Latvijas 2022. gada budžeta kontekstā ļoti aktuāla ir valsts parāda tēma. Ņemot vērā salīdzinoši zemo Latvijas parādu un izdevīgās aizņēmumu likmes, likumsakarīgi ir nepieciešama diskusija par nepietiekamo līdzekļu piesaisti.
Par tēmas aktualitāti liecina arī Latvijas Bankas septembrī notikušā konference par Ilgtspējīgu ekonomiku pārmaiņu laikos. Konferences laikā amatpersonas komentēja arī to, cik taisnīgi pret tādām valstīm kā Latvija ir tas, ka citas eirozonas valstis ieguldījumiem savā attīstībā aizņēmušās lielākus līdzekļus un to, vai tas neapdraud Eiropas Savienības valstu kohēzijas sasniegšanu.
Nesen ir publicēts finanšu ministra Jāņa Reira (JV) raksts Parāds nav brālis, kurā ministrs secina, ka lielāks parāds noved pie zemāka labklājības līmeņa. Līdzīgu secinājumu nesen arī ir veicis Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētājas vietnieks Mortens Hansens. Tomēr tas ir ļoti vienkāršots apgalvojums. Ņemot vērā, ka sabiedrības un lēmumu pieņēmēju maldināšana šajā atbildīgajā laikā varētu atstāt negatīvu ietekmi uz Latviju un tās ilgtspējīgas attīstības perspektīvām, vēlos piedāvāt pārskatu par valsts parādu, atspēkojot bieži minētos argumentus pret aizņemšanos.
Par valsts parāda un labklājības korelāciju
Reirs min, ka “faktiski nepastāv sakarība starp valsts labklājību un parāda līmeni”. Lai gan šis apgalvojums ir patiess, tas ne gluži atbilst pilnvērtīgai makroekonomikas sapratnei. To pašu varētu teikt arī par finanšu ministra apgalvojumu 14. septembra intervijā laikrakstam Diena, ka “citās valstīs ir lielāks IKP, jo lielāks PVN”. Valsts labklājība korelē ar līdzekļu pieejamību. Ja valstij ir līdzekļu pieplūdums no ārzemju investīcijām un eksporta, tad papildus aizņemties nepieciešams mazāk.
Lai arī Skandināvijas valstīm kā Zviedrijai un Dānijai kopējais parāds 2021. gada sākuma bija attiecīgi 40,3% un 40,7%, to valstu budžeta tēriņi pārsniedz 50% no IKP, kamēr Latvijai 2019. gada budžeta apjoms bija tikai 38.9% no IKP. Šī 10% starpība relatīvi atbilst vismaz trijiem miljardiem eiro, kas būtu pietiekams apjoms gan pretvēža zāļu nodrošināšanai, gan ieguldījumiem inovācijā un zinātnē, gan korupcijas mazināšanai valsts drošības dienestos, gan arī nevienlīdzības mazināšanai, kas kopumā celtu valsts labklājības līmeni un paredzamo mūža ilgumu.
Absolūtos skaitļos atšķirība ir vēl dramatiskāka. Uz vienu zviedru tiek tērēts aptuveni 24 500 eiro, uz dāni – 26 900 eiro, kamēr uz latvieti – zem 6000 eiro. Tas ir vismazākais apjoms no visām eirozonas valstīm, ieskaitot Igauniju un Lietuvu. Tāpēc ir nekorekti teikt, ka zemāks parāds noved pie lielākas labklājības. Nauda, kas tiek investēta valsts attīstībā, nebūtu jāšķiro pēc tās izcelsmes – parāds vai nē. Ja vēlamies runāt par naudas izcelsmi, tad vienīgais, kas jāatceras, ir tikai tas, ka katra eiro banknote ir tikusi izdota Eiropas Centrālajā bankā (ECB).
Par parāda nodošanu nākamajām paaudzēm
Latvijas parāds uz vienu iedzīvotāju ir 6700 eiro. Tas ir otrais mazākais eirozonā, kur vidēji uz vienu iedzīvotāju valsts parāds pārsniedz 32 000 eiro. Pat tādā mazā valstī kā Kipra, kurā ir mazāks iedzīvotāju skaits, ekonomikas izmērs un tās ekonomikas struktūra ir vienveidīgāka, parāds uz iedzīvotāju pārsniedz 21 000 eiro. Mūsu parāda nasta ir pieckārt mazāka nekā vidēji Eiropā.
