Dailes teātra izrāde Degunradži — absurdā teātra mēģinājums Latvijas teātrī
Droši vien nebūs daudz cilvēku, kas Latvijā 2021. gada nogalē pretosies apgalvojumam, ka absurds — tā ir mūsu dzīve. Saprātā neietilpināmie pandēmijas apstākļi ir pateicīgs fons, uz kura tapt iestudējumam par mūsu kultūrā citādi svešu parādību — absurda teātri. Par pandēmiju stāsta arī Ežēna Jonesko Degunradži; tiesa, kādu — vēl pastrīdēsimies.
Bet sākas viss ar sižetu. Lugas galvenais varonis Beranžē kļūst par liecinieku kāda degunradža iebrukumam pilsētas centrā. Iet bojā kaķis. No kurienes tāds degunradzis radies? Izbēdzis no zoo? Cirka? Un kā izprast faktu, ka viņi vairojas? Sācis ar situāciju, kurā neiederīgs ir tikai viens elements, Jonesko uzbur pasauli, kura strauji kļūst neparasta, turklāt kādā īpašā veidā — visi pieņem dīvaino tā, itin kā tā būtu pati dabiskākā lieta pasaulē. Un tikai Beranžē, atklājis, ka par degunradžiem kļūst viņa līdzcilvēki, pretojas. Viņš negrib būt degunradzis. Bet, kad sagribēs, būs par vēlu.
Absurda teātris nav Latvijā iemīļots žanrs. Absurds ir intelektuāls. Mūsu kultūrai vairāk patīk dzeja, ne paradoksi, tāpēc ungāru režisores Ildiko Gāšpāras izrāde Dailes teātra Lielajā zālē ir īpašs notikums. Te ieraugāms tas, par ko citādi nācies lasīt tikai grāmatās, — ka absurds ir jautrs. Piedzīvojums, rakstīts programmiņā. Spēle, es piebilstu.
Un te nu patiešām ir bijis vērts «izrakstīt» viesrežisori, kas saprot, ko dara. Gāšpārai ar radošās komandas palīdzību izdevies panākt, ka drukātās lappusēs kā zārkā iesprostotais teksts uz skatuves apmet dubulto salto atmuguriski un rāda triku pēc trika visās iespējamajās nokrāsās — no klaunādes līdz gaisa akrobātikai. Zālei vajadzētu sajūsmā elst un pūst, un grimt smieklu šaltīs. Tā nenotiek, un gribot negribot jājautā — kāpēc?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.