Kas kavē bioresursu izmantošanu Latvijā – iemesli un risinājumi

Raksta autore Ilze Vamža. Publicitātes foto
Ilze Vamža

Daudzviet pasaulē bioresursi ir veids, kā attīstīt biznesa iespējas, tomēr Latvijā bioresursu tirgus potenciāls vēl nav plaši apzināts, lai gan resursi ir pieejami. Izmantojot bioresursus ilgtspējīgāk, tiks nodrošināta ekosistēmas atjaunošanās un tās bioloģiskā daudzveidība, efektīva dabas resursu apsaimniekošana un aizstāti fosilie enerģijas resursi. Turklāt atlikumu izmantošana augstvērtīgāku produktu ražošanā ir ekonomiski izdevīgāka par to apglabāšana.

Līdz ar zinātnes attīstību, augušas iespējas izmantot bioresursus – bioloģiskas izcelsmes resursus, kurus iespējams izmantot cilvēku vajadzību nodrošināšanai, piemēram, pārtikā, farmācijā, materiālu vai enerģijas ražošanā. Ja fosilo resursu laikmetā mēs iemācījāmies rafinēt naftu un no tās iegūt dažādas vielas un produktus, sākot ar degvielām un smērvielām līdz tekstilšķiedrai un aromātiem, tad šobrīd to spējam darīt arī ar bioresursiem. Piemēram, no koksnes spējam iegūt biodegvielu, cukurus, ēteriskās eļļas un pat tekstilšķiedru. Pussintētisko viskozes šķiedru papildinājis liocels – celulozes šķiedra, kura ražošanas process ir videi draudzīgāks par viskozes ražošanu. Ņemot vērā Latvijas apstākļus, liocela tekstilšķiedrai ir augsts komercializācijas potenciāls un to var uzskatīt par īpaši perspektīvu no koksnes ražotu produktu.

Mūsu senči kartupeļu mizas uzskatīja par resursu – izbaroja cūkām. Mēs pārāk bieži bioresursus uzskatām par atkritumiem. Atkritumi ir tikai tas, ko vairs nevar izmantot. Viss pārējais ir resurss. Pat bioloģiskie atkritumi ir izmantojami – no tiem varam iegūt, piemēram, biogāzi. Pie bioresursiem pieskaita gan bioloģiskās izejvielas, gan arī ražošanas atlikumus, kas veidojas resursa ieguves, apstrādes vai lietošanas laikā. Arī mikroorganismi, piemēram, baktērijas, aļģes, sēnes ir potenciāls bioresurss, ko iespējams izmantot, piemēram, bioloģiskajā mēslojumā, kam piemīt augu augšanu veicinošas un augu aizsargājošas īpašības. Pie mežsaimniecības bioresursiem var pieskaitīt ogas, sūnas, ķērpjus, priežu un egļu skujas, kļavu un bērzu sulas, augus un sēnes. Savukārt pie lauksaimniecības bioresursiem pieder, piemēram, kukurūza, sojas pupiņas, graudaugi, pākšaugi, kartupeļi, gaļas un piena produkti, augļi, ogas un dārzeņi, savukārt pie zivsaimniecības produktiem – aļģes, niedres, zivis un vēžveidīgie organismi. Lielā bioresursu dažādība paver plašas izpētes un inovāciju iespējas.

Kas jāņem vērā, lai komercializētu inovatīvus bioproduktus?

Neskatoties uz zaļajām aktualitātēm, patērētāju pārsvarā interesē cenas un kvalitātes attiecība. Cik pircējs ir gatavs maksāt par produkta ilgtspējības komponenti? Atbilde ir atkarīga no patērētāja informētības, ienākumu līmeņa un ticības, ka viņa izvēle ietekmē kopējo situāciju. Piemēram, Nīderlandē patērētāji ir gatavi maksāt vairāk par ilgtspējības aspektu nekā Latvijā.