Pat papildus vairs neaizņemoties, pie demogrāfiskās krīzes, ēnu ekonomikas apjoma un atpalicības no Eiropas Savienības vidējā līmeņa daudzās nozarēs, parāda atmaksa paliks nākamajām paaudzēm jebkurā gadījumā. Pēdējo 20 gadu laikā Latvijai tikai vienu reizi ir izdevies sasniegt budžetu ar tādu pārpalikumu, kas būtu nepieciešams, lai parādu nominālo apjomu sāktu samazināt.
Latvijas Bankas ekonomists Uldis Rutkaste 2018. gadā veica analīzi, kurā secināja, ka bez fundamentālām izmaiņām tautsaimniecības struktūrā Latvija nekad nespēs noķert ES vidējo ieņēmumu līmeni. Kāpēc parāda vietā mēs neuztraucamies par minētajām fundamentālajām problēmām, kas arī tiek nodotas nākamajām paaudzēm?
Par parādu kā līdzekli attīstībai
Fundamentāli Eiropa un ASV, kādu mēs to pazīstam šodien, tika uzbūvēta uz valsts parāda līdzekļiem. Neviena no šīm attīstītajām valstīm neskatās uz parādu kā uz kaut ko tādu, kas būtu jāatdod, bet tieši kā līdzekli ekonomikas attīstībai, izglītības nodrošināšanai un investīcijām. Parāds ir pat lielajām eksportētājvalstīm. Piemēram, Vācijai pašlaik parāds pārsniedz 71% no IKP.
Jāņem vērā, ka, apskatot izejošās un ienākošās naudas plūsmas Latvijā (tirdzniecības bilance, tūrisms, ārvalstu tiešās investīcijas, diasporas paskaitījumi), kopējā bilance ir negatīva galvenokārt tāpēc, ka importam ir pārsvars pār eksportu. 2019. gadā tas pārsniedza 2,9 miljrd. eiro. Tas nozīmē, ka katru gadu mūsu tautsaimniecībā apgrozās arvien mazāk un mazāk naudas, kas savukārt agri vai vēlu izraisīs krīzi, ko īpaši pastiprinās jau tā lielā ienākumu nevienlīdzība. Vismaz īstermiņā ārējais parāds būs vienīgais risinājums, lai tiktu nodrošināts naudas apgrozījuma līdzsvars. Šī tendence pat nav atkarīga no ēnu ekonomikas, jo nav svarīgi, vai nauda aiziet iedzīvotāju makos vai nodokļos, kamēr vien tā paliek valsts robežās.
Ar nelielu novēlošanos, ņemot vērā, ka valdība lielā mērā budžeta projektu jau ir sastādījusi, dažādas amatpersonas, piemēram, Latvijas Bankas padomes loceklis Andris Vilks skaidro, ka valsts principā var aizņemties līdzekļus papildu tēriņiem. Viņa vienīgās bažas ir par to, vai šie līdzekļi tiks izlietoti lietderīgi.
Šis izteikums būtu uzskatāms par ļoti skarbu valdības kritiku, jo norāda uz to, ka LB amatpersonu ieskatā valdība nav spējīga līdzekļus tērēt atbildīgi. Jāsaprot, ka šis skarbais vērtējums vienlīdz attiecas kā uz aizņemtu naudu, tā šobrīd nodokļos iekasēto.
Par “gāzi grīdā” gadiem
2008. gada finanšu krīze pierādīja, ka, neatkarīgi no valsts parāda līmeņa, ekonomiskā situācija var strauji mainīties jebkurā gadījumā. Arī zemais “gāzi grīdā” gadu 8,5% no IKP parāds nebija cēlonis straujajam inflācijas kāpumam vai krīzei, kas sekoja. Tāpat jāatzīmē, ka ir nekorekti salīdzināt periodu, kad Latvijas valūta bija lats, nevis otrā pasaules rezerves valūta – eiro.
Tikpat svarīgi ir atzīmēt, ka tikai 2012. gadā eiro vērtības glābšanai ECB sāka izstrādāt programmu, lai spētu pirkt eirozonas valstu parādzīmēs neierobežotā apjomā otrreizējos tirgos. 2014. gadā tas tika attiecināta arī uz banku un uzņēmumu aktīviem un ilgtermiņa parādiem.
