Latviešu grāmatzinātnes vēsture sākas «retumos»
Ikviens Latvijas Nacionālās bibliotēkas apmeklētājs būs ielūkojies pastāvīgajā ekspozīcijā Grāmata Latvijā, kas atvērta bibliotēkas pirmajā stāvā. Tajā eksponēti bibliotēkas lielākie dārgumi: latviešu seniespiedumi (līdz 1855. gadam izdotās grāmatas) un citi reti, ievērības cienīgi iespieddarbi, kuru vecums lielākoties arī pārsniedz viena cilvēka mūžu. Starp tiem — daži rokraksti, kas piederīgi pie sabiedrībai mazāk zināmas, taču apjomīgas materiālu kopas bibliotēkā.
Senās un retās grāmatas, kā arī rokrakstus bibliotēkās parasti uzglabā īpašā nodaļā, kur tām var nodrošināt vislabākos apstākļus. Šādu atsevišķu reto grāmatu un rokrakstu nodaļu organizēšana 20. gadsimta vidū par ierastu praksi bibliotēkās kļuva līdz ar grāmatzinātnes attīstību.
Arī Latvijā, Igaunijā un Lietuvā šādas nodaļas sāka veidot pēc Otrā pasaules kara, otrās padomju okupācijas pirmajā desmitgadē, direktīvi pakļaujot bibliotēku struktūru Padomju Savienībā valdošajam zinātnisko bibliotēku modelim. Šīm pārmaiņām toreiz bija gan praktisks nolūks — labāka rokrakstu un reto grāmatu saglabāšana, atbilstošāka apstrāde —, gan slēpts ideoloģisks mērķis ierobežot ar oficiālo padomju ideoloģiju nereti disonējošās, «novecojušās» literatūras (pie tās bija pieskaitāmi, piemēram, reliģiski un teoloģiski sacerējumi) un rokrakstu vispārpieejamību.
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Fundamentālajā bibliotēkā Rokrakstu un reto grāmatu sektoru izveidoja 1949. gadā, Misiņa bibliotēkā — 1951. gadā. Toreizējā Latvijas PSR Valsts bibliotēkā (mūsdienās — Latvijas Nacionālā bibliotēka) Reto grāmatu un rokrakstu krājums atsevišķi tika nodalīts 1950. gadā, bet lasītava atvērta 1951. gada 18. oktobrī — pirms 70 gadiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.