,» saka Rosicka. Viņa norāda, ka tas nebūs iespējams, ja iedzīvotāji nesāks rūpīgāk šķirot savus atkritumus, it sevišķi bioloģiskos. «Ja gribam labus, pārstrādājamus materiālus, tiem jābūt tīriem. Tiklīdz viss aplipis ar bioloģiju, ir ļoti grūti to sadalīt reizinātājos.»

Getliņi, protams, nav visa Latvija. Nākamā gada laikā ministrija pakāpeniski realizēs reformu, kurā pašreizējie 11 atkritumu apsaimniekošanas reģioni tiks aizstāti ar pieciem. Katrā no tiem līdz 2023. gada beigām būs tāda paša veida bioloģisko atkritumu pārstrādes rūpnīca kā Getliņos. Viduslatvijas reģionā pat divos poligonos. Šim nolūkam arī pārējie pieci poligoni — Daibe, Cinīši, Janvāri, Brakšķi un Ķīvītes — spējuši piesaistīt vērienīgu Eiropas Savienības līdzfinansējumu. 

Šīs rūpnīcas ļaus lielajiem poligoniem pārstrādāt bioloģisko atkritumu apjomus, ko tās jau iepriekš uzrādīja par pārstrādātiem bioreaktoros. Savukārt mazo poligonu pārstrādātais apjoms būs pārāk neliels, lai būtiski mazinātu Latvijas apglabāto atkritumu daudzumu, tātad tuvinātu mūs sasniedzamajiem ES mērķiem. 

Turklāt apglabājamo atkritumu daudzums nav jāsamazina tikai tāpēc, ka citādi mums draudēs miljoniem lieli sodi. Tas vajadzīgs arī tāpēc, ka mums jau pavisam drīz tos vairs nebūs, kur likt! Jaunākajā Valsts atkritumu apsaimniekošanas plānā redzams, ka 2019. gada beigās Getliņu poligona aplēstā ietilpība atlikusi vairs tikai trim gadiem! «Ir labā ziņa,» mierina Rosicka no Getliņiem. «Pagājušajā gadā esam izbūvējuši nākamo šūnu, un papildus ir vieta vēl vienai šūnai poligona teritorijā. Bet tad gan ir jādomā, vai mēs paplašināmies esošajā vietā vai tiek meklēta cita,» viņa skaidro. Ar esošajiem apglabāšanas apjomiem pēdējās divas papildu šūnas Getliņos varētu tikt aizpildītas 5—8 gadu laikā.

Baidās no smakām

«Ar dalīto vākšanu mums veicas ne perfekti, bet labi,» stāsta Rīgas domes Atkritumu apsaimniekošanas uzraudzības nodaļas vadītājs Gints Brunovskis. Lai panāktu, ka bioloģiskie atkritumi tiek nodalīti no nešķiroto sadzīves atkritumu plūsmas, ES direktīvas uzliek pienākumu tos vākt atsevišķi, sākot ar 2023. gadu. Ministrija bija noteikusi, ka Rīgā šai sistēmai vajadzēja strādāt jau no 2020. gada pavasara, vēl 22 pierīgas pašvaldībās — no 2021. gada, bet pārējā Latvijā — no 2023. gada. 

Uz novembra vidu galvaspilsētā izvietots pusotrs tūkstotis brūno bioloģisko atkritumu konteineru. Atšķirībā no stikla un iepakojumiem bioloģisko atkritumu izvešana ir maksas pakalpojums, tāpēc konteineri izvietoti tikai pie tām mājām, kur par to izdevies vienoties ar namu īpašniekiem un apsaimniekotājiem. Nākamgad galvaspilsēta cer, ka būs uzstādīti 3—5 tūkstoši konteineru. 

Nupat Rīgas dome apstiprinājusi grozījumus saistošajos noteikumos, ar kuriem par obligātu noteikusi iepakojuma konteineru uzstādīšanu pie daudzdzīvokļu mājām, kurās ir vismaz pieci dzīvokļi, bet stikla konteineru pie tādām, kur ir vismaz desmit mitekļu. Ja ministrija tos apstiprinās, noteikumi stāsies spēkā jau šā gada beigās vai jaunā gada sākumā. 

Kāpēc sarakstam netika pievienots arī bioloģisko atkritumu konteiners? «Kā obligātu pagaidām negribējām noteikt, sāksim lēnām to virzīt. Tas tomēr ir kaut kas salīdzinoši jauns, un, ja mēs kaut ko ieliekam normatīvajos aktos, tad, ja to nepilda, ir arī sekas,» skaidro Brunovskis. Ministrija kā obligātu noteikusi sistēmas izveidi, un tas nenozīmē, ka katram rīdziniekam pie mājas nepieciešams savs brūnais konteiners. 

Tikmēr, piemēram, Tallinā bioloģisko atkritumu šķirošana noteikta kā obligāta. Vai ministrijai nevajadzētu izdarīt lielāku spiedienu uz pašvaldībām? «Mēs to visu laiku darām. Pašvaldības reizi pusgadā, sākotnēji vēl biežāk, aptaujājam, cik tālu tās ir tikušas ar bioloģisko atkritumu dalītās vākšanas ieviešanu,» saka Vesere. 

Tikmēr pašvaldības cīnās ar iedzīvotāju iesīkstējušajiem paradumiem mest visus atkritumus vienā miskastē. Piemēram, Rīgas lielākais apsaimniekotājs, pilsētai piederošais Rīgas namu pārvaldnieks šobrīd uzstādījis brūnos konteinerus pie aptuveni trešās daļas klientu — 870 vietās. Lielākoties konteineri uzstādīti pēc pašu apsaimniekotāju iniciatīvas, un interese no iedzīvotājiem esot zema, skaidro uzņēmuma pārstāve Una Grenevica. 