Šī jaunā programma ir palīdzējusi uzturēt zemākas aizņēmuma likmes. Tas pēc būtības paredz nepieļaut vēl vienu Grieķijas krīzes scenāriju, jo vienmēr būs iespēja pārfinansēt esošo parādu. Sliktākajā gadījumā ar nosacījumu, ka deficīti tiks samazināti nākotnē.
Par parāda apkalpošanas izmaksām un likmēm
Grieķijai ar lielāko relatīvo parādu Eiropas Savienībā, tam sasniedzot 209% no IKP, desmit gadu termiņa obligācijas pat šobrīd tirgojas ar aptuveni 0,9% likmi. Tas, protams, ir augstāk nekā Vācijas negatīvā -0,12% vai Francijas ap 0,2% likme. Tomēr salīdzinoši ar citām attīstītām valstīm tās joprojām ir zemas.
Piemēram, raksta rakstīšanas brīdī Apvienotās Karalistes desmit gadu aizņēmuma likme bija 1,08%, ASV tā bija 1,56%, Kanādai – 1,60%, Austrālijai – 1,62%, Singapūrai – 1,64% utt. Tas ir skaidrojams ar apstākli, ka bankrota riski ar ECB segumu ir praktiski vairs neesoši.
Ja investori grib veikt ieguldījumus eiro valūtā, tie tikpat labi var iegūt augstākus procentu maksājumus, aizdodot Grieķijai, nevis Vācijai, kam ir negatīva likme. Un investori it īpaši investē valstu obligācijās, kad akciju tirgos valda neskaidrība, kā tas ir šobrīd.
Lai gan procenti mūžīgi tik zemi varbūt nebūs, ir labs pamats uzskatīt, ka tie visdrīzāk nebūs arī daudz augstāki kā pirms krīzes. Kā norādīju, ECB jau iepriekš pastāvēja aktīvu pirkšanas programma, ja kādai valstij tā būtu nepieciešama.
Ja paskatās uz Spāniju, kuras kredītreitings ir līdzīgs Latvijas un pat mazliet sliktāks, tās desmit gadu procentu likmes kopš 2015. gada turējās zem 2%. Ierēķinot inflāciju, tas praktiski ir tuvu nullei.
Domājot konkrēti par parāda apkalpošanas izmaksām, Latvijai tās pašlaik ir ļoti zemas. Proti, aptuveni 2% no valsts budžeta. Francijai parāda apkalpošana ir virs 3%, Slovēnijai – virs 4%, Kiprai – virs 5%, Spānijai – 6% un Itālijai – 8%. Tas šīm valstīm netraucē sasniegt augstāku dzīves līmeni, nekā Latvijā.
Par fiskālās disciplīnas ietvaru
Runājot par fiskālo disciplīnu, pirmām kārtām ir jāsaprot, ka ES uzliktie ierobežojumi valsts tēriņiem, kas nosaka, ka izdevumiem būs jākļūst mērenākiem, Latvijā tiek īstenoti ar Fiskālās disciplīnas likuma (FDL) palīdzību. Tomēr šis likums nav nekas “akmenī kalts”.
Lai gan atsevišķas ES valstis konkrētos nosacījumus, līdzīgi kā Latvija, ir ieviesušas stingri, to noteikti nevarētu teikt par visām valstīm. Ir acīmredzams, ka konkrētos nosacījumus ilgāku laiku ir pārkāpušas daudzas eirozonas valstis.
Piemēram, Francijai sabalansēta budžeta nav bijis jau tuvu 50 gadiem. Latvijas gadījumā rūpes par šā likuma ievērošanu vienmēr ir ieņēmušas prominentu lomu. Tai pašā laikā uz citiem likumiem par to, ka būtu jāparedz finansējums tādām kritiski svarīgām nozarēm kā veselības aprūpe, izglītība un zinātne, kā arī iekšlietu dienestiem, valdībai, sagatavojot valsts budžeta projektu, ir normāla prakse pievērt acis. FDL noteikti var vismaz mīkstināt vai pat atcelt, par ko jau ir uzsākta parakstu vākšana Manabalss.lv.
