Osvalds Zebris. Šaubas. Dienas Grāmata, 2021.
Ikviena lasītāja dzīvē pienāk brīdis, kad rodas vēlme izlasīto tekstu naivi un maigi salīdzināt ar ceļu. Šo banalitāti nevajadzētu atmest, jo katram ir savs ceļojums. Piemēram, ja lasītājam nepaveicas ar robežkontroli un nākas stāvēt garā rindā, kur viņa vecās, iestaigātās lasītāja sporta kurpes aplūko citi ceļotāji, kam šķietami modernāks ekipējums, tas atstāj pēdas — gan uz pašu lasītāju, gan uz viņa atmiņām par noieto ceļu. Pēkšņi veids, kādā viņš ieradis interpretēt izlasītos tekstus, var radīt šaubas par izvēlētā algoritma efektivitāti.
Un vēl var tā: lasītājs šķērso robežas (jeb ķeras pie klasiķu tekstiem ar nevaldāmu apetīti un drosmi), pacietīgi sagaida vajadzīgo noskaņojumu (jeb atrod laiku un vietu, lai patiešām izbaudītu tekstu) un, iztiekot bez šaubām (jeb atmetot visu skolā mācīto), nogriežas no citu mītā taisnā ceļa (jeb ieelpo tekstus tik dziļi, ka izelpā nāk viņa paša iekšējais pārdzīvojums). Visticamāk, šis lasītājs arī dodas pie klasiķim veltītā pieminekļa ceļa malā. Iespējams, liek savus banāli līdzpaņemtos ziedus uz klasiķa radīto tekstu monumenta (jeb ķeras pie tā, ko šķietami māk katrs, kas nav analfabēts, — raksta vārdus un teikumus). Nav arī izslēgts, ka šis lasītājs turpat pie klasiķim uzstādītā monumenta vai kapavietas cieņpilni klusē, pats nespēdams neko jēgpilnu radīt.