Ne tikai gala patērētājs balso ar savu maku, to dara arī uzņēmumi. Ražotāji var iegādāties tikai augstas kvalitātes primāros resursus vai daļu aizstāt ar citu uzņēmumu ražošanas atlikumiem. Inovācijas ir viens no bioekonomikas stūrakmeņiem, jo ražošanas atlikumu ir daudz un tie ir ļoti dažādi – atšķirīgas kvalitātes, sastāva un daudzuma. Ir plašas izpētes iespējas, meklējot šo atlikumu potenciālās izmantošanas iespējas. Piemēram, katru gadu globāli tiek saražoti 3,2 milj. tonnu mandeļu. Atdalot kauleņa augli no čaulas, rodas ap 3,9 milj. čaulu, kas lielākoties nonāk atkritumos. Slovākijas Zinātņu akadēmijas zinātnieku komanda izpētīja, ka mandeļu čaulas var izmantot ksilāna ieguvei, kas savukārt izmantojams kā pārtikas piedeva vai tablešu apvalks farmācijā. Lai gan laboratorijas līmenī metode ir pieejama, nepieciešama arī industrijas iesaiste. Ja vien nav apņēmīgu uzņēmēju un zaļi domājošu investoru, kas šīs tehnoloģijas pārnestu uz reālo vidi, inovācijas paliek laboratorijā.

Var teikt, ka bioekonomikas spēks un reizē arī trūkums ir izejvielu dažādība. Iespēju ir ļoti daudz, bet izejmateriāli nav pieejami tik lielos apjomos, kā industrijā ierasts. Žurnālists Vince Beiser savā grāmatā  The World in a Grain, apskatot globālās smilšu izmantošanas tendences, secina, ka mēs vairs nevaram atļauties izmantot vienu resursu līdz izsīkumam. Viss, kas mums ir uz šīs planētas, ir limitēts, tādēļ atbilde ir atjaunināmos resursos un diversifikācijā. Jaunuzņēmējiem ir jābūt drosmīgiem, izmantojot jaunus, industrijā vēl nepārbaudītus izejmateriālus. Savukārt politikas veidotājiem jādomā, kā šo soli atbalstīt un stimulēt industriju pārnest inovācijas uz reālu ražošanu.

Bioresursu komercializēšanu un iespēju nonākt tirgū ierobežo nepieciešamība vienlaikus ņemt vērā vairākus faktorus, tajā skaitā ekonomiskos, sociālos, politiskos, klimata, inovāciju, un tos savstarpēji salāgot, lai vienlīdz tiktu vērtēti vides ieguvumi, produkta ekonomiskais pamatojums un tirgus iespējas, kā arī klimata aspekti, samazinot fosilās enerģijas lietojumu, un politiskā ieinteresētība. Jāraugās arī, lai tiktu nodrošināts sabiedrības atbalsts produkta lietošanai.

Inovatīvu bioproduktu nonākšanu tirgū kavē nepieciešamība vispirms pierādīt produkta ekonomisko pamatotību. Šķēršļi saistīti arī ar nepietiekami efektīvu komercializācijas stratēģiju un augstākām produktu izmaksām, ja salīdzinām ar produktiem, kuros izmantota fosilā enerģija. Inovāciju lomai bioresursu izmantošanas potenciāla apzināšanā būs aizvien izšķirošāka nozīme. Latvijā inovāciju ienākšana notiek par lēnu, joprojām atrodamies zem Eiropas vidējiem rādītājiem inovācijās. Mums pašiem ir jāsaredz savs potenciāls un jāiegulda tā attīstīšanā.

Kā attīstīt gudru un efektīvu bioresursu izmantošanu?

Lauksaimniecības un mežsaimniecības atlikumu un blakusproduktu izmantošana jaunu inovatīvu produktu radīšanai sniedz ne tikai vides, bet arī ekonomiskos ieguvumus. Lai bioresursus pārveidotu jaunos materiālos vai produktos ar lielāku iespējamo pievienoto vērtību, ir vajadzīgas atbilstošas pārveidošanas tehnoloģijas.