Arī ES līmenī valda uzskats, ka fiskālo rāmi vajadzētu mīkstināt ilglaicīgāk. Ņemot vērā, ka Covid-19 varētu mūsu dzīvē būt uz palikšanu, ES līmeņa sarunās ir apsvērta pat krīzes laikā uzņemto parādsaistību atlaišana.
Par spīti tam, Finanšu ministrija, pārstāvot Latviju šajās sarunās, bija viena no astoņām ES dalībvalstīm, kas brīvprātīgi parakstījās par stingru fiskālo likumu ievērošanu jau tuvākajā laikā. Tas notika brīdī, kad mūsu budžeta apjoms uz vienu iedzīvotāju ir mazākais eirozonā.
Šī bija nostāja, kam nepievienojās tādas valstis kā Igaunija, Vācija un vairums citu, kas parasti tiek raksturotas kā “fiskāli atbildīgas”. Kopā ar Latviju šo nostāju atbalstījušas vēl septiņas valstis, no kurām trijās pašlaik pat nav ieviests eiro.
Otrām kārtām, kā jau norādīju, konkrētos ES nosacījumus pat pirms krīzes neievēroja lielākā daļa citu eirozonas valstu. Un ir grūti iedomāties reālas sankcijas pret tām par šo likumu neievērošanu.
Viena no retajām ES līmeņa amatpersonām, kas uzskata, ka šādas sankcijas būtu jāievieš, ir J. Reira partijas biedrs un Eiropas Komisijas viceprezidents Valdis Dombrovskis. Tikmēr EK prezidente Urzula fon der Leiena, kā arī vairākums citu komisāru un ECB uzskata, ka šāda pieeja nebūtu tālredzīga.
Tā vietā, lai absolūti neefektīvi bārtu citas valstis par tēriņiem, Latvijas amatpersonām, to skaitā, Eiropas parlamenta deputātiem vajadzētu aktualizēt jautājumu par kompensācijām tām valstīm, kas iepriekš pieturējušās pie taupības rāmjiem. Jo arī iepriekš aizņemtā nauda ir nesusi pienesumu un pat šobrīd cirkulē to valstu ekonomikās, kas iepriekš ir aizņēmušās vairāk.
Par parādu un nodokļiem
Intervijā par 2022. gada budžetu J. Reirs ir apgalvojis, ka ne vien Eiropa, bet visa pasaule esot vienisprātis par to, ka Covid-19 pandēmijas laika tēriņiem nenovēršami jānoved pie palielinātiem nodokļiem. Ministrs Latviju raksturo kā vienīgo valsti, kas, atbildīgi iegrožojot tēriņus, no nepieciešamības celt nodokļus izvairīsies. Ir jāsaprot, ka pastāv arī citi veidi, kā palielināt valsts ieņēmumus bez nodokļu celšanas.
Igaunija to ir pierādījusi, piesaistot ārvalstu investīcijas jau kopš deviņdesmito gadu beigām. Katru gadu Igaunijas piesaistītās investīcijas pārsniedz mūsējās par aptuveni diviem miljrd. eiro gadā. Summāri mēs atpaliekam par aptuveni 12 miljrd. eiro, kas ir viens no iemesliem, kāpēc Igaunijas kopējais parāds ir par 8 miljrd. eiro mazāks nekā Latvijai.
Bet, pirms ārvalstu investori būs gatavi investēt, mums pašiem ir jārāda priekšzīme, ieguldot izglītībā, zinātnē un inovācijas veicināšanā. Tam mēs pašlaik tērējam trīs reizes mazāk, nekā vidēji Eiropas Savienībā, un liela daļa no esošā finansējuma šajās jomās nāk tieši no Eiropas fondiem.
Ļoti liels potenciāls valsts budžeta palielināšanai ir arī iespējamā ēnu ekonomikas mazināšanā. Ja vidējais atalgojums pieaug un ja valsts spēj demonstrēt, ka tā sekmīgi iegulda nozarēs, kas nodrošina iedzīvotāju labklājību, tas samazinās vēlmi un vajadzību riskēt maksāt “aploksnē”. Nemaz nerunājot par papildus nodokļu ieņēmumiem no algu un patēriņa pieauguma.
Tikpat svarīgi, ja ne svarīgāk, ir atgūt atpakaļ emigrējušo diasporu. Tā ne tikai ienesīs papildus līdzekļus un darbaspēku, bet arī ļoti svarīgo ārzemju pieredzi, kas jau sekmēs konkurētspējīgu pasaules līmeņa uzņēmumu veidošanu.