Turklāt esot gadījumi, kad dzīvokļu mājas īpašnieki atsakās no jau uzstādītā konteinera. Daļa atteikusies tāpēc, ka kaimiņi pamanās konteinerā izsviest parasto miskasti, tāpēc apsaimniekotājs to izved par pilnu nešķiroto sadzīves atkritumu cenu, bet citi iedzīvotāji sūdzas par smakām un grauzējiem. «Ir nepieciešams laiks, lai iedzīvotāji mainītu savus ikdienas paradumus,» norāda RNP pārstāve. Bet ko darīt tiem, kas vēlas mainīt savus paradumus, bet ar kaimiņiem neizdodas vienoties par konteinera uzstādīšanu?

Sliekas pieliekamajā

Pie Artūra Jansona mājas brūnā konteinera nav. Ar ģimenē radītajiem bioloģiskajiem atkritumiem viņš tiek galā kompostējot. Bet ne jau ar komposta kasti dārzā, bet gan slieku kasti pieliekamajā. Tādu var uzstādīt ikviens iedzīvotājs, pat ja mīt Rīgas mikrorajona dzīvoklī. Uz slieku kompostu Artūrs ir «pavilcies» un Kalifornijas sliekas gluži kā mājdzīvniekus tur jau kopš 2015. gada. 

Un nav tā, ka Artūra sievai ļoti patiktu sliekas. «Tu turi, kur tu gribi, bet lai es to kasti neredzētu,» viņa toreiz nokomandēja. Tāpēc viņš nolēma kasti glabāt pieliekamajā. 

Sistēma strādā diezgan vienkārši. Artūrs citu virs citas salicis trīs kancelejas kastes. Augšējās divās izdurti caurumi gan sānos, gan pamatnē. Augšējā kastē, kur dzīvo sliekas, tiek likti bioloģiskie atkritumi. «Ēd viņas jebko,» saka Artūrs, tomēr paskaidro, ka tam gan nevajadzētu būt nekam skābam un asam, arī ne gaļai, zivīm un piena produktiem. Tātad sliekām tiek dārzeņu un augļu atlikumi, olu čaumalas, kafijas biezumi. Kastēm jābūt necaurspīdīgām — no gaismas sliekām rodoties stress. Ja sliekām nav par sausu, par mitru, par karstu vai aukstu, viņas strādājot ļoti efektīvi un ātri. Vidējā kastē iekrīt vermikomposts — slieku pārstrādātais augstas kvalitātes komposts. Apakšējā kastē krājas liekais mitrums, ko var izmantot, piemēram, puķu laistīšanai. Ja sliekas ir laimīgas, tās ļoti ātri vairojas — jau pēc diviem mēnešiem esot jāmeklē, kam atdot daļu no kolonijas. 

Ārā laist siltummīles nav laba doma, jo Latvijas aukstajās ziemās tās nemāk izdzīvot. Ja sliekām kas nepatīk vai tās savairojušās par daudz, tās rāpjas ārā pa caurumiem, kas domāti gaisa pievadei. Tomēr Artūrs mierina, ka sākumā tās sāk rāpties uz kastes vāka vai apakšējās kastes sienām — tas ir signāls, ka nepieciešamas pārmaiņas. Ja viss ir labi, atverot kastes vāku, sliekas vispār nevajadzētu redzēt. «Slieku dēļ no sievas vēl neesmu šķīries, tā ka nav tik traki,» viņš iedrošina arī citus. Šis esot ideāls variants, lai saražotu vermikompostu tik daudz, lai pavasarī atjaunotu puķu podos zemi.

Artūrs savulaik izmēģinājis arī Bokaši kompostu. Arī to var paveikt dzīvoklī. Tā gan vairāk esot fermentēšana, ne kompostēšana. Komplekts sastāv no diviem plastmasas spainīšiem ar blīvu vāku un apakšā atsevišķu sekciju ar krāniņu. Bokaši metodei nepieciešams iegādāties speciālas baktērijas. Spaini piepilda kārtām — pārtikas atkritumi, baktērijas, atkritumi, baktērijas, līdz tas ir pilns. Tad vāko ciet un liek malā uz divām nedēļām. Pa to laiku pilda otru spaini. Divu nedēļu laikā pārtika ir tiktāl fermentējusies, ka to var ierakt zemē vai dārza kompostā, un tā ļoti ātri kompostēsies. 

Arī Bokaši spainī rekomendēts nemest neko asu, skābu, eļļas, piena produktus, gaļu un zivis. Pa krāniņu var noliet «Bokaši tēju». Tas esot labs mēslojums puķēm, bet… «Tas smird nežēlīgi,» stāsta Artūrs. Šī metode viņa sirdī neiekrita. Pirmkārt, kur lai ziemā norok fermentētos atkritumus? Otrkārt, pēc puķu laistīšanas ir jāvēdina visa māja! Vai tās būtu sliekas pieliekamajā, komposta kaste dārzā vai brūnais atkritumu konteiners pagalmā — iespējas šķirot bioloģiskos atkritumus ir plašas. «Ja nepārstrādājam pārtikas produktus, mēs zaudējam resursu,» secina Artūrs. Un, kas zina, ja mēs katrs rūpīgi padomāsim par to, ko metam savā miskastē, varbūt Latvijai izdotos vēlreiz  tikt pasaules zaļāko valstu godā, šoreiz — pavisam pelnīti? «Varbūt tā ir iespēja un mērķis, kur tiekties,» ierosina Rudīte Vesere no ministrijas.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem