Adīšanu var salīdzināt gan ar programmēšanu, gan meditāciju. Tā ir ļoti demokrātiska nodarbe, kas palīdzēs īsināt tumšos vakarus
Lielāko daļu dzīves esmu adījusi katru dienu, saka fotogrāfe un blogere Spīgana Spektore. Adīšana ir tik dziļi ieaudusies viņas ķermeņa atmiņā, ka lielākoties notiek gandrīz automātiski. Kopā ar vīru skatoties seriālu vai filmu, tikai ik pa laikam jāuzmet aci, lai neaizadītu par tālu. «Dažkārt es brīnos, kā var būt tā, ka man jau 25 gadus tik ļoti patīk viena nodarbe, bet šorīt atkal pamodos ar priecīgu domu par to, ka pie rīta kafijas būs iemesls adīt,» reiz tviterī rakstīja Spīgana. Adīkli, tāpat kā grāmatu, viņa izvēlas pēc noskaņojuma. Dažreiz gribas kaut ko ļoti smalku un detalizētu, citreiz — ātri ieraudzīt rezultātu.
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.