Par kredītreitingu
Kopš dienas, kad par Latvijas valūtu kļuva eiro, mēs neesam uzskatāma par jaunattīstības valsti, bet tieši kļuvuši par savā ziņā elitāra kluba dalībniekiem. Latvijas reputācija starptautiskajos tirgos principā ir pašsaprotama.
Ļoti laba šā apgalvojuma ilustrācija ir Kipra. Tās kredītreitings BBB- (aģentūra S&P) ir dažus līmeņus zem mūsu A+. Kipras IKP ir mazāks, iedzīvotāju skaits – zem 1,2 miljona, ekonomika balstās uz tūrisma nozares, un tās kaimiņvalsts Turcija potenciāli var radīt pat militāru apdraudējumu.
Par spīti tam, Kipras reputācija joprojām ir saglabāta pat ar 125,7% no IKP parādu. Viņu procentu likmes šobrīd ir tuvu nullei – gandrīz tāpat, kā Latvijas. Un pats galvenais – kipriešu ieņēmumu līmenis un IKP uz vienu iedzīvotāju ir tuvāks Eiropas vidējam līmenim, nekā mums.
Ja investoru uzticību nav zaudējusi Kipra, tad mums par to vēl ilgi nebūs jāuztraucas. Parasti tieši ziņas par lielāku valsts stimulu un investīcijām no investoru puses tiek sagaidītas ar pozitīvu noskaņu. Jo tas palielina valsts izaugsmes iespējas un līdz ar to – arī vēlmi tajā ieguldīt.
Potenciāli tikai kredītreitingu aģentūras var kādā brīdī samazināt valsts reitingu, bet pat tas nav garantēts. Jo šobrīd aptuveni 20 valstīm ar augstāku vai to pašu kredītreitingu parāds pret IKP pārsniedz Latvijas līmeni.
Par līdzekļu “noēšanu”
Bieži tiek minēts, ka aizņemtā nauda tiks izšķērdēta. Skarbā realitāte tomēr ir tāda, ka gandrīz visās nozarēs Latvija atpaliek no Eiropas Savienības vidējā līmeņa. Tā ir norādīts EK ziņojumā par Latviju, un tas redzams dažādos statistikas rādītājos. Ministrijas katru gadu piedāvā prioritāros pasākumus, lai censtos risināt norādītās problēmas, bet lielākais vairums netiek finansēts.
Tāpat jāatzīmē, ka tieši hroniskā finansējuma nepietiekamība daļēji ir arī vainojama tajā, ka korupcijas riski ir lielāki, un kontroles institūcijas ir vājas. Piemēram, Valsts kontroles revīzijas ziņojumā “Par Iekšlietu ministrijas 2020. gada pārskatu” aprakstīts, ka Valsts robežsardzē KNAB rekomendētu atalgojuma līmeni nesaņem 57% amatpersonu, kas pakļautas augstam korupcijas riskam, un 79% amatpersonu, kas pakļautas vidējam korupcijas riskam.
Valsts policijā tie attiecīgi ir 15% amatpersonu, kas pakļautas augstam korupcijas riskam, un 45% amatpersonu, kas pakļautas vidējam korupcijas riskam. Tāpat jāatzīmē, ka Ekonomikas ministrijas piedāvājums stiprināt Konkurences padomi arī netika finansēts, kaut gan šī institūcija pēdējā laikā darbojusies, piemēram, lai sauktu pie atbildības “būvnieku karteli”.
Ir skaidrs, ka amatpersonas konceptuāli saprot, ka ieguldījumu cilvēkkapitālā ir nepieciešami, lai sekmētu valsts attīstību. Galu galā tieši tā varētu uzlūkot arī plānoto atalgojuma pieaugumu valsts pārvaldē. Premjers ir skaidrojis, ka “..algu kāpums varētu politiķa darbam piesaistīt vairāk cilvēku..”. Nav skaidrs, kāpēc “noēšanas” arguments var tikt izmantots attiecībā uz veselības un izglītības sistēmā nodarbinātām personām, bet ne uz augstākajām valsts amatpersonām.