Biorafinēšana ir bioloģisko materiālu, dažādu ķīmisko vielu un enerģijas ražošana no bioresursiem. Tāpat kā jēlnaftu, arī bioresursus iespējams sadalīt dažādos produktos – cukuros, lignīnā, šķiedrās un citos augstas pievienotās vērtības produktos, kas tālāk izmantojami citos ražošanas procesos kā izejviela vai enerģijas avots. Biorafinēšanas mērķis ir iegūt komercializējamus produktus (pārtiku, materiālus, dažādas ķīmiskas vielas), izmantojot visu biomasu, tādējādi novēršot piesārņojuma rašanos. Biorafinēšanā izmantoto tehnoloģiju priekšrocības ir plašs atjaunojamo resursu klāsts un zemas emisijas.

Bioekonomikas pieeja balstās arī pilnīgā atlikumu izmantošanā. Piemēram, RTU Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūtā (VASSI) tiek attīstīta biogāzes digestāta izmantošana augstas pievienotās vērtības produktu ražošanā. Digestāts ir biogāzes ražošanas atlikums, parasti vismaz daļu no saražotā apjoma iestrādā augsnē, lai to uzlabotu. Projektā SMARB (Integrēta CO2 biofiltra un mikroaļģu biomasas ražošanas tehnoloģija biogāzes stacijām, izmantojot inovatīvu saliktu modulāru atvērtu riņķplūsmas baseinu pieeju, Nr. lzp-2018/1-0232) tiek pētīta biogāzes ražošanas procesā radītā digestāta un CO2 izmantošanas mikroaļģu kultivēšanai. Mikroaļģes ir fotosintizējoši organismi, kas spēj saražot gan biodegvielas ražošanā izmantojamu eļļu, gan citas augstvērtīgas vielas. Tehnoloģija jau tiek pārbaudīta reālā vidē, kultivējot aļģes āra baseinos, tomēr atklāts paliek jautājums, vai no industrijas būs vērojama vilkme tehnoloģijas adaptēšanai. Piemēram, ASV universitātēs licencēt radītās tehnoloģijas ir ierasta prakse. No 2008. līdz 2018. gadam Vašingtonas Universitāte vien bija izsniegusi gandrīz 3000 licenču un ienākumos no tām saņēmusi gandrīz 700 milj. ASV dolāru. Savukārt ASV universitātes, kas licencējušas ar medicīnu saistītas tehnoloģijas, desmit gadu laikā saņēmušas ap 3 miljardiem ASV dolāru. Latvijas apgriezieni pagaidām nav ne tuvu, bet, ņemot vērā mūsu zinātnes un pieejamo bioresursu potenciālu, Latvijā ir iespējas inovatīvu produktu radīšanā un komercializēšanā.

Šobrīd viens no RTU VASSI veiksmes stāstiem ir dabisks termoiepakojums, par ko noslēgti divi licences līgumi ar uzņēmumiem, kas tālāk plāno attīstīt šā produkta ražošanu. Ar materiālu plānots aizstāt putu polistirolu, pārvadājot produktus, kas ir temperatūras jutīgi. Pats materiāls tiek gatavots no mežizstrādes un lauksaimniecības atlikumiem, paaugstinot šo ražošanas atlikumu pievienoto vērtību.

Ar vienu veiksmes stāstu nav gana, Latvijā nepieciešams veicināt tehnoloģiju pārnesi, atbalstot uzņēmējus, kuri gatavi ieviest jaunas tehnoloģijas un uzsākt inovatīvu produktu ražošanu. Nepieciešams arī veikt pētījumus, lai atrastu inovatīvus risinājumus atbilstoši aprites ekonomikas pamatprincipiem. Produkta tirgus izpēte būtu jāveic produkta vai tehnoloģijas agrīnā attīstības posmā. Bioresursu izmantošanas efektivitātes uzlabošanā būtu jāiesaista visas ieinteresētās puses, tajā skaitā lauksaimnieki, rūpniecības uzņēmumi, lēmumu pieņēmēji. Inovācijām būs izšķiroša loma pārejā uz aprites ekonomiku, atkritumu samazināšanu līdz minimumam un augstas pievienotās vērtības materiālu un produktu ieguvi.

 

Autore ir RTU Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta pētniece

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu