Panāktā vienošanās par Covid-19 saslimstības izplatības ierobežojumiem ir kā ceļojums laikā atpakaļ uz pagājušo ziemu. Fundamentāli pieejā gandrīz nekas nav mainījies – komandantstunda, saskarsmes ierobežojumi, darbs no mājām. Drīz apritēs otrais gads, kad pasaule un arī Latvija būs pandēmijas krustugunīs, tāpēc savdabīgi, ka paņēmieni īpaši nav mainījušies. Šeit gan nav runa paņēmieniem, kā tiek ierobežota Covid-19 izplatība – par to, lai spriež epidemiologi, – bet gan par drošības spilveniem, kā valsts šo ierobežojumu triecienu var padarīt vieglāku tiem, kam ar to ir ikdienā jāsaskaras. Tas ir jo īpaši saistīts ar prasību pāriet uz darbu attālinātā režīmā.
Pāreja uz attālināto darbu nav nekas jauns. Global Work Place Analytics dati liecina, ka, piemēram, ASV laika posmā no 2011. gada līdz pandēmijas sākumam attālināti nodarbināto skaits pieauga par 91%. Šīs izmaiņas pamato tīri ekonomisks aprēķins – uzņēmumam nav jāīrē milzīgas biroja telpas, nav nepieciešamības maksāt par virkni pakalpojumu, kas darba ņēmējam ir pieejami darba vietā, un virkni citu iemeslu. To nereti ir pieprasījuši arī paši darba ņēmēji, jo tas, piemēram, piedāvā plašāku elastību attiecībā uz darba laiku un vietu. Šī pāreja bija īpaši izplatīta nozarēs, kurās uzņēmumi ir augstāk digitalizēti – informāciju tehnoloģijas, finanšu sektors un izglītības nozare.
Covid-19 būtiski paātrināja šo darba tirgus transformācijas procesu. Nav pārsteigums, ka gan vietējie, gan starptautiskie pētījumi par uzņēmumu pielāgošanos Covid-19 pandēmijai norāda, ka tieši augstāk digitalizēti uzņēmumi retāk saskārās ar apgrozījuma kritumu pēc dažādu saskarsmes ierobežojumu ieviešanas. Digitalizētākie uzņēmumi spēja un spēj labāk pārciest krīzi.
Pasaules Ekonomikas foruma prognozes liecina, ka vidējā termiņā gandrīz 40% no visiem Eiropas Savienībā nodarbinātajiem strādās pilnīgā attālinātā režīmā.
Par to liecina būtisks kāpums uzņēmumu investīcijās digitālās tehnoloģijās un aptauju dati, ka arī pēc pandēmijas beigām būtiska proporcija uzņēmumu attālināto režīmu plāno saglabāt. Šis transformācijas process tātad ir uz palikšanu.
Ārlietu ministrijas finansētajā Latvijas Universitātes pētījumā par attālinātā darba situāciju Latvijā un diasporā secināts, ka šāda veida darbinieki saskaras ar virkni izaicinājumu. Lai arī visaptveroša pētījuma prezentācija norisināsies novembrī, sākotnējie secinājumi atkārtoti apliecina, ka iespējas pāriet uz attālinātu režīmu nav visiem uzņēmumiem. Līdzīgi kā citur pasaulē, lielākajā daļā IT un komunikācijas uzņēmumu un finanšu un apdrošināšanas uzņēmumu ir attālināti nodarbinātie, taču būvniecības un veselības un sociālās aprūpes uzņēmumos šī pāreja ir daudz sarežģītāka. Tāpat pastāv būtiskas atšķirības starp iespējām šādi strādāt pilsētās un reģionos.
Vērienīgs skaits uzņēmumu saskaras ar izaicinājumiem nodrošināt darbiniekiem atbilstošu darba vidi, efektīvi uzskaitīt darbinieku nostrādāto laiku, organizēt komandas darbu vai ar nepietiekamām darbinieku digitālajām prasmēm. Tikmēr paši attālināti nodarbinātie runā par biežu nepieciešamību strādāt virsstundas, grūtībām nodalīt privāto no darba dzīves, grūtībām komunicēt ar kolēģiem un biežu nepieciešamību strādāt faktiskā darba nespējas laikā. Šie apsvērumi ietekmē gan darba devēju, gan darba ņēmēju produktivitāti, mentālās veselības stāvokli un faktisko spēju pāriet uz attālinātu režīmu.
Šādi izaicinājumi norāda uz nepieciešamību pārskatīt un būtiski papildināt pieejamo atbalstu gan uzņēmumiem, gan darba ņēmējiem pārejas periodā, it īpaši, ja tas ir obligāts. Eiropas Savienības kontekstā pastāv daudz piemēru, kā valstis pielāgojas attālinātam darba režīmam – tiek paplašināti digitālie pakalpojumi, tiek uzlabots un labāk mērķēts uzņēmumiem pieejamais atbalsts digitalizācijai un attālinātā darba vietu tehniskajai iekārtošanai, tiek ieviesti fleksibla darba laika nosacījumi vai tiek izveidotas attālinātā darba jeb digital nomad vīzas, kas atvieglo talantu piesaisti.
Attālinātais darbs rada ne vien izaicinājumus, bet arī iespējas. Sniedzot kompleksu atbalstu attālinātā darba veicējiem un uzņēmējiem, kas tādus nodarbina, ir iespējams ne tikai labāk pārciest krīzi, bet Latvijas darba tirgū iesaistīt darbiniekus, kas atrodas diasporā. Tāpat paveras iespējas veicināt attālināti strādājošās diasporas remigrāciju uz Latviju, kā arī piesaistīt globālus talantus mūsu tautsaimniecībai.
Biedrība Ar pasaules pieredzi Latvijā aicina arī Latvijā būtiski pilnveidot attālinātā darba regulējumu un atbalstu šāda darba veicējiem. Lai plašāk diskutētu par to, kas būtu jāmaina, lai Latvijā būtu piemērotāka vide attālinātajam darbam, šo ceturtdien un piektdien tiek organizēta tiešsaistes konference Digitālā migrācija: Darbs. Nākotne. Kopiena. Konferences ietvaros tiks prezentēti pētījumi un pieredzes stāsti par attālinātā darba situāciju Latvijā un ārvalstīs. Tāpat sagaidāmas spraigas diskusijas starp vietējiem un starptautiskiem ekspertiem, politiķiem un attālinātā darba veicējiem. Konferenci var bez maksas vērot, reģistrējoties mājas lapā: digimigracija.lv.
Pasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Autors ir Diasporas konsultatīvās padomes priekšsēdētāja vietnieks, starpnozaru rīcībpolitikas darba grupas par attālināto darbu vadītājs
Pagaidām nav neviena komentāra