Par ģimenes parādu
Vēl viena plaši izplatīta tēze, kas dzirdama pamatojumos par to, kāpēc valsts tēriņu veikšanai nevajadzētu finansējumu aizņemties, ir valsts parāda salīdzināšana ar personas vai ģimenes parādu. Šāds salīdzinājums ir nekorekts, jo valsts parādam nav ķīlas, tā procenti ir tuvu nullei, un ir pieejams Eiropas Centrālās bankas atbalsts. Līdzekļu izlietojumu vajag kontrolēt, un ir jābūt ekonomiskiem faktoriem, piemēram, inflācijai, kas varētu noteikt ieguldījumu attiecīgajā nozarē, tomēr tam nebūtu jābūt kopējā parāda apjomam.
Par labāku salīdzinājumu var kalpot korporāciju parāds, kas tiek ieguldīts uzņēmuma attīstībā. Piemēram, vienai no lielākajām autobūves kompānijām Ford parāds sasniedz pat 162 miljrd. dolāru, kamēr tehnoloģiju milzim Apple tas pārsniedz 76 miljrd. dolāru. Daudziem uzņēmumiem paiet gadi, pirms tie ir spējīgi veidot peļņu, bet investori joprojām saredz potenciālu vairākkārt atpelnīt savu ieguldījumu nākotnē.
Par pārfinansēšanas iespējām
Lietuva jau trešo reizi pēdējo četru gadu laikā aizņemas uz 20-30 gadiem, nevis uz 3-10 gadiem, kā to pārsvarā dara Latvija. Pasaules ekonomikā cikliski iestājas recesija ik pēc pāris gadiem, kas atkal sekmē zemas aizņēmuma likmes un dod pietiekami daudz iespēju iegūt papildus lētus līdzekļus, kā tas ir patlaban.
Daļu no aizņemtajiem līdzekļiem var atlikt nebaltai dienai un parāda pārfinansēšanai. Varbūt pat Latvijas Banka varētu tos ieguldīt, lai veidotos papildu peļņa.
Jāatceras, ka 30 gadu laikā inflācija, ar ko šobrīd ļoti biedē, var kardināli graut naudas pirktspēju. Parāda turētājam tas būtu tieši izdevīgi, jo jāatdod ir mazāk vērta nauda, nekā tā bija aizņemšanās brīdī. Tāpat pastāv iespēja, ka, mainoties ES politiskajai videi par labu Dienvideiropai, daļa no eirozonas valstu parādiem varētu tikt dzēsti. Šādā scenārijā “skopās” valstis būtu zaudētāju lomā.
Par gaišo nākotni
Gan uzņēmumiem, gan valstīm vajag aizņēmumus, lai augtu. Pat iedzīvotāju līdzekļu taupīšanai nevajadzētu būt pārspīlētai, jo iedzīvotājus būtu jāmudina ieguldīt uzņēmējdarbībā vai savā profesionālajā pilnveidošanā, tā vietā, lai turētu līdzekļus krājkontā, kur to vērtību mazinātu inflācija.
Tāpat jāsaprot, ka cilvēkiem joprojām ir nepieciešami līdzekļi iztikai. Ja tie nav pietiekami, iedzīvotāji var būt spiesti nonākt ātro kredītu jūgā par daudz augstākām likmēm, nekā tās būtu valsts parādam.
Bieži parāda kontekstā tiek minēts, ka tas ir bezatbildīgi nodot to nākamajām paaudzēm. Manuprāt, daudz bezatbildīgāks mantojums ir likt mūsu bērniem doties trimdā augstāka dzīves līmeņa sasniegšanai, zinot, ka mums bija visas iespējas censties to uzlabot jau vakar, bet bijām pārāk skopi un neapņēmīgi, lai sekotu attīstīto valstu piemēram.
Šā brīža ekonomika, ko nododam tālāk, nav fundamentāli spējīga pelnīt, kamēr netiks veikti ieguldījumi inovācijā, eksportā, investīciju piesaistē un cilvēkkapitālā, kam papildus jāatrisina demogrāfiskā krīze, ēnu ekonomika un sociālā nevienlīdzība. Tomēr labā ziņa ir, ka visi šie ieguldījumi iet roku rokā. Veselīga sabiedrība ir produktīvāka ilgāku laiku, izglītota sabiedrība spēj radīt augstu pievienoto vērtību, pārtikušai sabiedrībai nav jābrauc prom, un pietiek līdzekļu, lai maksātu nodokļus.
Pagaidām nav neviena komentāra