Ilustratīvs attēls
Panāktā vienošanās par Covid-19 saslimstības izplatības ierobežojumiem ir kā ceļojums laikā atpakaļ uz pagājušo ziemu. Fundamentāli pieejā gandrīz nekas nav mainījies – komandantstunda, saskarsmes ierobežojumi, darbs no mājām. Drīz apritēs otrais gads, kad pasaule un arī Latvija būs pandēmijas krustugunīs, tāpēc savdabīgi, ka paņēmieni īpaši nav mainījušies. Šeit gan nav runa paņēmieniem, kā tiek ierobežota Covid-19 izplatība – par to, lai spriež epidemiologi, - bet gan par drošības spilveniem, kā valsts šo ierobežojumu triecienu var padarīt vieglāku tiem, kam ar to ir ikdienā jāsaskaras. Tas ir jo īpaši saistīts ar prasību pāriet uz darbu attālinātā režīmā.
Pāreja uz attālināto darbu nav nekas jauns. Global Work Place Analytics dati liecina, ka, piemēram, ASV laika posmā no 2011. gada līdz pandēmijas sākumam attālināti nodarbināto skaits pieauga par 91%. Šīs izmaiņas pamato tīri ekonomisks aprēķins – uzņēmumam nav jāīrē milzīgas biroja telpas, nav nepieciešamības maksāt par virkni pakalpojumu, kas darba ņēmējam ir pieejami darba vietā, un virkni citu iemeslu. To nereti ir pieprasījuši arī paši darba ņēmēji, jo tas, piemēram, piedāvā plašāku elastību attiecībā uz darba laiku un vietu. Šī pāreja bija īpaši izplatīta nozarēs, kurās uzņēmumi ir augstāk digitalizēti - informāciju tehnoloģijas, finanšu sektors un izglītības nozare.
