Ilustratīvs attēls
Latvijā ir atkal izsludināta ārkārtēja situācija sakarā ar kovida pandēmiju. Valdībai pagāja daudzas stundas pārrunās, lai vienotos par ārkārtējās situācijas izsludināšanu uz trim mēnešiem, sākot ar 11. oktobri. Nedēļu vēlāk Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa sasauktā Krīzes vadības padome lēma noteikt vēl stingrākus drošības pasākumus, ieskaitot komandantstundu jeb mājsēdi.
Uzreiz rodas jautājums par labu pārvaldību – vai valdība rīkojas plānveidīgi vai tikai reaģējot uz skaļākām balsīm? Kas bija tik būtiski mainījies nedēļas laikā, kas jau nebija droši zināms, pieņemot ārkārtējās situācijas izsludināšanu? Kāpēc Krīzes vadības padomei bija jāspriež deviņas stundas, lai precizētu stingrākos noteikumus?
Kā jau bieži teikts, valdības komunikācijas prasmes pandēmijas jautājumos nav sevišķi augstas. Statistikas izklāstīšanā ir trūkumi; ierobežojumu pamatojumi bieži nav skaidri un pat pamata fakti par pandēmiju netiek droši un skaidri izklāstīti.
Prasmīgāka komunikācija varētu samazināt melu un muļķu apgalvojumus, ka vispār nav tāda vīrusa, ka maskas esot bīstamas, ka vakcīna ir bīstama, ka vakcinētie saslimst vairāk nekā nevakcinētie... utt. Pa daļai vaina varēja būt izglītības sistēmā, kur, acīmredzot, izglītojamiem nav pietiekami attīstītas loģiskās domāšanas spējas, iemaņas, kā atklāt nepatiesas ziņas, un viselementārākā saprašana par statistiku.
Pat Slimību profilakses un kontroles centrs savā ikdienas kovida kopsavilkumā Facebook sniedz maldinošu statistiku. Precīzu, bet maldinošu. Jo vairāk būs vakcinēto, jo vairāk maldinās statistika par to inficēto daļu, kas ir vakcinēti, salīdzinājumā ar to daļu, kas nav vakcinēti. Tāpēc ka, pieaugot vakcinēto skaitam, neizbēgami arī pieaugs tā daļa no inficētajiem, kas ir vakcinēti.
Pie komunikācijas trūkumiem ir pieskaitāmi paskaidrojumi par konkrētiem ierobežojumiem. Mums jāpieņem, ka tie balstās uz zinātniskiem aprēķiniem. Daži aprēķini parādās presē, bet es vēlētos redzēt vairāk informācijas par to modeli, kuru pielieto ierobežojumu pamatošanai.
Jāsaprot, ka ierobežojumu noteikšana ir valdības politisks pienākums. Zinātnieku pienākums ir piegādāt aprēķinus – ja pieņemam ierobežojumus X, tad varam sagaidīt tik un tik smagi saslimušo un tik un tik mirušo, bet ja pieņemam ierobežojumus Y, tad skaitļi būs atšķirīgi. Tāpat jābūt aprēķiniem par finansiālajām sekām. Un valdība lems mūsu visu vārdā, kā līdzsvarot iznākumu.
Diemžēl modeļi nebūs precīzi, kas ir vēl viens faktors valdības lēmumos.
Galvenais lūgums valdībai – plānojiet vairāk nekā vienu nedēļu uz priekšu un dodiet mums skaidrāku informāciju par pašu pandēmiju un cīņu pret to.
Autors ir laikraksta Latvietis palīgredaktors
